Pilsētā

Nadežda Domanova, Iļjas mamma:

«Es domāju, ka mans bērns ir īpaši jāaizsargā, jāapčubina, un
iedomājieties – Ruta mani par šādu gādību tā kārtīgi sabar… Es
taču nemācēju citādāk dzīvot, bet Ruta man iemācīja. Viņa man
pierādīja pretējo – arī mans Iļja var tikt galā pats, arī viņam var
uzticēt uzdevumus. Ziniet, kāda bija mūsu lielākā uzvara? Iļja
pirmo reizi pats devās uz skolu. Kā jutos es? (Smaida.) Ziniet, es
nenoturējos, iesēdos mašīnā un sekoju viņam – skatos: dēls mierīgi
izkāpj no autobusa, kārtīgi pāriet ielu un nonāk līdz skolai. Tas
bija tāds sasniegums! Ja nebūtu Rutas, es noteikti vēl tagad bērnu
no acīm neizlaistu un ikdiena mums pārsvarā paietu mājās. Ar to es
gribu teikt, ka šie seši gadi «Cerībā» apliecina – šis nav tikai
sporta klubs. Es pat neiedomājos, kā būtu, ja toreiz mana kautrība
būtu ņēmusi virsroku. Un gandrīz jau ņēma. Pirmo reizi par «Cerību»
uzzināju jau tad, kad Iļjam bija kādi septiņi gadi, bet nokautrējos
– ko nu es, manam bērnam ir tik īpašas vajadzības, es negribu, lai
citiem viņš būtu par nastu, es pati varu par viņu parūpēties…
Kāda sportošana? Iļja taču nespēj ātri reaģēt, viņam ir palēnināta
reakcija. Bet izrādās, ka ar pastiprinātiem treniņiem iespējams
panākt ne to vien. Tagad mūsu ikdiena ir kārtīgi saplānota un mājās
sēdēšanu esam aizmirsuši – mums ir «Cerība» ar regulārām
nodarbībām, mums ir Dienas centrs, un dzīve iegūst pavisam citu
jēgu. Arī man kā mammai tas ir neatsverams ieguvums – vien jūtot,
ka savam bērnam varu uzticēties, es kļuvu mierīgāka, tik ļoti par
visu neuztraucos, un to jūt visa ģimene.»