Izstādes

Sabiedrības integrācijas pārvaldē apskatāma daļa no rīdzinieka Normunda Beržinska saktu kolekcijas «Latvijas dārgumi». «Manā kolekcijā ir vairāk nekā 1000 saktu, kas šobrīd apkopotas 50 stendos. Uz Jelgavu esmu atvedis apmēram pusi,» norāda kolekcionārs.

Sākotnēji N.Beržinskis aizrāvās ar saktām,
kas uzietas arheoloģiskajos atradumos, lielākoties tās iegādājoties
krāmu tirdziņos un izsolēs, bet 2013. gadā valstī tika
apstiprinātas izmaiņas likumdošanā, kas noteica: viss, kas datējams
līdz 17. gadsimtam, pieder valstij un to glabā muzeji, izņemot
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā reģistrētos
artefaktus. Eksemplārus, kas tobrīd bija kolekcionāra īpašumā, viņš
reģistrēja, tomēr, tā kā vairs nebija iespējams šādus priekšmetus
brīvi iegādāties, viņš sāka kolekcionēt Latvijas zemē gatavotas
rotas – saktas –, kas ir izgatavotas pēc 17. gadsimta.

Kolekcijas autors atzīst, ka reizēm par kādu
retāku saktu ir nopietna cīņa starp kolekcionāriem – naudas
izteiksmēs, tomēr viņš teic, ka iztērēto naudu neskaitot, jo,
viņaprāt, tas sabojātu visu krāšanas prieku. «Tas, ka neesmu
vienīgais, kam saktas interesē, vairo cieņu pret šīm rotām un
iedvesmoja mani uz kolekcijas noformēšanu, lai caur vēsturi un
stāstiem celtu gaismā šo mūsu senču radošo potenciālu,» stāsta
N.Beržinskis.

Viņš ne tikai iegādājās priekšmetus savai
kolekcijai, bet arī daudz lasīja un meklēja informāciju par
Latvijas vēsturi, latvju zīmēm, rotu izgatavošas tradīcijām,
amatniecību. Savas zināšanas viņš izmanto, lai noformētu planšetes
– sākumā pie katras saktas bija neliels apraksts par to, tomēr
vēlāk kolekcionārs sāka veidot arī tematiskas planšetes, piemēram,
par Dzintara ceļu, rotkaļiem, zeltkaļiem un citām tēmām. «Piemēram,
vācu laikos latviešu amatniekiem bija aizliegts rotās izmantot
dārgakmeņus – tādā veidā vācieši centās aizsargāt savas tiesības,
virzīt tirgū savus izstrādājumus,» stāsta kolekcionārs. Viņa
kolekcijā ir arī saktas no dzintara, kas savulaik bijis dārgāks
nekā zelts. Tāpat viņš noskaidrojis, ka agrāk Kurzemē saktas tika
izmantotas arī kā norēķinu līdzeklis, jo saskaņā ar esošajiem
likumiem par virkni noziegumu tika piemērots sods – maksāt saktās.
«Patiesībā saktu daudzums Latvijā nav nosakāms, turklāt tās ir ļoti
dažādas, tomēr varu teikt, ka šāda tipa saktas, kādas ir manā
kolekcijā, ir tikai latviešiem un lietuviešiem. Manuprāt, šīs rotas
ir tik smalkas! Turklāt tādai barbaru tautai, par kādu latviešus
uzskatīja vācieši, kuri mums centās nest apgaismību un kultūru,»
ironizē kolekcionārs.

Pirmoreiz N.Beržinska izstāde plašākai
publikai bija pieejama pērnā gada novembrī uz valsts simtgadi – tā
pilnā apmērā bija izstādīta Rīgas centrālajā bibliotēkā, pēc tam tā
ceļoja uz bibliotēku Ķengaragā, un Jelgava ir trešā vieta, kur
izstāde ir apskatāma. «Visu, kas saistīts ar saktu eksponēšanu, es
daru pats – domāju, rakstu un zīmēju. Reiz mans jaunākais dēls
izteicās, ka galīgi nevarot salasīt manu rokrakstu, turklāt
rakstīts ir ar spalvu. Tā nolēmu izveidot arī kolekcijas aprakstu
datordrukā – uz planšetes ir numurs, un brošūrā var atrast
attiecīgo aprakstu un izlasīt,» stāsta kolekcionārs. Materiāli
pieejami latviešu un krievu valodā, un nākotnē ir ideja tos
pārtulkot arī angļu un vācu valodā, lai izstāde varētu ceļot arī
aiz mūsu valsts robežām, kā arī lai ar mūsu tautas vērtībām varētu
iepazīties tūristi. N.Beržinskis piebilst, ka interese par izstādi
ir izrādīta arī, piemēram, no Somijas.

N.Beržinska privātās saktu kolekcijas izstāde
«Latvijas dārgumi» Sabiedrības integrācijas pārvaldē (Skolotāju
ielā 8, 3. stāvā) apskatāma līdz 29. jūnijam iestādes darba
laikā.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis» un
Ilze Knusle