Pilsētā

Guntars Skrabis, strādā IT jomā:

«Man «Cerība» ir Ruta Kļaviņa. Tas nu ir viennozīmīgi. Nezinu,
kā viss būtu iegrozījies, ja nebūtu viņas… Droši vien ieslīgtu
milzīgā depresijā un nezinātu, kā no tās izkļūt. Bet man paveicās,
jo tieši tajā brīdī, kad es pēc traumas biju palicis ratiņkrēslā,
manā dzīvē ienāca Ruta. Es pat tā īsti vēl nebiju aptvēris, kas
notiek, – gulēju slimnīcā, un mana vienīgā doma bija: gan jau tūlīt
iziešu rehabilitāciju un atkal varēšu staigāt… Bet tā īsti to
visu apdomāt man pat nesanāca, jo Ruta mani ierāva tādā kā virpulī
– pēc rehabilitācijas uzreiz sāku darboties «Cerībā». Sāku grūst
lodi, mest disku un šķēpu, bet vēlāk arī nodarboties ar
ratiņbasketbolu. Ja man – jaunam, fiziski aktīvam – kāds agrāk būtu
teicis, ka basketbolu var spēlēt, sēžot krēslā, es tikai
pasmaidītu… Bet var, un tagad ar savu komandu jau esam pabijuši
mačos Portugālē, Polijā, Lietuvā, nupat kā atgriezāmies no
Spānijas. Jā, no vienas puses, varbūt citiem šķiet, ka tas ir tikai
sports, taču, no otras puses, daudz svarīgāka ir tev dotā iespēja –
ja es nebūtu «Cerībā», manas dzīves kvalitāte būtu daudzreiz
švakāka. Es pat augstskolu pabeidzu! Kādu? Vienīgo, kurā varēju bez
grūtībām iekļūt, un te es domāju nevis zināšanas, bet gan fizisku
iekļūšanu. Baltijas Krievu institūts bija vienīgais, kurā varēja ar
ratiem iebraukt un ar liftu tikt līdz visām auditorijām. Tā nu
pabeidzu juristus. Tagad arī strādāju – draugi palīdzēja, un nu
darbojos IT jomā. Dzīve jau neapstājas tad, kad tu pēkšņi nonāc
ratiņkrēslā.»