Kultūra

«Šodien kultūra izpaužas kā aizraušanās ar skaistām lietiņām, piemēram, tērpiem, dizainu, un ir tāda vairāk ārišķīga. Ar savu grāmatu gribēju atgādināt, ka vēl nesen mēs bijām citādāki un mums patika tieši neglītais, raupjais un skarbais, ka bija laiks, kad cilvēki neaizrāvās ar kaklasaitēm,» tā, viesojoties Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā, par savu romānu «Jelgava 94» stāstīja tās autors jelgavnieks Jānis Joņevs.

Pasākuma apmeklētājus sagaidīja grupas «Nirvana» mūzika, un tā
nav nejaušība. Tie, kas ir lasījuši romānu, to zina, bet tiem, kas
nav lasījuši, jāpaskaidro: romāns «Jelgava 94» sākas ar grupas
«Nirvana» un mūzikas vēsturē svarīgu notikumu – solista Kurta
Kobeina nāvi. Tas bija kā atskaites punkts ne tikai subkultūrās
pasaulē, bet arī, kā izrādās, parastu Jelgavas pusaudžu dzīvēs.

Kļūt par rakstnieku sapņoja jau 14 gadu
vecumā

Rakstnieks atklāj, ka arī pamudinājumu rakstīt grāmatu par
pusaudža gaitām saņēmis, 2005. gadā Rīgā apmeklējot kādu metāla
grupas koncertu. «Tajā grupā spēlēja viens no maniem tā laika
draugiem, un tas parāva vaļā atmiņas,» tā J.Joņevs. Apvienojot
grāmatas rakstīšanu ar pamatdarbu reklāmas nozarē, romāns tika
pabeigts 2012. gada septembrī. Un jau šī gada martā tas bija
nopērkams grāmatnīcās. «Man jau toreiz šķita, ka tūlīt, tūlīt būšu
rakstnieks,» atklāj autors, bet līdz sapņa piepildījumam pagāja 18
gadi. Pēc skolas viņš mēģinājis rakstīt dzejoļus, bet nav padevies.
«Nebija man ko teikt,» spriež Jānis. Vēlāk bijuši mēģinājumi arī
dramaturģijas lauciņā, jo tas, viņaprāt, ir sarežģītākais no
literatūras žanriem. «Man bija visu jauno nelaime – iesākt un sapīt
pirmo sarežģījumu varēju, bet atrisināt nē. Manuprāt, arī dzīvē tā
notiek – problēmas netiek risinātas, tās vienkārši ar laiku izplēn,
aizejot katram uz savu pusi,» spriež J.Joņevs.

Tagad, kad iznācis viņa debijas romāns, Jānis tomēr nesteidzas
sevi saukt par rakstnieku. Saka, ka nepieciešams uzrakstīt vēl kādu
grāmatu, lai pierādītu, ka ir rakstnieks. Tomēr par otrās grāmatas
tēmu viņš runāt nevēlas. «Par nākotni vispār tagad nedomāju. Esmu
pēcdzemdību depresijā,» tā viņš. Jānis tik vien kā pieļauj, ka
nākamā grāmata varētu nebūt tik saistīta ar atmiņām. Uz klātesošo
izteikumiem, ka viņi gaidīs Jāņa nākamo grāmatu, viņš atbild: «Tik
drīz negaidiet!»

«Nerakstīju visu, kā bija»

Autors vairākkārt ir uzsvēris, ka romāns «Jelgava 94» nav
autobiogrāfisks – jā, tur ir reāli notikumi, darbojas reālas
personas, bet daudz kas ir sagrozīts un pārveidots pēc autora
prāta. «Ne viss, kas grāmatā notiek ar galveno varoni, ir noticis
ar mani» – šī varētu būt viena no biežāk lietotajām Jāņa frāzēm
intervijās. Piemēram, grāmatā aprakstīta epizode, kurā galvenais
varonis izlec pa logu un nespēdams piecelties, guļ uz zemes.
Apkārtējie vienaldzīgi iet garām, daži pat pasmejas, un vienīgie,
kas sniedz viņam palīdzību, ir divi bandītiska izskata puiši, kas
braukā ar bembi. Kādā no sarunām J.Joņevs portālam
www.jelgavasvestnesis.lv atklāja, ka šis notikums «norakstīts» no
dzīves, bet nekas tāds ar viņu pašu dzīvē nav noticis.

Interesanti, ka vidi – Jelgavu – autors grāmatā centies atainot
drūmāku un depresīvāku nekā pat tolaik pusaudži pilsētu uztvēra,
savukārt cilvēkus centies padarīt baltākus. «Vienīgie, kas pēc
grāmatas izlasīšanas uz mani varētu apvainoties, ir olainieši, kaut
gan es viņus attēloju daudz labākus un pozitīvākus nekā viņiem
pašiem patika sevi pozicionēt,» tā rakstnieks, piebilstot, ka no
cilvēkiem, kuri grāmatu izlasot, tajā atpazinuši sevi, saņēmis
tikai pozitīvas atsauksmes. «Tā kādreiz bija, un tas ir pagājis.
Tagad visi esam iekārtojušies dzīvē,» tā Jānis, piebilstot, ka,
piemēram, Zombim tagad esot četri bērni, Nāve projektējot tiltus,
bet jaunākais no brāļiem basketbolistiem strādājot par diplomātu
Strazbūrā.

Ietekmējās no literatūras dižgariem

Laikā, kas aprakstīts romānā, tās autors dienā spēja izlasīt
līdz pat 500 lappusēm, bet tagad atzīst, ka sanāk izlasīt labi ja
padsmit. Ņemot vērā Jāņa aizraušanos ar literatūru, nav
pārsteigums, ka arī viņa romāns tapis dažādu literātu iespaidā.
Viņš stāsta, ka ietekmējies no Džeroma Deivida Selindžera grāmatas
«Uz kraujas rudzu laukā» (to pamanījis un savā recenzijā uzsvēris
jelgavnieks komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns), Džeka
Keruaka «Ceļā», Marsela Prusta «Zudušo laiku meklējot» (viņš
nesaudzē savu galveno varoni un viņa domas noved pat līdz neirozēm)
un pašmāju literāta Andra Puriņa, kurš agrāk rakstījis arī par
skolēniem un dažādām negācijām.

Uz jautājumu, kā viņa dzīve izmainījusies pēc grāmatas
iznākšanas, J.Joņevs atbild, ka neuzskata sevi par slavenību.
«Latvijā un lielākajā daļā pasaules rakstnieki nav pārāk populāri –
kuru rakstnieku gan pazīst uz ielas sejā? Mums varbūt tāds bija
tikai Imants Ziedonis.»

«Jelgava aug līdz ar mums»

No saņemtajām atsauksmēm vistuvākais Jānim ir dzejnieces Ingas
Gailes vērtējums – «skaista un skumja grāmata». Viņš pats tam
pilnībā piekrīt, uzsverot, ka skaisto pusi veido humors un
asprātība, bet skumjo – apzināti pārspīlētā depresīvā Jelgavas vide
un bezcerības noskaņa. «Ir uzskats, ka latviešu autori nemāk
rakstīt par erotiku un humoru. No erotikas vairījos apzināti, jo
tas, ka grāmatā jābūt vismaz vienam dzimumaktam, jau kļuvis par
brendu. Tomēr par humoru gluži piekrist negribētos, jo, cik
gadījies sastapties ar ārzemniekiem, viņi vienmēr slavē latviešu
humora aizjūtu,» tā rakstnieks.

Viņš min, ka, rakstot grāmatu, paļāvies uz savu atmiņu, bet
tagad, atgriežoties grāmatā aprakstītajās vietās, nākas secināt, ka
ne viss ir tā, kā aprakstīts. Tāpat arī pilsēta pa šo laiku ir
mainījusies. «Vietā, kur agrāk bija kurjatņiki, tagad ir «Pilsētas
pasāža». Tornis, kas mums šķita mūžīgās drupas, ir savests kārtībā.
Un jaunais Mītavas tilts vispār izskatās kā no filmām – nekad
nebūtu iedomājies, ka Jelgavā tāds varētu būt,» iespaidos dalās
J.Joņevs, pieļaujot, ka pilsēta vienkārši aug līdz ar viņa grāmatā
attēlotajiem pusaudžiem.

Metālu vairs neklausās

Romāna galvenā varoņa dzīvē ļoti liela loma ir mūzikai, īpaši
alternatīvajai un metālam, tomēr laika gaitā arī muzikālā gaume ir
mainījusies. J.Joņevs atzīst, ka tagad «Nirvanu» vairs neklausās.
«Man ir mājās datorā visi viņu albumi un arī neizdotās dziesmas.
Kad rakstīju grāmatu, klausījos, lai atsauktu atmiņas, bet tas bija
ļoti smagi. Tagad tādu mūziku vairs neklausos. Biežāk ieslēdzu
radio vai uzlieku 19. gadsimta vieglo mūziku,» tā rakstnieks,
piebilstot, ka bez literatūras un mūzikas viņam ir arī citas
aizraušanās: viņš mācās valodas, interesējas par mākslu un fano par
futbolu. Starp citu, viņa iemīļotā komanda ir Anglijas premjerlīgas
«Tottenham Hotspur».

Foto: Ivars Veiliņš, no J.Joņeva, izdevniecības «Mansards»
arhīva, easyget.lv, twitter.com