Izglītība

2012. gada jūnija sākumā Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) bija reģistrēts 12 951 jaunietis bezdarbnieks vecumā līdz 24 gadiem jeb 10,6 procenti no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita valstī. Turklāt vairumam reģistrēto jauniešu nav profesijas, jo 73 procenti jauniešu bezdarbnieku ir ieguvuši tikai vispārējo vidējo vai pamatizglītību, vai viņiem nav pat pamatizglītības. Bet vismazāk jauniešu bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību – tikai 6,8 procenti, liecina NVA statistika. Arī mūsu pilsētā jaunieši bezdarbnieki, tostarp ilgstošie, kuri bez darba ir ilgāk nekā gadu, ir aktuāla problēmgrupa. Tiesa gan – viena lieta ir «sausa» statistika, bet pavisam kas cits – realitāte, jo netrūkst tādu jauniešu, kuri darbu vēlas atrast tikai teorētiski.

Sintija Čepanone

2012. gada jūnija sākumā Nodarbinātības valsts aģentūrā
(NVA) bija reģistrēts 12 951 jaunietis bezdarbnieks vecumā līdz 24
gadiem jeb 10,6 procenti no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita
valstī. Turklāt vairumam reģistrēto jauniešu nav profesijas, jo 73
procenti jauniešu bezdarbnieku ir ieguvuši tikai vispārējo vidējo
vai pamatizglītību, vai viņiem nav pat pamatizglītības. Bet
vismazāk jauniešu bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību – tikai 6,8
procenti, liecina NVA statistika. Arī mūsu pilsētā jaunieši
bezdarbnieki, tostarp ilgstošie, kuri bez darba ir ilgāk nekā gadu,
ir aktuāla problēmgrupa. Tiesa gan – viena lieta ir «sausa»
statistika, bet pavisam kas cits – realitāte, jo netrūkst tādu
jauniešu, kuri darbu vēlas atrast tikai teorētiski.

Nav pieredzes; paši jaunieši ir pasīvi un gaida, kad viņiem
darbu pienesīs «uz paplātes»; trūkst labas izglītības; nav
pietiekami vilinoša darba piedāvājuma; Rīgā strādāt negribas – tie
ir tikai daži iemesli, ko min paši jaunieši, jautāti, kāpēc
jaunieši, kuriem vismaz teorētiski iekļauties darba tirgū ir
vieglāk, papildina bezdarbnieku rindas. Līdzīgs skatījums uz
jauniešiem bezdarbniekiem ir arī NVA Jelgavas filiāles
speciālistiem, kuri norāda: tie jaunieši, kas patiesi vēlas atrast
darbu, strādāt uzsāk salīdzinoši ātri pēc reģistrēšanās aģentūrā,
bet tie, kuri bezdarbniekos iestājušies citu motīvi vadīti,
visbiežāk tā arī paliek bez darba un papildina jauniešu ilgstošo
bezdarbnieku rindas. «Jelgavas Vēstnesis» skaidro, kāpēc cilvēks
par bezdarbnieku kļūst jau 15 – 24 gadu vecumā un kāpēc darbu viņam
neizdodas atrast ne gada, ne divu un trīs gadu laikā.

Bezdarbnieks, jo mamma lika

«Ilgstošais bezdarbnieks ir cilvēks, kurš NVA uzskaitē ir ilgāk
par gadu, un kā jauniešu, tā pārējo vecumgrupu vidū iemesli, kāpēc
darbu nevar atrast ilgstoši, ir līdzīgi – galvenokārt zems
izglītības līmenis un pašvērtējums, kā arī nav profesijas,» skaidro
NVA Jelgavas filiāles projekta karjeras konsultante Marika
Matvejeva. Aicināta «uzzīmēt» jaunieša ilgstošā bezdarbnieka
portretu, viņa nešaubīgi nosauc divus tipiskākos variantus: jaunās
māmiņas un jaunieši, kuriem, kā saka speciāliste, reģistrēties
bezdarbniekos lika mamma. «Un tieši šādi cilvēki lielākoties arī
veido augsto jauniešu bezdarbnieku statistiku – viņiem nav
motivācijas kļūt par darba ņēmējiem,» tā M.Matvejeva.

Iemesls reģistrēties bezdarbniekos jaunajām māmiņām esot gaužām
vienkāršs: kad bērns sasniedz gada vecumu, vecāku pabalsts 50 latu
apmērā vairs maksāts netiek, bet, reģistrējoties bezdarbniekos,
šādu pašu summu nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.
Un līdzīgi ir arī gadījumos, kad kļūt par bezdarbnieku «lika
mamma». «Ja bērns nestrādā, nemācās un ir reģistrējies NVA, vecāki
var iegūt maznodrošinātas ģimenes statusu – un kāpēc gan laist
garām šādu iespēju?!» retoriski vaicā M.Matvejeva. Un viņa norāda,
ka tieši ar šādiem jauniešiem strādāt ir visgrūtāk – var piedāvāt
kādas aktivitātes vien gribi, lai palielinātu viņa konkurētspēju
darba tirgū, bet jaunietim tas viss nav nepieciešams, turklāt viņš
nav gatavs ilgstoši mācīties.

Būtisks aspekts ir arī tas, ka visbiežāk šādiem cilvēkiem ir
zems izglītības līmenis, nav profesijas un viņi, ja iepriekš vispār
strādājuši, piepelnījušies neoficiāli, veicot dažādus gadījuma
darbus, līdz ar to viņiem pat nav ko ierakstīt CV.

NVA Jelgavas filiāles karjeras konsultante psiholoģe Inese
Kapustjanska piebilst, ka jaunieti ilgstošo bezdarbnieku ļoti
spilgti raksturo arī nepietiekams pašvērtējums. «Es parasti saku,
ka šādos gadījumos cilvēkam nav kontakta ar savu patieso būtību –
pats nezina, kas viņš ir, un ir kūtrs sevis meklējumos, viņam
trūkst drošības par savām prasmēm, spējām un mērķiem, viņš
neapzinās savas vajadzības, tādējādi nespēj atbildēt uz vienkāršu
jautājumu: ko es gribu?» saka I.Kapustjanska, gan piebilstot, ka
mēdz būt arī otra galējība, kad jaunietim ir pārāk lielas
ambīcijas. «Atceros kādu 21 gada vecu meiteni, kuru mamma tur tādā
kā aizbildniecībā. Prasības abām – neadekvāti augstas, bet reālā
varēšana – nekāda.»

Tie, kas grib strādāt, bezdarbniekos ilgi
nesēž

To, ka daudziem jauniešiem, kuri perspektīvā veido statistiku
par ilgstošajiem bezdarbniekiem, nav vēlēšanās mainīt savu statusu,
apliecina arī fakts, ka tikai retais izmanto piedāvātās iespējas
iesaistīties kādā no ES finansētajiem projektiem. M.Matvejeva
stāsta, ka viena šāda iespēja bija projekts «Atbalsts jauniešu
brīvprātīgajam darbam», kas sākās pagājušā gada septembrī. «Lai
startētu šajā projektā, nebija būtiska nedz iegūtā izglītība, ne
limitēts bezdarbnieka statusa ilgums, nedz arī kādas citas
specifiskas prasības, turklāt jaunieši vēl varēja saņemt stipendiju
jeb apmaksātus ceļa izdevumus 40 latu apmērā. Jauniešu atsaucība,
kopumā vērtējot, šim projektam bija laba, taču arī tajā galvenokārt
startēja tie jaunieši bezdarbnieki, kuri tiešām vēlas mainīt savu
pašreizējo statusu. Kā brīvprātīgie strādājot dažādās
nevalstiskajās organizācijās, viņi ieguva profesionālās iemaņas un
prasmes, jaunus kontaktus, un daudzi no viņiem jau veiksmīgi
iekļāvušies darba tirgū,» tā karjeras konsultante.

Līdzīgs scenārijs izvērtās, īstenojot projektu «Darba vieta
jaunietim» – šajā gadījumā jaunietim bezdarbniekam, kuram
bezdarbnieka statuss ir vismaz četrus mēnešus, bija iespēja
strādāt, par to saņemot minimālo algu. «Apņēmīgākie jaunieši pēc šī
projekta atrada pastāvīgu darbu, bet pārējie… Vienkāršs piemērs:
kāds uzņēmums pilsētā piedāvāja pārdevēja vietu. Sākotnējais
pretendentu saraksts bija divu lapu garumā, no tiem piedāvājumam
atsaucās seši cilvēki, bet reāli atnāca tikai divas meitenes,» tā
M.Matvejeva.

Lai sāktu strādāt, vajag kapitālu

Tiesa gan – uzrunātie speciālisti ir vienisprātis: jauniešu
ilgstošo bezdarbnieku problēmai daudz lielāka uzmanība pirmām
kārtām būtu jāpievērš valstiskā līmenī, gan izskaužot pārtikšanu no
dažādiem pabalstiem, gan ar dažādiem atbalsta pasākumiem veicinot
viņu elastību un spēju operatīvi iesaistīties darba tirgū.

«Protams, mēs jau varam vainot tikai neuzņēmīgos jauniešus,
tostarp gados jaunās māmiņas, kuras pēc bērna kopšanas atvaļinājuma
neuzsāk darba gaitas, taču uz šo problēmu var paskatīties arī no
otras puses – proti, agrākais, kad mazais var sākt apmeklēt
bērnudārzu, ir no pusotra gada vecuma. Tādējādi, lai mamma varētu
sākt strādāt, viņai jāalgo auklīte: lai to atrastu, vajadzīgs
laiks, un sieviete ar mazu bērnu, ja iepriekš par to nav īpaši
padomāts, fiziski nevar uzsākt darbu divu trīs dienu laikā; lai
auklīti algotu vai bērnu palaistu privātajā bērnudārzā,
nepieciešami līdzekļi, un visbiežāk līdzekļi šim mērķim varētu tikt
atlicināti vien pēc pirmās algas. Lai veiksmīgi uzsāktu strādāt,
zināms kapitāls vajadzīgs jebkurā gadījumā – kaut vai lai līdz
pirmajai algai ik dienu nokļūtu darbā vai īrētu dzīvesvietu
gadījumā, ja darbavieta atrodas citā pilsētā vai novadā,» skaidro
NVA pārstāve Inta Briede, neslēpjot, ka par bezdarbnieku ekonomisko
situāciju šādā aspektā valstiskā līmenī diemžēl runāts netiek.

                                        
Jauniešu-bezdarbnieku viedokļi

Evita, 24 gadi, bezdarbniece četrus gadus:

«Dzīvoju privātmājā, un, ticiet man, darba tur pietiek. Arī vīrs
īpaši strādāt nespiež, tāpēc pagaidām esmu bezdarbniece. Laikam jau
būs jāsāk intensīvāk sēdēt pie datora un meklēt darbu, lai gan
pašlaik NVA gaidu kursus, lai izmācītos par klientu apkalpošanas
operatori. Apzinos, ka atrast darbu, kas mani apmierinātu, traucē
nepietiekamā izglītība – kad sāku mācīties vidusskolā, man
piedāvāja darbu kādā metālapstrādes uzņēmumā, un tolaik 280 lati
«uz rokas» šķita svarīgāki par izglītību. Tāpat esmu strādājusi
keramikā par glazētāju, bet pēc bērna piedzimšanas reģistrējos
bezdarbniekos. Glazētājas darbs bija kaut kāds vāks – tur es
neatgrieztos, pat ja man 1000 latus algā piesolītu, turklāt uz
darbu man bija jāiet kādas 45 minūtes, un tas nu bija par daudz.
Darbu citā pilsētā es noteikti negribētu, jo ceļā iztērētu vairāk
naudas nekā nopelnītu, taču tepat Jelgavā – kāpēc gan ne?! Tiesa,
ceļam es varētu atvēlēt ne vairāk par pusstundu – reiz man jau
piedāvāja pārdevējas darbu, taču tas bija pārāk tālu no mājām. Ja
būtu vilinošs piedāvājums, strādāt es varētu sākt uzreiz, jo ar
bērnu tiktu galā mamma un vecmāmiņa, bet, ja godīgi, vīrs
pietiekami labi nopelna, tāpēc man nedeg skriet strādāt – gribas
darīt to, kas sirdij tuvāks, nevis par grašiem pa māliem rakties.
Tāpēc pagaidīšu, kad sāksies kursi, un tad jau redzēs, ko
piedāvās.» 

Sandra, 23 gadi, bezdarbniece 10 mēnešus:

«Man ir augstākā izglītība – nupat LLU absolvēju sabiedrības
pārvaldes speciālistus. Tā kā mācījos pilna laika studijās,
strādāju tikai vasarās. Apzinos, ka jaunietis nevar uzreiz
pretendēt uz labi apmaksātu vadošu amatu – principā ir jāsāk no
nulles un jābūt gatavam darīt arī to, kas ne visai patīk. Taču tā
ir pieredze, un pat tad, ja tā nekādā veidā nav saistīta ar iegūto
izglītību, tā ir vērtīga. Es, piemēram, trīs mēnešus esmu
strādājusi Anglijā – no pulksten pieciem rītā līdz septiņiem vakarā
lasījusi zemenes, esmu bijusi kasiere veikalā… Un šo pieredzi
uzskatu par fantastisku iespēju saprast, ko es nekad negribētu
darīt un ka ir jāmācās. Reģistrējoties bezdarbniekos, uzreiz
pieteicos projektā «Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam» un kā
brīvprātīgā strādāju radošo domu un darbu centrā «Svētelis». Jā, es
tur vārīju zupu. Un šaubos, vai daudzi jaunieši to uzskatītu par
vērtīgu darba pieredzi, jo kuram potenciālajam darba devējam gan
interesē, ka protu vārīt zupu?! Taču vienlaicīgi es attīstīju savas
sociālās prasmes, iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, galu galā –
es nesēdēju un negaidīju, kad kāds man uz paplātes pienesīs darbu,
bet reāli darbojos! Tagad varu tikai nožēlot, ka par iespējām, ko
sniedz brīvprātīgais darbs, uzzināju, tikai mācoties 4. kursā,
citādi sevi pilnveidot būtu sākusi jau krietni agrāk. Pašlaik gan
man ir viens cerīgs darba piedāvājums, bet to, vai tiešām tikšu tur
strādāt, uzzināšu tikai septembrī, tieši tādēļ vismaz šobrīd aktīvi
darbu nemeklēju, bet esmu gatava to darīt.»

Vitālijs, 22 gadi, bezdarbnieks trīs
mēnešus:

«Man nav profesijas – esmu beidzis tikai pamatskolu un uzreiz
sāku strādāt, jo gribējās pašam savu naudu. Esmu strādājis gan par
celtnieku, gan atslēdznieku, gan montējis ventilācijas sistēmas un
darījis citus darbus – dzīve man to visu iemācīja, tāpēc īsti
nenožēloju, ka neturpināju mācības. Un arī tagad to nedarītu.
Kāpēc? Daudzi mani paziņas mācījās, ieguva augstāko izglītību, bet
nu ir tādā pašā statusā kā es, jo darbu atrast vienkārši nevar.
Turklāt mācījās viņi par maksu un tagad neslēpj, ka tā ir vējā
izmesta nauda. Bet, kamēr viņi mācījās, es jau pelnīju naudu. Un
arī tagad to daru, kaut oficiāli skaitos bezdarbnieks. Tā kā
Nodarbinātības valsts aģentūrā nekādas prātīgas vakances man
nepiedāvāja, ieliku sludinājumu internetā un darbu dabūju. Pagaidām
gan strādāju neoficiāli, jo firmām vajag oficiālu darba stāžu,
oficiālu pieredzi, bet reti kuram jaunietim kaut kas tāds ir. Jā,
pirms tam gan kādu laiku strādāju oficiāli, bet uzņēmums pamazām
samazinājās, algu nogrieza, arī attieksme man vairs nepatika, tāpēc
nolēmu kļūt par bezdarbnieku. Kad sāku meklēt darbu, man piedāvāja
tirgoties ar dārzeņiem. Atteicos, protams, jo tādu darbu man
nevajag, vēl jo vairāk par niecīgu algu. Par 300 latiem arī
celtniecībā vairs nestrādātu, jo zinu, cik par tādu darbu maksāja
agrāk. Par krāvēju varbūt pastrādātu, bet vispār man vajag vismaz
500 latus mēnesī, turklāt ar nosacījumu, ka darbs ir tepat Jelgavā.
Arī uz ārzemēm braukt negrasos – pirmkārt, tur nekā labāka nav,
otrkārt, esmu nepilsonis, bet pilsonību iegūt negrasos. Patiesībā
es domāju, ka visreālāk atrast darbu ir caur paziņām. Pagaidām
saņemu bezdarbnieka pabalstu, kad to vairs nemaksās, domāšu, ko
darīt tālāk.»