LLU jauniešu deju kolektīvs «Skalbe» šonedēļ atgriezies no Igaunijas pilsētas Viru, kur piedalījās XIX Starptautiskajā folkloras festivālā. Šis ir senākais un lielākais folkloras festivāls Igaunijā. Igauņu medijs par jelgavnieku sniegumu raksta: «Bija baudāms gan latviešu dejas solis, ķermeņa valoda, gan arī izteiksmes – acis, uzacis, mute, rokas – viss spēlēja līdzi dejas raksturam.»
Ritma Gaidamoviča
«Skalbes» dejotāja Jolanta Kriviņa stāsta, ka šis ir senākais un lielākais ikgadējais folkloras festivāls Igaunijā, kura mērķis ir, izmantojot folkloru un tradīcijas, stiprināt draudzību starp dažādām tautām, tajā pašā laikā neaizmirstot katram savu identitāti.
Kopumā festivālā piedalījās astoņas ārzemju grupas, 13 grupas no Igaunijas un 24 vietējās grupas no Viru.
«Lai gan festivālu krāsaināku un skaļāku ar savu piedalīšanos darīja dalībnieki no tādām dienvidu zemēm kā Portugāle, Puertoriko un Nepāla, pavisam droši varu teikt, ka «Skalbes» dejotāji ar savu dejotprieku un azartu izcēlās ne vien koncertos uz skatuves, bet arī dalībnieku ballītēs un workshopos, kur tika apgūtas cittautu dejas un cittautiešiem mācītas latviešu dejas,» tā dejotāja.
Festivāls norisinājās no 11. līdz 15. jūlijam, un visas šīs dienas dejotājiem esot bijušas notikumiem piesātinātas. «Piedalījāmies gan svētku gājienā, gan vairākos koncertos, kā arī apmeklējām citu dalībnieku koncertus un piedalījāmies orientēšanās pasākumā pa Viru pilsētu un nedaudz iepazinām tuvākās apkārtnes skaistākās vietas, dodoties nelielā ekskursijā,» stāsta Jolanta, atzīstot, ka, nenoliedzami, vislielāko prieku un gandarījumu dejotājiem snieguši nerimstošie aplausi priekšnesumu laikā, kā arī labie vārdi no organizatoriem un skatītājiem.
Portāls kylauudis.ee raksta: «Koncertu uzsāka latviešu dejotāji no Jelgavas. Svītraini svārki, baltas blūzes, vestes, sarkanas matu stīpas un garas daudzkrāsu jostas – mums, igauņiem, tam nevajadzētu būt svešam. Tiesa, latviešu puiši gluži pretēji igauņu tautas dejotājiem valkāja garus melnus zābakus. Ja mēs mēģinātu raksturot latviešu deju, tad vajadzētu izmantot trīs atslēgas vārdus – temps, teatralitāte un līksme. Jaunieši dejās griezās gan individuāli, gan pāros, gan visi kopā. Galu galā bija baudāms gan latviešu dejas solis, ķermeņa valoda, gan arī izteiksmes – acis, uzacis, mute, rokas – viss spēlēja līdzi dejas raksturam. Ja mūsu igauņu dejotāji jostas nosien, cik stingri vien iespējams, lai tās neatraisītos, tad latviešu dejotājas tās atritināja un jostas kļuva par svarīgu dejas sastāvdaļu. Un smaids, kas līdz pat pēdējās dejas beigām nenozuda ne no viena dejotāja sejas, lika sajust, ka dejots tiek ar lielu prieku.»
Foto: no kolektīva arhīva
23.1 °C,
4.6 m/s,
66 % 
23.1 °C,
4.6 m/s,
66 %