Pilsētā

Henrijs Kress, 1. sanatorijas internātpamatskolas
direktors:

«Mana nopelna jau nu gan tur nav – tā ir Ruta Kļaviņa, kas to
aizsāka, īstenoja un sasniedza to, ko mēs šodien pazīstam ar vārdu
«Cerība». Jā, mēs toreiz pašos pirmsākumos viņiem iedalījām telpu
skolā, kur darboties, bet tas viss entuziasms jau nāca tikai no
Rutas. Ir jau tā, ka tagad cilvēki skandina un atpazīst mūsu
paraolimpiešus Ingrīdu Priedi, Ivitu Strodi, Edgaru Bergu, vēl
Maiju Emulovu, bet man jau šķiet, ka tas augstākais sasniegums ir
nevis šie sportiskie rezultāti, bet tā iespēja, kas jauniešiem
pavērās. Ruta kaut kā spēj mudināt cilvēku sākt rīkoties,
nepadoties. Jā, protams, mūsu skola lepojas ar savu kādreizējo
audzēkni Ingrīdu Priedi, kura pavisam nesen vēl labi startēja
Pekinā, taču atceros skolas laiku – arī es biju viņas skolotājs un
teikšu: uz pārējo bērnu fona viņa ne ar ko īpašu neizcēlās. Viņa
bija parasts bērns – grūtības sagādāja mācības, bet patika
sportošana, taču tādu lielisku rezultātu viņai nemaz nebija. Bet
paskatieties, kas notika, tiklīdz viņa sāka darboties «Cerībā» –
viņu aizrāva! Un te jau nav runa par talantu vai spējām, te ir runa
par izpratni. Rutai tas kaut kā padodas, tāpēc mēs visi redzam
rezultātu, kas sasniegts 15 gadu laikā. Paskatieties, kas ir
noticis ar tiem cilvēkiem, kuri iesaistījušies «Cerībā», – viņiem
atgriežas dzīvotspars, viņi atsāk mācības, tiek pie aroda, dzīves
nokārtojas, un, manuprāt, tas ir galvenais.»