Nereti tūrisma aprakstos teikts, ka Maroka ir īstā valsts, ar ko jāsāk Āfrikas apceļošana, jo tās kultūra ir vistuvākā eiropiešiem ierastajam. Trīs jaunieši, kas cieši saistīti ar LLU, augustā devās uz Maroku, taču secina – tālāk no lielpilsētām arī Marokas kultūra var būt gana liels šoks «parastajam eiropietim».
Ligita Vaita
Vispirms jāuzsver, ka Maroka, kāda tā atklājās Jelgavas jauniešiem, ir cita nekā tūrisma bukletos visbiežāk redzamā. Brauciena mērķis bija piedalīties starptautiskā jauniešu līderības nometnē, kas norisinājās mazos lauku ciematiņos kalnos. Līdz tuvākajai lielajai pilsētai Fesai bija jābrauc vismaz 80 kilometri, tāpēc vienīgais brīdis, kas tur latviešu trio atradās, bija apmeklējot lidostu.
Ēšanai karotes un dakšas nevajag
Gana īpatnēja mums, eiropiešiem, ir marokāņu ēšanas maniere – Marokā ēd no kopīgiem traukiem un dara to ar rokām vai, precīzāk, ar maizi. Galda vidū tiek novietots liels šķīvis ar, piemēram, veselu vistu, lēcu sautējumu, dārzeņiem vai jebko citu, un ēšanas veids ir nolauzt gabalu baltmaizes un ar tās palīdzību ēdienu dabūt mutē. Sākumā eiropieši cenšoties maizi mērcēt ēdienā, bet drīz vien kļūst skaidrs, ka tā nav pareizā metode – maize jāizmanto kā savdabīgas knaibles vai iedomu karote, tad no maltītes izdodas arī paēst.
Pašu pieredze rāda, ka pie ēšanas ar rokām pierod ātri. Un interesants novērojums, ka neilgs laiks vajadzīgs, lai pierastu arī pie izteikti nehigiēniskākas sadzīves. Kad ieradāmies Marokā, pat lidostā viss šķita citādāks, prastāks un netīrāks. Ja godīgi, nekam negribējās skarties un gribējās paranoiski bieži mazgāt rokas, turpretī, braucot mājup, jau viss šķita tik ierasts un vide absolūti normāla. Tā kā pie visa pierod, arī pie Āfrikas.
Kalnu zābaki arī ekvatora tuvumā
Visticamāk, to nevar teikt par visu Maroku, taču konkrētajā gadījumā latviešu grupa dzīvoja gana tuvu kalniem, tāpēc šajā reģionā ērtākie apavi ir tūristu zābaki vai vismaz sporta botes. Varētu domāt, ka karstums neļauj valkāt tik biezus un slēgtus apavus, taču, ieraugot akmeņaino un nelīdzeno virsmu, pa kuru nereti nākas iet, ātri vien kļūst skaidrs, kāpēc arī marokāņi mums uzreiz ieteica paņemt līdzi tūrismam piemērotus apavus. Katrā ziņā kalnos kāpt pludmales čībās vai sandalēs varētu būt muļķīgākais, ko darīt Marokā.
Līderība – katram savā vecumā un izpratnē
Brauciena mērķis bija Jauniešu starpkultūru un līderības nometne. Kaut arī pirmais aspekts gandrīz pilnībā izgāzās, jo bez vietējiem marokāņiem bijām vien mēs, trīs latvieši, līderībai nometnē bija noteicošā vieta. Tiesa, jāatzīst, ka mūsu un marokāņu jauniešu izpratne par dzīvi atšķiras tik ļoti, ka arī dažādu līderības spēļu laikā rīkojamies pilnīgi atšķirīgi. Piemēram, temperamentīgie marokāņi strīda karstumā kliedz un cenšas ikvienu pārliecināt par savu taisnību, mēs esam tendēti uz sadarbību un uzklausīšanu, tāpēc bieži vien labāk paklusējam un nogaidām.
Vēl viena lieta, kas parādījās ļoti uzskatāmi – marokāņu jaunieši ir daudz lielākā mērā jaunieši nekā mēs, jo latviešiem raksturīgie centieni iespējami ātrāk kļūt pieaugušiem un patstāvīgiem ir atšķirīgi no marokāņu jauniešu laiskās dzīves. Tur studenti ir patiešām studenti un neko citu nedara, tātad arī 23-24 gadu vecumā nekad nav strādājuši. Atšķiras arī izpratne par ģimenes dzīvi, tāpēc uz to, ka mums Latvijā uz nedēļu vieni atstāti dzīvesbiedri, marokāņi raudzījās visai šķībi. Viņuprāt, ja ir ģimene, tad ģimenē jābūt uz visiem 100 procentiem, sevišķi jau sievietei.
Dzīvo pēc principa «kur paēdu, tur nometu»
Šķiet, vienīgais aspekts, kas Marokā ārkārtīgi traucē, ir netīrība. Kā sapratu no vietējiem, laukos nepastāv nekāda atkritumu apsaimniekošanas kārtībā, bet vietās, kur kaut nedaudz cenšas iedibināt atkritumu apsaimniekošanu, iedzīvotāji to ignorē augsto cenu, neizglītotības vai citu iemeslu dēļ. Pārsteidzošs ir skats, kad blakus vienīgajam ūdens avotam, kas visu nelielo ciematiņu apgādā ar ūdeni, blakus mētājas atkritumu kaudzes, turpat barojas aitas un ēzeļi, turpat tie arī izkārtojas…
Līdzīgi riebīgi skati redzami lielpilsētu apkārtnē, kur pie pašas pilsētas robežas ir viena liela atkritumu izgāztuve. Ielu malas, grāvji, pļavas – viss vienos atkritumos.
Prātīgāk piesegties
Kaut arī iespaids par šo islāmisko zemi palika ļoti patīkams, tieši cilvēku pieklājības un ieturētības dēļ, noteikti prātīgāk ir savus plikumus piesegt. Kaut arī jaunieši, ar kuriem kopā dzīvojām nometnē, bija atšķirīgi no vairuma iedzīvotājiem laukiem – jaunieši tomēr studēja un bija gana daudz iespaidu guvuši lielpilsētās –, tomēr pieklājība liek šajā valstī ievērot marokāņu likumus. Taču neredzu iemeslu, kāpēc ģērbties atklātāk šajā valstī, ņemot vērā, ka, lai ko eiropietes uzvilktu, tik un tā būs skaidrs – viņa ir iebraucēja.
Taču patīkami pārsteidza tieši iedzīvotāju tolerance pret atšķirīgo, jo nevienā brīdī nebija jāsarkst vai jābālē pastiprinātas uzmanības dēļ. Skaidrs, ka atšķirības ir acīmredzamas, taču vietējie neizrāda nekādu pārspīlētu uzmanību.
Kopumā par Āfrikas eiropeiskāko daļu iespaids palika vairāk nekā pozitīvs. Tiesa, visi mērķi palika nepiepildīti, un, ja vien būs iespēja, labprāt došos turp vēlreiz, tikai iepazīstot to, ko nometnes laikā neredzējām – lielās blīvi apdzīvotās pilsētas.
Foto: no L.Vaitas personīgā arhīva
25.4 °C,
1.9 m/s,
75.3 % 
25.4 °C,
1.9 m/s,
75.3 %