Pilsētā

«Skolas laikā gāju dramatiskā teātra pulciņā – man ļoti patika tas, ko mēs tur iestudējām –, bet aktrise būt viennozīmīgi neplānoju. Šī profesija, tāpat kā režija, manā dzīvē bija drīzāk nejaušība. Klasisks stāsts, kad draudzene pierunā tevi kopā ar viņu braukt un iestāties kinoaktieru studijā – tevi pieņem, bet viņai atsaka,» par savu profesijas izvēli, bērnību, karjeru un dzīves gaitām šodien jelgavniekiem stāstīja aktrise un režisore Indra Roga. Ar šo tikšanos Jelgavas pilsētas bibliotēkā tika noslēgts pasākumu cikls «Es nāku no Jelgavas».

Pasākuma gaitā, atbildot uz Jelgavas pilsētas bibliotēkas
Informācijas nodaļas pārstāves Baibas Īvānes–Kronbergas
jautājumiem, I.Roga jelgavniekiem stāstīja par bērnību mūsu
pilsētā, savu karjeru, kā arī izaicinājumiem sievas, mammas un
režisores lomā.

«Es mīlu Jelgavu kā savu dzimteni. Te ir tik daudz vietu, kas
man vēl arī šodien raisa siltas atmiņas. Raiņa iela pie baznīcas,
kura tad vēl nebija atjaunota. Akadēmijas ielas Mežsaimniecības
parks, kura krūmu rindās mēs jutāmies kā tunelī. Teātra spēles
dzīvoklī. Dzīve Meiju ceļā,» atminas I.Roga. Viņa stāsta, ka
vecākiem bija liela loma viņas personības izveidē – pateicoties
mammai, iegūta prasme novest lietas līdz galam, bet pateicoties
tēvam māksliniekam – prasme pamanīt nianses un likumsakarības, kā
arī vēlme saskatīt lietu būtību. «Ar tēvu vienmēr bija ļoti
interesanti. No vienas puses viņš bija stingrs. Bet no otras –
varēja mūs uzraut ar māsu augšā nakts vidū, lai brauktu skatīties,
kāds ārā ir iespaidīgs mēness,» atminas I.Roga.

Runājot par savas profesijas izvēli, I.Roga uzsver – tā bijusi
drīzāk nejaušība, kas aizrāva. «Kinoaktieru studijā mani uzņēma 14
gadu vecumā un tad sākās lielā braukāšana uz Rīgu. Jāatzīst, ka
pirmais gads bija ļoti grūts – man nesanāca it nekas. Atceros, ka
es par to biju tik ļoti satraukusies, ka aktiermeistarības
eksāmenā, es pat vārdu nevarēju pateikt – ierāvos stūrī, un
klusēju. Nezinu, ko pedagogi tad manī saskatīja, kāpēc neizdzina…
Viss mainījās pēc pusotra gada – vienā brīdī notika klikšķis un
viss aizgāja – brīvība uz skatuves bija dzimusi, un tad sajutu, kas
ir profesionālais āķis lūpā. Un tad pēc dēla piedzimšanas jau bija
Latvijas Valsts konservatorijas aktieru fakultāte, divas sezonas
Daugavpils teātrī, uzaicinājums uz Nacionālo…» tā viņa.

Vēlāk I.Rogas ceļš viņu vedis uz Latvijas Kultūras akadēmiju,
kur viņa ieguva maģistra grādu režijā. «Tas bija tas pats stāsts,
kas ar aktiermākslu – šaubas, kas mijās ar nejaušību. Sākotnēji
iestājos akadēmijā ar domu gūt iedvesmu,» atminas I.Roga. Viņa
stāsta, ka tolaik iestājeksāmenus pieņēmis režisors Mihails
Gruzdovs – viņas šā brīža vīrs un bērna tēvs. «Nebiju vēl redzējusi
nevienu viņa izrādi. Bet baidījos, jo runāja, ka viņš esot stingrs.
Prasīgs. Tā nu pēc pirmajiem viņa uzdevumiem, es atskārtu – es
gribu pie viņa mācīties,» teic I.Roga. Viņa uzsver, ka šis mācību
process pamazām mainīja domāšanu un nāca apziņa, ka režija ir viņas
aicinājums. «Laiku pa laikam, jo īpaši mūsu profesijā, ir jāizsit
griesti, lai sasniegtu jaunu līmeni,» secina režisore.

Šobrīd I.Roga ir Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskā
vadītāja, kura strādā arī par pasniedzēju Latvijas Kultūras
akadēmijā. Vērtējot izaicinājumus, jauno aktieru skološanā, viņa
uzsver – vienu jaunieti pēc vidusskolas ir ļoti viegli sačakarēt,
tāpēc katram uzmanīgi jāpalīdz sevis meklējumos. «Jaunajiem
aktieriem ir jāiemācās būt brīviem un tikt pie savas domāšanas. Tā
ir mūsdienu lielākā problēma – viņi atnāk pārāk pareizi un pārāk
vienādi, un paiet vismaz gads, kamēr viņi sāk atbrīvoties. Man
nevajag, lai viņš dara kā es – man vajag, lai viņš dara pa savam,»
skaidro I.Roga, papildinot: aktieri nevar būt vienādi, jo katrā
laikā jānāk ar ko jaunu. «Tādi kādreiz bijām mēs un tādi ir jaunie
studenti – ar vēlmi mainīt un radīt ko pavisam jaunu,» tā viņa.
Aktrise, režisore un pasniedzēja atzīst: šobrīd viņa veic ļoti
sarežģītu, bet ārkārtīgi interesantu darbu.

 Projekts «Es nāku no Jelgavas» tiek realizēts ar Jelgavas
Kultūras padomes piešķirto finansējumu.

Foto: «Jelgavas Vēstnesis»