Viena no senākajām un tomēr vēl dzīvajām Lieldienu tradīcijām ir olu krāsošana, dāvināšana un ēšana – tā nav tikai latviešu vai baltu tradīcija, bet ir bijusi jau senajās kultūrās un civilizācijās. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs piedāvā nelielu ieskatu olu krāsošanas vēsturē un metodēs.
Indijas mītos dievs Brahma tūkstošus gadu guļ kosmiskajā olā, lai atmodies radītu Visumu. Ēģiptē ola simbolizēja dzīvības sākumu un nemirstību. Grieķiem tas bija dieva Dionīsa atdzimšanas simbols. Ola kā Pasaules un Saules sākotnes simbols, dzīvības, atdzimšanas un auglības zīme, ziedojums dieviem, veiksmes un bagātības novēlējums – tāda ir olas tik vienkāršā un dziļā nozīme. Arī kristietībā ola ir Kristus augšāmcelšanās un cilvēka garīgās atdzimšanas simbols.
Jau senajā Ēģiptē olas tika krāsotas un pat apzeltītas – citur senajā pasaulē tās tika darinātas no māla, koka, akmens un marmora, dažādi krāsotas un izgreznotas. Par īpašu tika uzskatīta sarkanā – dzīvības, asins krāsa.
Latvijā olu krāsošana gan ir visai jauna parādība – tautasdziesmās ir minētas baltas, sudraba un zelta oliņas, taču tieši krāsošana ir pieminēta tikai dažās 19. gadsimta dziesmās. Tas gan nav traucējis šai tradīcijai attīstīties un kļūt vai par pašu galveno pasākumu, gatavojoties Lieldienām. Katrā ziņā dabiskie olu krāsošanas paņēmieni tagad ir ne tikai tie, kas no vecmāmiņām noskatīti, bet gluži moderni.
Visbiežāk lietotā metode – novārīt olas sīpolu mizās. Rezultāts — sarkanbrūnas olas. Savukārt tumši sarkanu toni var iegūt, olas krāsojot aveņu zaros. Zilas olas var iegūt, krāsojot tās sarkanajās bietītēs vai mellenēs – var izmantot gan melleņu ievārījumu vai kompotu, gan saldētas mellenes. Bet teju melnas olas iznāk spēcīgā sīpolu mizu un melleņu novārījumā.
Violetu krāsu olas iegūst aroniju sulā – olām klāt var pietīt veselas aronijas. Zilas, pelēkzilas un lillīgas olas var iegūt kā krāsvielu izmantojot saldētas mellenes vai upenes vai šo ogu ievārījums. Gaiši zilas oliņas iznāk no violetas krāsas ziedu, piemēram, lavandas, novārījuma, kam pievienotas divas tējkarotes citronu sulas. Savukārt sarkano biešu sula, kas sajaukta un uzvārīta kopā ar divām ēdamkarotēm etiķa, kalpo par ideālu krāsvielu aveņsarkanām olām – šajā šķidrumā olas jāatstāj uz pāris stundām. Tāpat rozā toni dod dzērvenes, avenes, arī sarkanie sīpoli.
Dzeltenīgi rudas olas var iegūt, pievienojot ūdenim kariju. Dzelteno toni olas iegūst, vārot stiprā kumelīšu novārījumā, bet izteikti dzeltenu krāsu var iegūt, tikko vārītas olas vairākas stundas turot kurkumas novārījumā. Savukārt oranžīgu zeltainumu dod asinszāles lakstu uzlējums. Ja olas vāra bērzu lapās, pirts slotās vai siena gružos, tās top zaļā krāsā. Zaļas, pelēkzaļas un zilizaļas olas jāpeldina spinātu lapu, piparmētru, bērzu lapu, rudzu zelmeņa novārījumā.
Apkopojuma autore – Jelgavas muzeja galvenā speciāliste Silva Poča
Foto: Jelgavas muzejs
26.8 °C,
0.8 m/s,
56 % 
26.8 °C,
0.8 m/s,
56 %