Kultūra

Bijusī jelgavniece Vaira Meksiku par savām mājām sauc jau četrus gadus. Viņa joprojām izjūt, ka Meksikā ir «gaišmatainā ārzemniece», taču ar dzīvi saulainajā valstī ir apradusi, un par lielāko «dīvainību» meksikāņu sadzīvē sauc mūžīgo kavēšanu. «Viņi ne tikai kavē. Viņi tik ļoti negrib sarūgtināt otru, ka vienmēr saka: «es jau skrienu» vai «būšu pēc piecām minūtēm», kaut gan patiesībā varbūt nemaz nav izgājuši no mājām,» smejas Vaira. Taču tā nebūt nav vienīgā meksikāņu temperamenta atšķirība.

Ligita Vaita

Bijusī jelgavniece Vaira Meksiku par savām mājām sauc
jau četrus gadus. Viņa joprojām izjūt, ka Meksikā ir «gaišmatainā
ārzemniece», taču ar dzīvi saulainajā valstī ir apradusi, un par
lielāko «dīvainību» meksikāņu sadzīvē sauc mūžīgo kavēšanu. «Viņi
ne tikai kavē. Viņi tik ļoti negrib sarūgtināt otru, ka vienmēr
saka: «es jau skrienu» vai «būšu pēc piecām minūtēm», kaut gan
patiesībā varbūt nemaz nav izgājuši no mājām,» smejas Vaira. Taču
tā nebūt nav vienīgā meksikāņu temperamenta atšķirība.

Dzīve «vismeksikāniskākajā»
pilsētā

Pirmo reizi Vaira uz Meksiku aizceļoja 2008. gadā, bet kopš
2011. gada tur dzīvo pastāvīgi, par viņas mājām kļuvusi otrā
lielākā pilsēta Gvadalahara  Halisko štatā. Tā
atrodas stundas lidojuma attālumā no galvaspilsētas Mehiko. «Vēl
aizvien, protams, esmu «gaišmatainā ārzemniece», taču šeit ne tik
pamanāma, jo vēsturisku notikumu rezultātā šeit iedzīvotāji
atgādina eiropiešus – tie ir garāka auguma un gaišākas ādas krāsas
nekā citur Meksikā,» par metropoli ar vairāk nekā četriem miljoniem
iedzīvotāju stāsta Vaira.

«Te nav milzu piramīdu kā Mehiko, Kankūnā un Meksikas Dienvidos,
arī pludmales ir vairāku stundu brauciena attālumā, taču
Gvadalahara bieži tiek saukta par «vismeksikāniskāko» pilsētu. Savā
koloniālās pilsētas lepnumā tieši šeit visvairāk iespējams
pieredzēt, kas tieši ir Meksika,» uzskata Vaira, paskaidrojot, ka
meksikāņu kultūra veidojusies, saplūstot vietējo iedzīvotāju un
spāņu konkistadoru ievestajām paražām. «Tieši šeit radusies slavenā
mariači mūzika un pavisam netālu ir Tekilas pilsētiņa. Serenādes
tiek dziedātas vēl šodien, un šeit atrodamas pasaules labākās
tekilas,» ieskicē bijusī jelgavniece. 

Pieklājīgi lūdz atļauju pat pamest
liftu

Paši meksikāņi ir ģimenes cilvēki ar plašu draugu loku, dažādas
sanākšanas un tikšanās ir obligātas un parasti vairākas reizes
nedēļā. «Brīvdienās restorānos labāk ierasties savlaicīgi, citādi
visus galdiņus būs «okupējušas» lielās ģimenes, bet, neierodoties
uz kādu svarīgu atzīmējamu notikumu, tu riskēsi sabojāt attiecības
ar pasākuma rīkotāju. Lai gan Meksika ir skaļa, brīžiem seriālu
cienīgu drāmu pilna un it kā bez stingriem noteikumiem, tomēr
manieres ir ļoti svarīgas. Meksikāņu spāņu valoda ir pilna ar
dažādām pieklājības frāzēm, piemēram, «con permiso» – izejot no
telpas vai lifta, it kā lūdz atļauju pamest tur palikušos cilvēkus,
tāpat «lūdzu» un «paldies» tiek lietoti, iespējams, daudz vairāk
nekā citur pasaulē. Savukārt sasveicinoties buča uz labā vaiga ir
obligāta, pat tad ja cilvēku redzi pirmo reizi mūžā,» paražu
īpatnības skaidro Vaira, piebilstot, ka tikai vīrieši ar vīriešiem
sasveicinās ar rokasspiedienu, nevis buču uz vaiga.

Kāpēc gan būtu vajadzīgs autobusu
saraksts?

Manieres gan īsti neattiecas uz satiksmes noteikumiem vai
ierašanos norunātajā laikā, tāpat neeksistē iekšpilsētu sabiedriskā
transporta grafiki, norāda Vaira. «Var taču vienkārši stāvēt
krustojumā un noķert autobusu stopējot! Ja brauc pie stūres un
vēlies mainīt joslu, izbāzta roka pa logu darbosies labāk nekā
pagrieziena rādītājs. Uz pasākumiem labāk ierasties vismaz 30
minūtes pēc noteiktā laika, oficiālos pasākumos pat ielūgumos tiek
rakstīts vismaz stundu agrāks laiks, lai visi būtu klāt,» stāsta
bijusī jelgavniece. Savukārt savlaicīgi Meksikā sākas tikai mises
neskaitāmajās baznīcās, kas svētdienās ir pārpildītas – gandrīz 90
procenti meksikāņu ir katoļi.

«Neticami, bet meksikāņi ir strādīgi, lielai daļai darba nedēļa
ilgst sešas dienas, bet zemo algu dēļ daudzi meklē vairākus darbus
vai papildu iespējas piepelnīties. Valdība nodrošina
pamatpakalpojumus medicīnas aprūpē un obligāto izglītību, taču
katrs meksikānis apzinās, ka tikai un vienīgi no viņa paša (vai
viņa ģimenes) ir atkarīgs dzīves līmenis. Tāpat, šķiet, katrā
meksikānī mīt uzņēmējs, sākot no «kārtīga darba» tikko zaudējuša
popkorna tūtiņu tirgotāja autobusos līdz pat miljonāriem Puerta de
Hierro apkaimē,» salīdzina Vaira, piebilstot, ka meksikāņiem
raksturīgs arī smaidīt vienmēr – pat tad, kad ir skumji. 

Ar vērienu svin pat mirušo piemiņas
dienu

No īpašākajiem notikumiem Meksikā atzīmējama Mirušo diena 2.
novembrī, kad, līdzīgi kā agrāk veļu laikā Latvijā, tiek veidoti
altāri un pieminēti aizgājēji, bet pat tas tiek darīts, svinot
dzīvi. «Kapsētas ir pilnas ar koši oranžām samtenēm, kas, kā runā,
pievilinot mirušo dvēseles, bet ģimenes sanāk kopā un dzied mariači
mūziku.

Tāpat īpaša ir Meksikas neatkarības diena. «Jau mēnesi iepriekš
visur redzami karodziņi, bet naktī no 15. uz 16. septembri
neiztrūkst plašu svinību un prezidenta runas ar obligāto izsaucienu
«Viva Mexico!»,» ieskicē Vaira.

Savukārt pavasarī meksikāņiem obligāts ir lielais gavēnis, kad
piektdienās tik populārās gaļas tako ēstuves nākas aizvērt vai
piedāvāt tajās jūras veltes, bet Lieldienu nedēļā daudzi paņem
garākas brīvdienas un plāno ceļojumus. Ziemassvētkos īpaši gaida
pusnakti, kad novēlēt priecīgus svētkus, bet joku diena nav 1.
aprīlī, bet 28. decembrī, Svēto Nevainīgo dienā.

Ko apskatīt četru miljonu
metropolē?

Pilsēta Gvadalahara, kurā dzīvo Vaira, radusies, saplūstot
vairākām piepilsētām kopā un kļūstot par vienu metropoli. «Līdz ar
to grūti pateikt, kur ir īstais pilsētas centrs, ja tādu ir vismaz
pieci. Gvadalaharas vecpilsētā jeb vēsturiskajā centrā slejas 16.
gadsimtā celtā katedrāle, Degojado teātris (operas nams), Kabaņas
Kultūras institūts un Sanhuana de Dios tirgus, lielākais
Latīņamerikā,» stāsta Vaira.

Sapopanas centrā arī atrodama ievērojama Sapopanas Jaunavas
bazilika, iespējams izbaudīt īsti meksikānisku ielu maltīti no
daudzajiem tirgoņiem milzīgajā pilsētas laukumā, bet piecu minūšu
brauciena attālumā nokļūt pavisam citā Meksikā – Puerta de Hierro
apkaimē. «Puerta de Hierro ar Gvadalaharas bagātāko ģimeņu un
Pasaules Bankas investīciju palīdzību pēdējā desmitgadē ir kļuvusi
par šikāko pilsētas rajonu ar zīmolu pilno Andares tirdzniecības
centru, smalkām slēgtām privātmāju kopienām un neskaitāmiem dažādu
formu un krāsu debesskrāpjiem.»

Savukārt mākslas un mūzikas mīļiem obligāta esot vizīte Tonalā
un Tlakepakē, kur, lēni pastaigājoties, iegādāties vietējo
mākslinieku darbus, ādas izstrādājumus vai tradicionālos pūstā
stikla traukus un pie mariači mūzikas vai dejotāju priekšnesuma
izbaudīt īsti meksikānisku maltīti. 

Tuvumā Gvadalaharai…

Stundas attālumā no Gvadalaharas ir Čapalas ezers, lielākais
Meksikā, ar vairākiem košiem ciematiņiem un plašu ārzemnieku
«koloniju». Savukārt stundas braucienā pretējā virzienā atrodas
Tekilas pilsētiņa, kur iespējams apciemot kādu no daudzajām tekilas
darītavām. «Tekila līdzīgi kā šampanietis drīkst saukties par
tekilu tikai tad, ja tā radīta Halisko štatā,» uzsver Vaira.

Netālu no Gvadalaharas ir arī 2000 gadu senās Gvačimontones
apļveida piramīdas, nejauši atklātas 1970. gadā, bet atjaunotas
tikai pēdējā desmitgadē. Bet, ja «kārojas» pludmales, tad tuvākās
ir Mansanijo ostas pilsētā un kūrortpilsētā Puerto Vajartā.

Mehiko lietussargam somā jābūt
vienmēr

Karstums Gvadalaharā, kā stāsta Vaira, nav tik milzīgs, kā
varētu likties – temperatūra dienā lielākoties ir ap plus 25–30
grādiem, vienīgi naktīs ziemas mēnešos var nokrist līdz pat nullei,
bet pavasarī dienās uzkāpt līdz pat 35 grādiem. «No jūnija līdz
oktobrim ir lietus sezona, kad katru nakti dārd pērkons un pamatīgi
«gāž», bet no novembra līdz maijam jāatceras aplaistīt dārzi un
zālāji. Liela daļa iedzīvotāju iztiek bez gaisa kondicionieriem un
sildītājiem. Nosauļoties gan īsti nevar, jo lielākoties tomēr
atrodies iekštelpās, nevis gozējies saulē, kas ir tieši virs
galvas,» spriež Vaira, piebilstot, ka pludmalēs gan temperatūra ir
augstāka, bet gaiss, īpaši lietus sezonā, ārkārtīgi mitrs. Mehiko
jārēķinās ar biezākām jakām un lietussargu somā gandrīz jebkurā
gadalaikā.

Kā nokļūt?

Vaira stāsta, ka visērtākais veids, kā no Latvijas nokļūt
Meksikā, ir «KLM» vai «Lufthansa» tiešie lidojumi no Amsterdamas un
Frankfurtes vai ar nedaudz sarežģītāku maršrutu caur ASV. Cenas
variē, bet akciju laikā 1000 līdz 1200 dolāru divvirzienu biļetes
ir atrodamas diezgan veiksmīgi. Vislētākās biļetes varot nopirkt uz
čārterreisiem no vairākām Eiropas pilsētām uz paradīzes zilo ūdeņu
pludmalēm Kankūnā, īpaši pēdējā brīža piedāvājumi, kad cenas nokrīt
līdz pat 150 eiro vienā virzienā. «Tad gan, lai iepazītu valsts
vidieni, noteikti jāieplāno arī iekšējie lidojumi. Valsts ir
milzīga un kas interesants atrodams katram, kūrorti no īstās valsts
diemžēl parāda ļoti maz,» spriež bijusī jelgavniece.

Pārvietošanās pa iekšzemi – grūti plānojama

Pilsētās tūristiem visērtāk pārvietoties ar autobusu vai metro,
īpaši Mehiko tas savieno praktiski jebkuru milzīgās pilsētas stūri.
Brauciena cenas ir ap 30 līdz 40 eiro centiem. Taksometriem un to
vadītājiem Meksikā nav diez ko laba slava, tāpēc Vaira iesaka – ja
brauc ar taksi, iepriekš vienojies par cenu un pieprasi lietot
skaitītāju!

«Starppilsētu braucieniem noteikti jāsalīdzina autobusu un
lidojumu cenas, visbiežāk, pērkot savlaicīgi, lidojums būs līdzīgā
cenā vai pat lētāks, turklāt neskaitāmas reizes ātrāks,» stāsta
Vaira. Populārākās aviolīnijas ir «Volaris», «Interjet»,
«Aeromexico» un «Vivaaerobus». Savukārt, ja brauciens ir ar
autobusu, esot vērts pirkt biļetes luksusa klasē un izbaudīt 1.
klases braucienu ar plašām un ērtām sēdvietām, bezvadu internetu un
uzkodām. «Piemēram, lidojums Mehiko-Gvadalahara ilgst vienu stundu
un parasti maksā 30-60 eiro, bet luksusa autobusa brauciens maksā
42 eiro, un tas ceļā pavadīs vismaz sešas stundas.»

Foto: no V.Avotas personīgā arhīva