Kultūra

No šodienas, 4. jūlija, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāma izstāde «Sibīrijas vēstules uz bērza tāss». Muzeja direktores vietniece darbā ar sabiedrību Marija Kaupere norāda, ka izstādi sagatavojis Tukuma muzejs un jūnijā tā bija skatāma Briselē.

www.jelgavasvestnesis.lv

No šodienas, 4. jūlija, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures
un mākslas muzejā apskatāma izstāde «Sibīrijas vēstules uz bērza
tāss». Muzeja direktores vietniece darbā ar sabiedrību Marija
Kaupere norāda, ka izstādi sagatavojis Tukuma muzejs un jūnijā tā
bija skatāma Briselē.

Informācija Tukuma muzeja mājas lapā vēsta, ka vēstules
rakstītas Sibīrijā – ieslodzījuma, spaidu darbu nometnēs vai
nometinājuma vietās. Tās laikā no 1941. līdz 1956. gadam saviem
tuviniekiem sūtījuši represētie Latvijas un arī Lietuvas
iedzīvotāji, kas piederēja vidusšķirai un bija arestēti par
pretpadomju uzskatiem vai dalību pretošanos kustībā, vai izsūtīti
par piederību zemniecībai, politiskajām partijām, par nevēlēšanos
stāties kolhozā. Staļina kulta laikā represēti aptuveni
167 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā tūkstošiem mazgadīgu
bērnu, un nometināti Sibīrijā.

Vēstules uz bērza tāss ir uzskatāmas par retumu, jo Latvijas
muzejos nonākušas tikai 19 no savulaik vairākiem desmitiem tūkstošu
līdzīgām vēstulēm. Tām ir būtiska nozīme Latvijas vēsturē, jo tās
ir padomju laikmeta liecība, kas raksturo Latvijas 20. gadsimta
vēsturē traģiskākos mirkļus: arestus un deportācijas, kas
kvalificējami kā cilvēktiesību pārkāpums. Vēstuļu esamība, saturs,
valoda, cenzēšanas zīmogi raksturo padomju totalitārā režīma
iespējas kontrolēt cilvēku dzīvi. Vēstules uzskatāmas par apsūdzību
padomju režīmam.

Bērza tāss bieži vien bija vienīgais pieejamais materiāls
izsūtījuma vietās, īpaši Otrā pasaules kara gados. Tās bija
vienīgais veids, kā uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem.
Vēstulēs spilgti izpaužas arī nācijas mentalitāte: ticība labajam,
rūpes par tuviniekiem, cerība izdzīvot un atgriezties mājās.

Piemēram, bijušais Tukuma apriņķa miertiesnesis, zvērināts
advokāts Kārlis Roberts Kalevics dzīvesbiedrei Verai Mildai vēstuli
sūtīja no Kirovas apgabala Vjatlaga uz Krasnojarskas apgabala
Kazačinskas rajonu. Tā datēta ar 1943. gada 30. janvāri: «Dārgā
Vera, tavu septīto vēstuli, kuru rakstīji 11. novembrī, saņēmu 20.
janvārī, bet ceturto un sesto [..] un paciņu neesmu saņēmis. Naudas
pārvedumu pagaidām neizsniedz. Priecājos par tavu saimniecību un
domāju, ka tu varētu turēt kaziņu un trušus. Es saņemu 0,4
kilogramu maizes dienā un 650 gramus šķidruma no rīta un vakarā.
Guļu uz lāvas. Pagājušajā nedēļā biju uz divām komisijām, kuras
izskatīja otrās grupas invalīdus. Abu komisiju galvenie ārsti un
priekšniecība mani atzina par otrās grupas darba nespējīgu. Runā,
ka nākamajā [..] mūs pie vietējām ģimenēm [..] tādus laiž mājās.
K.R.K.»

Izstāde muzejā būs apskatāma jūlijā un augustā.

Foto: Ivars Veiliņš