Jauniešiem

Pina prievītes, izzināja tautastērpu daudzveidību, dejoja un dziedāja līdzi lībiešu, poļu, lietuviešu un krievu tautasdziesmām – tā šodien Jelgavas 5. vidusskolas 4. klašu audzēkņi aizvadīja «Sprīdīša nodarbības», kuru mērķis bija iepazīstināt bērnus ar latviešu un Latvijā dzīvojošo tautu tradīcijām. Kā portālam www.jelgavasvestnesis.lv atzina audzēkņi – izzināt vēsturi un kultūras īpatnības interaktīvā veidā ir ļoti aizraujoši.

Pasākumā skolēni apmeklēja trīs «stacijas» –
izzināja tautastērpu daudzveidību teorētiskā nodarbībā, darbināja
rokas prievītes pīšanas stundā, kā arī izkustējās, spēlēja un
dziedāja līdzi dažādu tautu dziesmām.

Stāstot par tautastērpa nozīmi, vēsturniece
Laura Kļaviņa bērniem skaidroja – tā ir ļoti nozīmīga kultūras
mantojuma sastāvdaļa, kurā atainoti vēsturiski procesi, tradīcijas
un pat ģimenes attiecības. «Dažādām tautām nekad nebūs identiski
tautastērpi. Šī iemesla dēļ, zinot konkrēto tautastērpu iezīmes,
varēja bez vārdiem un jautājumiem spriest arī par tā īpašnieku,» tā
viņa, papildinot: latviešu tautastērpi tiek iedalīti divos veidos.
Par arheoloģiskajiem tērpiem uzskatāmi atradumi, kas iegūti
arheoloģiskajos izrakumos un ir rekonstruēti. Ziņas par šiem
tērpiem attiecināmas uz 7.–13. gadsimtu, kad Latvijā dzīvojušas
baltu ciltis, piemēram, latgaļi, kurši, sēļi un somugri. Savukārt
vēl ir arī etnogrāfiskie tērpi – tie ir attiecināmi uz 18.–19.
gadsimtu. Par tādiem tērpiem sauc zemnieku apģērbu, kurš ir
veidojies un attīstījies līdz 19. gadsimta vidum, līdz to
pakāpeniski nomainīja pilsētas modes apģērbs.

4. klases audzēkne Sofija Askerova norāda, ka
viņai interesantākā šķitusi informācija par senajām rotām. «Ar
tautastērpiem jau esmu pazīstama, jo skolā dejoju tautas dejas un
tur mums bija gan krievu, gan latviešu tautastērpi. Bet rotu veidi
ir kas jauns. Nebiju domājusi, ka agrāk rotas kala – no zelta,
sudraba, bronzas. Turklāt vienlaikus rota varēja būt arī, lai
saspraustu apģērbu vai savienotu jostu,» teic meitene. Savukārt
viņas klasesbiedrs Artjoms Grančevs papildina – tām sievietēm, kuru
ģimenēs bija rotkaļi, noteikti bija ļoti paveicies. Viņš norāda, ka
nebija domājis, ka arī vīriešiem bijušas rotas, piemēram, ādas
jostas ar kaltām metāla sprādzēm.

Ar interesi bērni izzināja arī prievīšu
pīšanas mākslu. Folkloras un tradīciju zinātāja Anita Feldmane
stāstīja, kā tiek pītas laimes, vītās un cerūkļa prievītes.
Daudziem pīšana gan sagādāja grūtības, jo jāstrādā bija ar smalku
dziju. «Šodien palīdzu klasesbiedriem, jo esmu pieredzējusi
prievīšu pīšanā. Pati nāku no Ukrainas, un tur prievītēm ir liela
nozīme – pārsvarā prievītes nav sarkanas un baltas kā Latvijā, bet
ir baltas, sarkanas un melnas. Tāpat ir dažas tehnikas un nozīmes,
piemēram, var pīt prievīti ar aizsargu, bet var – labākai
veselībai,» teic 4. klases audzēkne Marika Romaņenko. A.Feldmane
apstiprina, ka Ukrainā prievīšu pīšana ir izplatīta un to pīšanas
tehnikas, kā arī krāsas atšķiras pat ne pilsētās, bet pat blakus
esošos ciematos. «Pēc bērniem varam redzēt, ka pīšana nepadodas
viegli – vairumam mazā motorika nav attīstīta. Tieši tādēļ šis
uzdevums ir ļoti lietderīgs, lai arī prasa koncentrēšanos,» vērtē
A.Feldmane.

Skolas zālē izskanēja dažādu tautu – lībiešu,
poļu, lietuviešu, krievu un latviešu – dziesmas, kā arī
tradicionālās dejas. Kā norāda audzēkņi – atšķirības ir tikai
valodā, jo teju visām tautām dziesmas ir jestras un skanīgas.
«Vislabāk mums, protams, gāja ar latviešu un krievu dziesmām,»
vērtē 4. klases audzēkņi. Bet tautas muzikante Aiga Auziņa atzīst:
bērniem, kuriem jau ir bijusi saskarsme ar tautas dejām, interese
par notiekošo ir lielāka – ir vēlme izzināt, piedalīties.
Audzēkņus, kuriem tas ir svešs, iesaistīt tautu daiļrades
izzināšanā ir grūtāk, tomēr, viņasprāt, tas ir vien laika
jautājums.

Jāpiebilst, ka ar mērķi iepazīstināt bērnus
ar latviešu, kā arī Latvijā dzīvojošo tautu tradīcijām «Sprīdīša
skolas» nodarbības norisinājās projekta «Latvian Culture
Ambassadors Academy 1» gaitā. Tās bērniem organizēja biedrība
«Sadarbības platforma» sadarbībā ar «British Council»
pārstāvniecību Latvijā. 

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»