Šodien muzejā svētki – hercogam Jēkabam 405. dzimšanas diena. Jau divdesmito reizi hercogs jelgavniekus ielūdza uz kliņģeri, bet muzeja speciālisti hercoga sveicējiem šoreiz bija sagatavojuši stāstījumu par hercoga Jēkaba laika modi. Izrādās, dakšiņa izgudrota tieši tajā laikā, domājot par to, lai ēdot nenotraipītu smalko gofrēto mežģīņu apkakli.
Ritma Gaidamoviča
Hercoga jubileju ar īpašu pasākumu muzejā atzīmē jau divdesmito gadu. Ievērojot tradīcijas, katru reizi ar muzeja apmeklētājiem tiek pārrunāta kāda tēma, kas saistīta ar hercoga Jēkaba laiku. Šoreiz uzmanības centrā bija Hercoga Jēkabs un mode jeb baroka modes tendences hercoga un viņa ģimenes locekļu, laikabiedru apģērbā. «Runāts ir par daudzām tēmām, bet modi vēl neesam skāruši,» tā muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese Deksne.
Viņa savā prezentācijā atklāja, ka hercoga Jēkaba laikā valdīja baroks. Ģērbjoties galvenais nosacījums bija, lai cilvēks reprezentabli izskatītos, jo tieši apģērbs noteica, cik viņš ietekmīgs un varens. Modē bija stāvās apkakles, garās kleitas, dārgakmeņi, kas iestrādāti tērpā. «Izrādās, ka tieši krokoto smalko apkakļu dēļ Eiropā tika izgudrota dakšiņa, lai ēdot nenotraipītu mežģīņu apkakli,» stāsta I.Deksne. 1600. gadā modē ļoti bija izskūtas pieres gan dāmām, gan kungiem un gari mati. 1616. gadā kalpi valkāja tādas kā zeķbikses vai legingus, bet nācās izdomāt īsās bikses, jo, paklanoties kungiem, tie saimniekiem rādīja dibenus. Īsās jakas tos nenosedza.
I.Deksne stāsta, ka to, kas tolaik modē, noskaidroja, ceļojot pa Eiropas galmiem, skatot, kas citiem mugurā. «Jāpiebilst, ka vārdu «Eiropa» apritē sāka lietot tieši baroka laikā 17. gadsimta sākumā,» piebilst I.Deksne.
Skaidrs gan tas, ka arī hercogs Jēkabs vienmēr vilka mugurā tikai to, kas attiecīgajā brīdī bija modē. To var redzēt arī reprezentatīvajā gleznā Jelgavas muzejā. Tieši hercoga Jēkaba laikā modē bija arī gari mati un vīrieši pat savā starpā sacentās, kuram garāki un kuplāki.
«Baroka laikā modes interesantais moments bija arī tas, ka visu laiku tika nodots kāds mesidžs. Piemēram, dāmas līmēja tā sauktās mušiņas jeb dzimumzīmītes, un vietai, kur to uzlīmēja, bija sava nozīme. Ja uzlīmē uz labā vaiga, zināja, ka esi labā noskaņojumā, ja uz kreisās acs – labāk nenākt klāt, kaut kas slikts ir atgadījies, vai uz deguna, kas parādīja, ka dāmu kāds kavalieris ir atraidījis. Arī ar vēdekli varēja nodot ziņas flirtējot. Ja attaisītas tika četras iedaļas, tas nozīmēja ceturtdienu, vēl ar citiem žestiem varēja pateikt tikšanās laika pulksteni,» stāsta I.Deksne.
Pēc modes lekcijas visus ciemiņus muzejnieki hercoga Jēkaba vārdā ielūdza uz sāļo un saldo kliņģeri muzeja pirmajā stāvā. Un kā tad dzimšanas dienā bez dāvanām?! Par to bija parūpējies vēsturnieks arheologs Andris Tomašūns, uzsverot, ka viņam mamma mācījusi uz dzimšanas dienu nenākt «plikām rokām», jo tā nav pieklājīgi. Tāpēc viņš muzejam hercoga 405. dzimšanas dienā uzdāvināja trīs kāda skolēna pierakstu burtnīcas, kurām jau 100 gadu. Tās atrastas pie Hercoga Jēkaba kanāla kādā mājā, to pārbūvējot. «Ja kāds šodien saka, ka skolēni slikti mācās, lai atnāk un paskata šīs simts gadu vecās burtnīcas – sarkans vien!» tā A.Tomašūns.
Foto: Raitis Supe
23.2 °C,
1.7 m/s,
71.1 % 
23.2 °C,
1.7 m/s,
71.1 %