Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Darba grupai ir rekomendējošs statuss – tajā kopā sanāk nozaru
eksperti un piedāvā savus risinājumus dažādām situācijām. Pagājušā
gada uzdevums bija izzināt eksporta jomu valstī un piedāvāt tās
veicināšanas instrumentus, taču rezultātā, redzot notikumus valstī,
eksperti nevarēja atstāt novārtā to, kas bija svarīgāks: kā
veicināt uzņēmējdarbību ekonomiskas lejupslīdes brīdī.

Jūs sanākat kopā, rekomendējat, bet vai to ņem vērā?

Sabiedrība gaida ātrus un acīmredzamus rezultātus, bet
pagaidām nesagaida, un tas ir skumjākais. Jā, ir virkne
institūciju, kas strādā pie dažādu valsts attīstībai svarīgu
priekšlikumu izstrādes, top viena, otra, trešā ideja, bet rezultāta
nav. Nacionālā attīstības plāna vadlīnijas ir jārealizē katras
kompetences ministrijām – RAPLAM atbild par visu plānu, Ekonomikas
ministrija – par uzņēmējdarbību kopumā, citas organizācijas – par
savu jomu, taču es neredzu, ka valsts pārvaldē notiktu mērķtiecīga
un koordinēta darbība. Ko un kā ieviesīs? Kā uzsildīs ekonomiku?
Sanāk tā, ka visi kaut ko dara, bet rezultāta kā nav, tā nav.
    

Un kurš tad, tā savrupi strādājot, ir ticis vistālāk?

Šobrīd izskatās, ka tā ir Ekonomikas ministrija – ir jau
gatavs plāns, kā uzlabot uzņēmējdarbības vidi. Nenoliegšu, tur
rakstītais ir labs pamats – kā sakārtot būvniecības jomu, kā
veicināt nodarbinātību un tā tālāk, taču jāsaprot, ka uz tīra
entuziasma nekas vairs nenotiek, tāpēc te ir svarīgākais redzēt,
vai tam ir finansiāls segums, kā tas realizēsies.

Jūs minējāt, ka ir lietas, ko varētu īstenot arī bez seguma –
pietiktu vien ar labu gribu.

Tieši tā. Piemēram, struktūrfondu līdzekļi jau pieejami kopš
2007. gada, bet, manuprāt, to apgūšana notiek pārmēru lēni. Un
galvenokārt tā ir valsts birokrātija, kas bremzē. Mēs izstrādājām
priekšlikumus, kā pilnveidot struktūrfondu ieviešanas sistēmu. Tie
ir reāli resursi, kas jāiepludina valsts ekonomikā! Šobrīd ir
nepieciešams pārveidot struktūrfondu programmas, jo, kas bija labs
ekonomikas augšupejas laikā, nevar būt tāds pats lejupslīdes
laikā. 

Biežāk jau dzird piesaucam Eiropas birokrātiju, bet jūs sakāt
– Latvijas.

Es saku Latvijas, jo tā tas arī ir. Nesen Jelgavā uz diskusiju
bija ieradies Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
Edgars Zalāns. Ko viņš saka? 2008. gada laikā valstī ir pieņemti
1100 dažādi jauni normatīvie akti, no kuriem lielākā daļa attiecas
tieši uz uzņēmējdarbību. Nu tad padomājiet – kurš vispār ir spējīgs
tiem izsekot līdzi?! Manuprāt, krīze ir tas īstais brīdis, lai mēs
šos aktus revidētu – lai mēs pārstātu sarežģīt dzīvi paši sev. Bet
te atkal vajag to labo gribu – ministrijas, kuras dod savu akceptu
un stingri apņemas katra savā jomā vismaz daļu no šiem aktiem
izrevidēt un izmainīt, kas nebūt nav viegls un ātrs process. Jo nav
loģiski, ka katru uzņēmēju pārbauda padsmit institūcijas, katra
prasot savus dokumentus, turklāt bez jebkādas kopējas
koordinācijas.

Bet katrā institūcijā strādā cilvēki, bez kuru labās gribas
izrādīšanas šis revidēšanas un pārskatīšanas process nevar notikt.
Nu, protams, katru šo normatīvo aktu vismaz pusgada garumā ir
izstrādājuši ministriju ierēdņi – kurš tad no viņiem tagad atzīs,
ka bez tā var iztikt vai ka vismaz daļa no esošajām prasībām var
tikt likvidēta?!

Taču jūs sakāt, ka var?

Ziniet, kāda ir ierēdņu biežākā atruna? Ka to prasa ES
regulas, direktīvas… Jā, tad, kad mēs stājāmies ES, mums
vajadzēja diezgan skrupulozi sekot līdzi un ieviest katru no šīm ES
normatīvajos aktos paredzētajām prasībām, varbūt pat stingrāk nekā
to prasa Eiropa, lai tikai nodrošinātos, taču tagad situācija ir
cita. Ko saka citu Eiropas dalībvalstu pārstāvji? Virknei šo dažādo
prasību ir paredzēta dalībvalstu izvēle. Tātad pati valsts nolemj,
kas vienā vai otrā gadījumā tai būtu izdevīgāk. Taču mēs,
slēpjoties aiz ES karoga, izstrādājam daudzās jomās stingrākus un
ierobežojošākus nosacījumus kā nepieciešams. Protams, tā ir
vieglāk, bet vai nav pienācis laiks pašiem sākt pieņemt lēmumus –
saprast, kas mums no tā visa ir nepieciešams? Te tiešām būtu ar
kritisku skatu viss rūpīgi jāizsver.

Jūs sakāt, ka labās lietas pagaidām ir tikai «uz papīra», bet
kā ar tām, kas jau darbojas? Piemēram, paaugstinātā PVN
likme?

(Smaga nopūta.) Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka šajā
brīdī tas noteikti nebija jādara, un piekrītu, ka paaugstinātā
likme ir jāatceļ. Mēs taču redzam, ka nerodas tie paredzētie
budžeta ieņēmumi, kas tika gaidīti, un neradīsies arī – tas ir
skaidrs. Jebkurā gadījumā nodokļu likmes izmaiņas ir tā lieta, kas
katrā valstī tiek ļoti ilgstoši un rūpīgi izsvērta, pirms pieņemt
gala lēmumu. Kas notika pie mums? Valdība saprata, ka tai trūkst
300 miljonu, neredzēja citu iespēju, kur tos ņemt, un pāris nedēļu
laikā lēmums pieņemts! Tā ekonomikā nevajadzētu pieņemt svarīgus
lēmumus – bez nopietniem argumentiem no paša sākuma. 

Ja mēs vēl šo gadu šādā režīmā izdzīvosim, tad nākamgad gan
šīs likmes noteikti būtu jāsamazina. Bet es ceru, ka apspriešana un
ekonomiskie aprēķini būs pieejami vismaz pusgadu iepriekš.

Varbūt ir vērts diferencēt PVN likmi: vieniem to paaugstinot,
samazināt citiem – nu kaut vai samazināt pašu ražotai pārtikai, kas
veicinātu iekšējo patēriņu.

Jā, tas varētu būt viens no variantiem, taču es atkal uzsveru
– tikai ar rūpīgu analīzi, nevis braucot no viena grāvja
otrā.

No vienas puses, ir valsts neizdarītās lietas, no otras –
uzņēmējs. Kā jūs skatāties, vai arī uzņēmēji bieži vien neizvēlas
iet vieglāko ceļu: problēmu priekšā padodas un nav gatavi strādāt
arī krīzes apstākļos? 

Visus pēc vienas mērauklas, protams, te mērīt nevar – tas
atkarīgs no nozares, tirgiem, kuros tie realizē saražoto
produkciju. Ir skaidrs, ka tik viegli, kā nauda nāca pēdējos četrus
piecus gadus, tas vairs nenotiks. Uzņēmējiem būs jāliek lietā visas
savas spējas un talanti, lai turpinātu strādāt, un es ceru, ka
uzņēmējdarbības vides sakārtošana, kas tomēr notiks, radīs
cilvēkiem vēlmi vispār būt par uzņēmējiem. 

Es neuzskatu, ka mēs varam pārmest uzņēmējam, ja viņš no sava
biznesa atsakās, pārdod to ārvalstniekiem… Mēs jau saviem
studentiem mācām, ka uzņēmējam svarīgākais ir peļņa, bet šodien, ja
uzņēmējs neredz peļņu vienu, otru, trešo mēnesi vai pat gadu un
nejūt, ka situācija varētu uzlaboties, protams, viņš no tāda
biznesa mēģina tikt vaļā. Tā ir likumsakarīga ķēde – ja valsts rada
apstākļus, kuros uzņēmējs nav spējīgs strādāt, tad viņš no tā
atsakās.

Visvairāk valdībai tiek pārmests, ka tā jau gadiem nespēj
definēt, ko tad īsti mēs savā valstī atbalstām.

Es tomēr nedomāju, ka šajā brīdī tas būtu svarīgākais –
nosaukt kādu konkrētu nozari, kas ir ieceļama īpašā atbalstāmo
statusā. Vai tā būtu metālapstrāde, vai kāda cita nozare. Manuprāt,
tas zināmā veidā kropļotu tirgu – ir jāļauj nozarēm attīstīties
vienmērīgi un pat nedaudz konkurējot. 

Bet tajā pašā laikā šobrīd valsts ir gatava nodarbinātības
veicināšanai novirzīt miljonus, lai sekmētu tieši vienas nozares
speciālistu izaugsmi – proti, metālapstrādes. 

Viss ir kārtībā, ja valsts aprēķinājusi, ka šāds ieguldījums
paaugstinās darbinieku kvalifikāciju, ļaus uzņēmumiem ar šādiem
pārkvalificētiem darbiniekiem ražot un pelnīt krietni vairāk un
rezultātā valsts šo naudu nodokļos pēc gadiem atgūs vismaz
trīskāršoti, bet te jau atkal ir jautājums, vai tas ir
aprēķināts…

Vai, jūsuprāt, šobrīd var definēt, kādām pašvaldībām krīzi
pārdzīvot būs vieglāk?

Domāju, ka jā – tās būs teritorijas, kur attīstīta
uzņēmējdarbība. Lai cik grūti ietu ražotājam, viņš ir tas, kas
veicina teritoriju attīstību. Ja pilsētā pārsvarā darbojas
apkalpojošā sfēra, tad ir skaidrs – brīdī, kad cilvēki zaudē darbu,
darba nav arī apkalpojošai jomai, un aiziet ķēdīte… Manuprāt,
Jelgavā situācija pagaidām vēl ir normāla, jo šī primāri taču ir
ražošanas pilsēta.

Ja savelkam sarunas bilanci, tad izskatās, ka ir labas lietas,
taču pagaidām tikai «uz papīra»; tās var īstenoties, ja kādam ir
labā griba, taču nav zināms, vai būs… Kā jūs prognozējat, kad
reāli sabiedrība jutīs, ka situācija uzlabojas?

Es esmu optimiste: ja tās lietas, kas tagad gulstas papīru
kalnos, nonāks līdz realizācijai, tad pēc diviem trim gadiem mēs
sajutīsim rezultātu. Ideālā gadījumā – pēc mēnešiem diviem sāk
darboties uzņēmējdarbības veicināšanas pirmie pasākumi, es domāju,
kreditēšana, garantijas uzņēmējiem, tad pamazām apritē ievieš arī
pārējās pagaidām «uz papīra» esošās korekcijas uzņēmējdarbības
vides uzlabošanai. Tās tiek realizētas līdz gada beigām un nākamos
divus gadus, nopietni strādājot, sāk dot rezultātu. Mana prognoze:
jostas savilkšana turpināsies divus trīs gadus ar nosacījumu, ka
valdība sāks ieklausīties mūsu un uzņēmēju izstrādātajos
priekšlikumos un realizēs arī savus – pārdomātos un
izsvērtos.