Dažādi

Kad pasauli sāka pārpludināt informācija par Grieķijas krīzi un iespējamo valsts bankrotu, uz turieni – uz Rodas salu – visu pārbaudīt savām acīm devās jelgavnieks Ruslans Antropovs. «Draudošā finanšu krīze bija populārākā sarunu tēma ar grieķiem, bet nekā draudoša sajust nevarēja. Lielākā daļa uzņēmēju strādā ar skaidru naudu. Rodas sala bija pilna tūristiem, tāpēc vietējie īpaši nesatraucās par banku slēgšanu. Kā teica viens grieķis: viņi esot gana bagāti, lai izturētu krīzi 3 – 5 gadu garumā, un tad viņiem viss atkal būs kārtībā,» stāsta Ruslans.

Pirms došanās ceļojumā viņš sameklēja informāciju par galamērķi
un uzzināja, ka Rodas sala ir Grieķijas teritorija un atrodas
Egejas jūrā, ir 77 kilometrus gara un 37 kilometrus plata, atrodas
blakus Turcijai.

Čuhņa vai paradīze?

«Pirmie iespaidi pēc ierašanās salā lika domāt, ka esmu nokļuvis
kaut kādā čuhņā. Skatu no viesnīcas uz jūru aizklāja totāli
bezgaumīga, kantaina ēka, kura atgādina lielu strādnieku kopmītni.
Izrādījās, ka tā ir Ieņēmumu dienesta ēka. Laikam tikai Grieķijā
pirmajā jūras līnijā var uzbūvēt valsts iestādi ar skatu uz jūru.
Bezgaumīgu un ar milzīgiem logiem, kas kalpo kā palielināmais
stikls saules stariem, kuri lēnām kūpina iestādes apmeklētājus,»
pirmajos iespaidos dalās jelgavnieks.

Viņš apmetās trīszvaigžņu viesnīcā. Numuriņš izskatījies
ciešami, bet viesnīcas apkārtne – netīra. Visur mētājās atkritumi,
zāliens nekopts un saulē izdedzis. «Likās: ja tā būtu Latvija, tad
šeit viss būtu sakopts un izskatītos pēc konfektītes,» stāsta
Ruslans. Viņš spriež: Rodas salā katrs var atrast tieši to, ko
meklē – vai tā būtu čuhņa vai paradīze.

Motorollers un zupa – vienā cenā

Otrajā dienā tika izīrēts motorollers, ar ko bija paredzēts
apceļot visu salu. Īres maksa – 15 eiro diennaktī. «Tas izskatījās
pavisam lēti, ņemot vērā, ka zivju zupa blakus tavernā maksāja 13
eiro,» piezīmē Ruslans, turpinot: «Man tā bija liela avantūra, jo
līdz šim nekad nebiju braucis ar divriteni, kam pievienots dzinējs.
Neskatoties uz bailēm, domāju, ka tā bija labāka izvēle par mašīnu,
jo emocijas ir vienkārši neaizmirstamas un nav salīdzināmas ar
braukšanu mašīnā. Velosipēda īre Rodas salā gan nav variants, jo
uzbraukt kalnā ar to būtu tīrās mokas. Vienu tādu varoni redzējām,
bet viņš izskatījās gaužām bēdīgi un raisīja raizes par viņa
veselības stāvokli.»

Pirmais apdzīvotais punkts, kuru sasniedza Ruslans, bija
Faliraki – klasiska kūrorta vieta ar iekārtotu pludmali,
kafejnīcām, restorāniem, veikaliem, klubiem un maķīti. «Viss
tūristiem, un praktiski nekā autentiska. Vieta jauniešu izklaidēm,»
vērtē ceļotājs.

Tālāk ceļš turpinājās uz Lindosu. «Vadot motorolleri, ir viens
mīnuss – nevar braukt un fotografēt. Bet, uz ko paskatīties, bija.
Mana pirmā doma bija – tā ir tā vieta, kur ir paradīze ar Lindosas
Akropoli un ciematiņu, kurā ēkas nokrāsotas baltā krāsā. Neliels
līcītis ar skaistu pludmali,» dokumentē fotogrāfs. Te gan pārāk
ilgi Ruslans nav uzkavējies un devies tālāk uz otru salas krastu,
šķērsojot Attavyros kalnu, kurš virs jūras līmeņa paceļas 1215
metru augstumā. Pašā kalna galotnē viņš gan neuzbrauca, bet pietika
izbraukt pa galveno ceļu, lai redzētu burvīgus skatus un ceļa vidū
noprovētu grieķu medu pie vietējā tirgotāja.

Kazas – gandrīz kā Indijā govis

Atpakaļceļā Ruslanu pārsteigušas kalnu kazas, kuras brīvi
pastaigājās gar ceļa malu un lika satraukties par drošību, jo tās
grieķu manierē nepievērsa uzmanību apkārt notiekošajam.

Protams, Ruslans arī nopeldējies. Viņš stāsta, ka peldēt Rodas
salā var visur. «Visur ir caurspīdīgs, gaiši zils un silts ūdens.
Vietām tikai ir milzīgi akmeņi un, kāpjot pa tiem, ir jābūt
ārkārtīgi uzmanīgam, jo dzidrais ūdens darbojas kā palielināmais
stikls un šķiet seklāks nekā ir patiesībā. Rekomendēju izmantot
speciālos gumijas apavus, tad pārvietošanās pludmalē būs
patīkamāka,» pieredzē dalās jelgavnieks.

Pasaules brīnumu neredzēja

Rodas pilsēta ir ostas pilsēta un tajā piestāj dažāda izmēra
kuģi, jahtas un kruīza laineri. «Diezgan jokaini izskatās, kad pie
vecās pilsētas mūriem piestāj divi milzīgi laineri, kuri pēc saviem
izmēriem varētu pārsniegt Rodas veco pilsētu. Iebraukšanas vieta
ostā ir ļoti slavena. Ceļojuma laikā daudz dzirdēju par vienu no
septiņiem pasaules brīnumiem, kas atrodas Rodas salā, bet to tā arī
neredzēju. Tas likās aizdomīgi, līdz nesapratu par ko ir runa: 3.
gadsimtā pirms mūsu ēras ostā varēja iebraukt gar milzīgu, 32
metrus (dažos avotos – 60 metrus) augstu saules dieva Hēlija
statuju, kura bija redzama pat no tuvākajām salām. Statuja
nostāvēja 65 gadus, kad to nopostīja Rodosas zemestrīce. Tas
izskaidro, kāpēc neredzēju vienu no pasaules brīnumiem, toties
netraucē tūristu simtiem pulcēties pie iebrauktuves ostā, lai
mēģinātu iztēloties, kā izskatījās šis brīnums,» stāsta
Ruslans.

«Uz redzēšanos, augstpapēžu kurpītes!»

Ruslans iepazinis arī Rodas vecpilsētu. Tā apjozta ar iespaidīgu
nocietinājumu, pirms kura ierīkots pamatīgs aizsarggrāvis. Iekļūt
vecpilsētā var tikai caur vārtiem dažādās vecpilsētas pusēs.

Viņu, piemēram, pārsteigusi simpātiska statuja, kura uzstādīta
grieķiem, britiem, frančiem un citiem, kas 1945. gadā atbrīvoja
Rodas salu no vācu armijas Otrā pasaules kara laikā. Otrs
pārsteigums – ielas: tās bruģētas, bet īpatnēji, ka nevis ar plato
akmeņu pusi uz augšu, bet ar aso. «Uz redzēšanos, augstpapēžu
kurpītes!» nosmej jelgavnieks. Pilsētas centrs ir mūsdienīgs, ar
veikaliem, parkošanās problēmām un sastrēgumiem.

Vēl viņš pamanīja Maltas ordeņa bruņinieku simbolu, un tas
Ruslanam atsauca atmiņā, ka pats apmēram pirms 11 gadiem kādā no
Maltas restorāniem ticis iecelts Maltas bruņinieku kārtā. Šis
ģerbonis rotāja Svētā Jāņa bruņinieku ordeņa katoļu katedrāli, kurā
gan šobrīd mājo grieķu pareizticīgā baznīca. Katedrāle būvēta tikai
20. gadsimta 20. gados, bet izskatās, ka stāvētu jau no
viduslaikiem.

«Rodas vecpilsēta ir pilna ar mazām, šaurām ieliņām, bet tās
vidū atrodas viena galvenā iela. Veikaliņu un restorānu ir
neskaitāmi daudz. Patīkami, ka vecpilsēta atdota amatniekiem, nevis
firmas veikaliem. Vecpilsētā dzīvo vietējie iedzīvotāji un pārsvarā
ne tie turīgākie. Visu viņu iedzīvi var mierīgi vērot, jo tā nav
īpaši slēpta. Nevar nepieminēt arī kaķus – viņu vecpilsētā ir ļoti
daudz, krietni vairāk nekā citās pilsētas daļās. Pārsvarā viņi guļ
un nepievērš uzmanību,» stāsta Ruslans.

Viņš apmeklēja arī Lielmaģistra pili, kura celta 14. gadsimtā un
atzīmēta ar bruņinieku ordeņa simboliem. 1856. gadā pils tika
sagrauta munīcijas, kas glabājās tās pagrabā, sprādzienā. Pils
atjaunota 1940. gadā. Ieejas maksa – 6 eiro.

Iesaka nogaršot zivi

Ruslans lēš: nedēļas atpūtas cena Rodas salā svārstās no 300
līdz 1300 eiro atkarībā no izvēlētās viesnīcas klases. Cenas mainās
arī no sezonas. Cenā visdrīzāk būs iekļautas brokastis, bet pārējā
laikā par ēšanu jādomā pašam. «Aprēķināju, ka minimālie izdevumi
ēdienam ir apmēram 110 eiro. Ja grib vakariņās ēst labu jūras zivi,
tad jārēķinās, ka tās var izmaksāt 150 eiro, jo zivs maksā 55 eiro
kilogramā.

Neskatoties uz cenu, iesaku kaut vienu reizi izmēģināt zivi un
zivju ēdienus, jo tie tur ir gana labi. Protams, var atrast arī
lētākus variantus, bet vakariņas personai vienalga sanāk 20 – 30
eiro,» stāsta Ruslans, paskaidrojot: minimumā ierēķinājis vakariņas
viesnīcā zviedru galda stilā par 12 eiro, bet dzērieni jāpērk
atsevišķi. Iepirkties pašam sanāk lētāk, piemēram, vietējais vīns
maksā 2 eiro.

Ziemā labāk nebraukt

«Viena no labākajām Rodas reklāmām ir apgalvojums, ka tur gadā
ir 300 saulainas dienas. Iespējams, tas tā arī ir, tomēr sezona
šeit ir no maija līdz septembrim. Rudens temperatūra atbilst tai,
kas mums ir Jāņos, bet ziemā tā noslīd līdz plus 8 – 12 grādiem. It
kā silti, bet ir viens «bet» – lietus. Kad ziemā līst lietus, tas
pārvērš izžuvušās upju gultnes trakojošās krācēs, kas appludina
pilsētu un ciemu ielas. Tāpēc domāju, ka labāk ziemā šeit
nebraukt,» tā Ruslans.

Viņš pēc iespējas centies aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem,
un viņi pastāstījuši, ka gadā Rodu apmeklējot ap 2 miljoniem
tūristu, katrs tur atstājot vismaz 400 – 500 eiro. Uz salas dzīvo
115 tūkstoši – tātad pilnīgi pietiek izdzīvošanai. Sarunvaloda tur
ir angļu. «Krievu valoda ir restorānu ēdienkartēs, bija pamanāmi
kažoku veikali, kuru izkārtnes ir krievu valodā, un vēl auto īres
punkti,» piebilst jelgavnieks.

Foto: no R.Antropova arhīva