Jelgavniecei Sanitai Saukumai ceļotājas pieredze ir jau gana plaša un viņas biežākais lēmums ceļojumu plānošanā ir mācīties sadzīvot ar iepriekš pilnīgi nezināmiem cilvēkiem. Tā Sanita gandrīz vienmēr ceļojumiem izvēlas citu kompāniju, tāpēc, aizpildot brīvas divas nedēļas, viņa pievienojās luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju un mācījās kāpt klintīs.
www.jelgavasvestnesis.lv
Sanita mēdz savus ceļojumus pierakstīt blogā, lai, pirmkārt, pašai ir ko atcerēties un varbūt ļautu iedvesmoties vēl kādam. «Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp mācību semestriem bija paredzētas divas nedēļas brīvas un ļoti, ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju, Podlesice, mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs, protams, palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai,» stāstu sāk Sanita.
Dzīvošana ģimenēs? Nekā, paši veidosim kempingu ģimenītes!
Viņa pārbraucienos iemācījusies ļauties notikumiem un pielāgoties. Šoreiz Polijā dzīvošanai tika organizētas nelielas «ģimenītes» no ceļotājiem. «Pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No sākuma biju iedomājusies citādāk – katra ģimenīte gatavos pa kādai ēdienreizei visai grupai, bet izrādījās, ka ģimenītes paši sev gatavoja visa brauciena garumā, paši arī domāja, ko gatavos no sagādātajiem produktiem,» atceras Sanita. Viņa piebilst, ka tā bija jauka pieredze un viņai ar jauno «ģimeni» paveicās, jo trāpījušies ļoti saimnieciski puiši. «Es teiktu, ka puiši pat vairāk nekā es domāja par ēst gatavošanu – ko, kad, kā…? Man tikai atlika noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem,» smejas Sanita. Viņa vērtē, ka šis bija labs veids, kā labāk iepazīt jauno kompāniju, būt pacietīgam un vienlaikus arī ēst pārdomātas ēdienreizes, nevis, piemēram, tikai sauso pārtiku.
Dzīvošana kempingā – lētāka un aizraujošāka
Visi brauciena dalībnieki, kaut arī sadalīti ģimenītēs, tomēr dzīvoja vienā kempingā. Tieši dzīvošanu kempingā Sanita iesaka jauniem un atraktīviem cilvēkiem, lai vienlaikus ietaupītu līdzekļus un arī sadzīvi padarītu ne tik «sterilu». «Tas rada papildu mobilizāciju un piedzīvojumus, domāju, ka tiem, kam patīk aktīva atpūta, noteikti netraucēs šī pieticīgākā dzīvošana, bet, tieši pretēji – atstās labākas atmiņas no piedzīvojumiem,» spriež Sanita.
Viņa piebilst, ka netālu no kempinga vietas darbojas ceļotāju veikaliņš, kas viņu kā īstu ceļošanas entuziasti nav atstājis vienaldzīgu. «Ai, ai , ai… cik viegli tur bija ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas un feinas ceļotāju lietiņas,» smejas jelgavniece.
Domām ir spēks, arī Polijas mežā
Vēl viens pierādījums, ka labākais notiek neplānoti, ir Sanitas nomaldīšanās mežā. «Domai ir spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa meža takām. Tas arī piepildījās! Mēs, trīs meičas, gribējām ātrāk nonākt kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža taku bija pārāk daudz un lāga nebijām ievērojušas, pa kādām mēs nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās – pastaigājām pa meža takām. Tikai ne gluži tā, kā iecerēts!» atceras Sanita. Viņa piebilst, ka pārgājiens bija tik patīkams un pilns svaiga gaisa, ka nākamajā dienā viņa ar vienu no meitenēm izvēlējās uzreiz doties pastaigā pa takām. «Tikai šoreiz mums bija arī karte,» smejas Sanita.
«Poļiem svešas valodas nav jāzina»
Interesanta pieredze ceļotājiem bija ar saziņu, jo poļi sevi uzskata par gana lielu nāciju, lai viņiem svešas valodas nebūtu jāmācās. «Dienā, kad visu laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt apmēram 50 km attālumā esošās alas. Alas kā jau alas, bet žēl, ka saprast neko nevarējām, jo gide, jau mūs ieraugot, informēja: «I don’t speak English». Nu ja, viņiem jau angļu valoda nav vajadzīga pat tūrismā,» ironiski teic Sanita.
Brauciena svarīgākā «pirmā reize» – kāpšanai klintīs
Kaut arī, šķiet, Sanita jau izmēģinājusi visu ko, kāpšana klintīs pirms šī brauciena viņai vēl bija sveša – šie bija viņas pirmie mēģinājumi rāpties klintīs. «No sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu kurpītes, jo nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta čībām,» smejas Sanita, taču piebilst, ka viņas sporta čības nemaz nebija tas sliktākais variants, jo jau pirmajā reizē rāpšanās padevās gana labi. «Tā vismaz man pašai šķita,» viņa smejas.
Taču pēdējā klintīm paredzētā dienā ceļotājus atkal pārsteidzis stiprs lietus, tāpēc komanda nolēma doties uz netālo pilsētu, kurā iekārtotas mākslīgās klinšu sienas. «Sienas bija tiešām labas – augstas un dažādām grūtības pakāpēm, taču šeit es sapratu, ka tomēr īstās klintis man patīk daudz labāk – īstā klints ir īsta, un raupjo akmeņu sajūta pirkstos, iespējams, tieši ir viena no lietām, kas cilvēkus pie klintīm tik ļoti velk. Mākslīgā sienā šo dabiskumu neizjust,» secina Sanita.
«Ja dažos vārdos jāapraksta pieredze, tad saku – kopumā man patika klintis, taču šķita, ka līdz galam tas tomēr nav domāts man. Jau ceļojuma laikā vairākas reizes iedomājos, ka labprātāk būtu izvēlējusies raftot. Taču, skatoties ar laika nobīdi, tā bija interesanta pieredze, jo nereti atceros to sajūtu, kad mēģini sataustīt kādu «aizķerīti» klintī, un foršo prieku, kad pieveikts grūtāks posms,» stāsta Sanita, piebilstot, ka daudziem grūtajiem posmiem viņa gan pāri tikt nespēja, jo spēka un prasmes pietrūcis.
Jāpiebilst, ka Sanita šo kalnā kāpšanas pieredzi guva, izmantojot organizētu luzumpunkts.lv grupas piedāvājumu, kas tiek organizēts ik gadu apmēram marta beigās vai aprīļa sākumā.
Foto: No S.Saukumas personīgā arhīva
20 °C,
1.7 m/s,
92.9 % 
20 °C,
1.7 m/s,
92.9 %