Šovakar, 26. maijā, svinīgā pasākumā kultūras namā Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš pieciem ar Jelgavu cieši saistītiem cilvēkiem pasniedza mūsu pilsētas augstākos apbalvojumus – «Goda zīme» un «Goda raksts». «Jelgavas pilsētas lielākā vērtība, protams, ir cilvēki, kuri šeit dzīvo, izglītojas un strādā savai personiskajai un pilsētas izaugsmei, tādēļ saku paldies ikvienam pilsētas iedzīvotājam par ieguldīto pilsētas izaugsmē, jo tikai, liekot plecu pie pleca, mēs visi kopā veidojam šodienas Jelgavu. Un šodien īpaši godināsim tos cilvēkus, kuri savas prasmes, spēku un sirdi ilgtermiņā ir ieguldījuši pilsētā,» svinīgajā pieņemšanā, uzrunājot klātesošos, sacīja Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
Svinīgajā uzrunā Jelgavas domes priekšsēdētājs norādīja, ka pilsētas veidotājs ir ikkatrs jelgavnieks. «Gudra ir tā pilsēta, kura savu vēsturi un spēku prot izmantot un likt izaugsmes pamatos. Protams, ka katrā laikā uzdevumi un mērķi ir citādi, tomēr vienmēr galvenais ir pilsētas infrastruktūras un ekonomiskās attīstības kapacitātes palielināšana, iedzīvotāju stabilitātes un labklājības paaugstināšana ilgtermiņā. Gudra ir tā pilsēta, kas nemitīgi attīstās, un tieši šī iemesla dēļ esmu lepns par Jelgavu! Neapšaubāmi, Jelgavas spēks globālajā konkurencē ir spēja iet laikam pa priekšu, spēja realizēt projektus, kas vērsti uz nākotni. Ne tikai ģeogrāfiski veiksmīgais pilsētas izvietojums un efektīvs investīciju ieguldījums infrastruktūrā ir ļāvis Jelgavai kļūt par sesto labāko Eiropas gudro pilsētu kategorijā,» tā A.Rāviņš, uzsverot, ka Jelgavai ir ar ko lepoties, jo tās lielākā bagātība ir cilvēki, kuri veicina pilsētas izaugsmi, rada, ceļ un attīsta.
Pilsētas svētku priekšvakarā tika godināti cilvēki, kuri ar savām idejām un darbu veicinājuši Jelgavas izaugsmi, novērtējot viņu ieguldījumu veselības aprūpē, kultūrā, izglītībā, vēsturiskā mantojuma popularizēšanā, sabiedriskajā darbībā un pilsētas iedzīvotāju drošībā.
Goda zīmi, kas ir pilsētas visaugstākais apbalvojums, saņēma slimnīcas «Ģintermuiža» ārste psihiatre Skaidrīte Kristiņa par augstu profesionālo meistarību un godprātīgu darbu Jelgavas pilsētas iedzīvotāju veselības aprūpē.
Goda raksts pasniegts četrām personām – majoram militārajam pensionāram Jurim Leitim par godprātīgu dienesta pienākumu pildīšanu un ieguldījumu Jelgavas iedzīvotāju drošības nodrošināšanā, valsts SIA «Slimnīca «Ģintermuiža»» Ambulatorā dienesta vadītājam Igoram Vasinam par nesavtīgu darbu veselības aprūpes nodrošināšanā Jelgavas pilsētā, dzejniekam, publicistam un īsprozas autoram Aivaram Eipuram par nopelniem un ieguldījumu kultūrā, izglītībā un sabiedriskajā darbībā Jelgavā, māksliniekam dizaineram Uldim Zuteram par ieguldījumu Jelgavas kultūrvēsturiskās ainavas iemūžināšanā un pilsētas vēsturiskā mantojuma popularizēšanā.
Skaidrīte Kristiņa: «Šī pilsēta ir mana, un viss»
««Ģintermuižas» 6. nodaļa ir ļoti specifiska – tur ārstējas tikai veci cilvēki, un es pret viņiem jūtu dziļu cieņu un pietāti. Par smago mūžu, par nostrādātajiem gadiem. Kad esmu darbā, pati neskaitos – tad nav manu problēmu, jo svarīgākais ir pacients. Es tiešām cenšos godprātīgi darīt savu darbu – cik māku, tik strādāju –, un darbā man nav bijusi doma sevi pasaudzēt. Vienīgi šad tad iedomājos, ka beidzot varētu tomēr aiziet pensijā, jo pensijas gadi jau pāri…
Būdama viscaur jelgavniece, 13 gadus uzreiz pēc institūta beigšanas pavadīju Aizkrauklē, bet tad ģimenes apstākļu dēļ atgriezos Jelgavā. Kopš 1985. gada esmu uzticīga slimnīcai «Ģintermuiža». Šo gadu laikā palīdzēts ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem, un tieši šī apziņa sniedz gandarījumu. Ja vēl kāds vecais cilvēks, kuru esmu ārstējusi četrus piecus gadus, pēc trim gadiem atgriežas, lai pateiktu paldies, pastāstītu, ka dzīvo mājās un jūtas labi, tad pavisam noteikti ir vērts strādāt.
Kur smeļos spēku? Ģimenē. Mans spēks ir ģimene – vīrs, bērni un mazbērns –, ar kuru joprojām kopā ceļojam un cenšamies turēties kopā.
Jāatzīst, piešķirtais pilsētas augstākais apbalvojums man ir liels pārsteigums un pagodinājums no manas pilsētas. Esmu vienkāršs cilvēks un nemēdzu gremdēties filozofiskās pārdomās, cik piederīga Jelgavai jūtos: šī pilsēta ir mana, un viss!»
Juris Leitis: «Arī šodien es dotos aizstāvēt savu valsti»
«Kopš pensionējos, pagājis ilgs laiks, tāpēc jo īpaši liels bija pārsteigums, ka, piesakot pilsētas augstākajam apbalvojumam, cilvēki mani nav aizmirsuši, ka pat pēc tik daudz gadiem novērtējuši manu ieguldījumu Zemessardzes 52. kājnieku bataljona dibināšanā, attīstībā, pilsētas drošībā un aizsardzībā.
Dienēt sāku 1991. gadā, kad dibinājās Zemessardze un mani uzaicināja kļūt par štāba priekšnieku, un dienestā pavadīju septiņus gadus. Neesmu jelgavnieks, taču tajā laikā Jelgavā biju biežāk nekā savās mājās Līvbērzē. 90. gadu sākums bija trauksmains laiks – Krievijas armija vēl iekšā, augsts noziedzības līmenis, un neviens nezināja, kas būs rīt. Pat rakstot dokumentus, blakus bija automāts, mēs visi bijām paaugstinātā kaujas gatavībā, lai nesavtīgi aizstāvētu savu valsti, iedzīvotājus. Vēlākos gados gan Zemessardzei valstiski nepievērsa vajadzīgo uzmanību, iestājās atslābums, taču šobrīd patriotisms atkal ir ņēmis virsroku, zemessargu rindas aug. Ja vajadzētu, arī šodien es dotos aizstāvēt savu valsti, jo patriotisms manī ir iekšā visu laiku.
Šodien es esmu lepns par Jelgavu, par to, kā pilsēta izaugusi un kļuvusi par iedzīvotājiem drošu un stabilu pilsētu. Es esmu optimists – ticu, ka arī turpmāk viss būs labi, būs miers un tas, kas pārdzīvots, vairs nekad neatkārtosies.»
Aivars Eipurs: «Viss, kas ir nost no atsvešinātības, man ir simpātiski»
«Piešķirtais apbalvojums man ir ļoti nozīmīgs. Nozīmīgs tādēļ, ka pilsēta novērtē cilvēkus. Jelgava plaukst un zeļ, šeit uzlabojas infrastruktūra, apkalpošanas kultūra – tas viss liecina, ka cilvēku Jelgavā novērtē, un šeit ir patīkami uzturēties.
Jelgavā neesmu iedzimtais – te esmu kopš 1986. gada, tādēļ mana pilsētas izjūta varbūt ir mazliet citāda nekā tiem, kuri šeit dzimuši un skolā gājuši. Kad sāku dzīvot Jelgavā, šī pilsēta man vairāk patika ziemā – kad bija kupenas, noslēpjot acīm netīkamo. Bet tagad man Jelgava patīk visos gadalaikos.
Man ļoti patīk peldēt. Man ūdens ir svarīgs kā zivij, un viena no manām mīļākajām vietām pilsētā ir pie Lielupes, pārejot pāri tiltiem. Jāatzīst, man bija pārdomas par Pasta salu, kad to sāka būvēt, taču tagad esmu sācis iet arī uz pludmali tur.
Otra mana mīļākā vieta Jelgavā ir kafejnīca «Silva» – kopš šeit ir «Silva», pilsēta man patīk labāk, jo radošam cilvēkam – vismaz man – vajag savu kafejnīcu. Pat ja tajā neraksta. Attiecības, sarunas, viss, kas ir mazliet nost no atsvešinātības, interneta, man ir simpātiski. Un man patīk cilvēkam piezvanīt vienkārši tāpat – piezvanīt, kad neko nevajag, piezvanīt tāpat vien…»
Igors Vasins: «Pacientu pateiktie paldies paliek slimnīcas sienās»
«Redz, kā sanāk – mēs jau bijām pieraduši pie tā, ka psihiatrus neviens skaļi nemēdz slavēt un pacientu pateiktie paldies paliek tepat, slimnīcas sienās, taču šajā reizē psihiatrija, ja tā var teikt, ir topā, jo arī manai kolēģei Skaidrītei Kristiņai piešķirts pilsētas augstākais apbalvojums. Jūtos pagodināts, ka mūsu ieguldījums novērtēts ne tikai pacientu ģimeņu un kolēģu vidū, bet arī visas pilsētas mērogā.
Par psihiatru esmu nostrādājis jau 31 gadu, tostarp pēdējie 19 pavadīti tieši slimnīcā «Ģintermuiža», bet no tiem desmit – Ambulatorā dienesta vadītāja amatā. Būtiski, ka šo gadu laikā man ne reizi nav bijusi vēlme meklēt darbu vai jaunas iespējas citur – es augstu vērtēju šīs slimnīcas vidi, kopējo gaisotni, kas valda slimnīcā, kolēģu profesionalitāti un šeit nodrošinātās attīstības iespējas. Te ir patīkami strādāt, turklāt ambulatorajā darbā ir lielas pašrealizācijas iespējas – ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu iniciatīvas. Jāatzīst, ka arī Jelgavā kopumā ir prieks strādāt – mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar pašvaldības un valsts institūcijām, ar ģimenes ārstiem. Tas, ka var paļauties uz profesionāliem kolēģiem, ir ļoti būtiski ikdienas darbā. Es zinu, ka apbalvojumam mani pieteica nodaļas kolēģi, un man tas ir liels gods, augsts mana darba novērtējums.
Es jūtos piederīgs pilsētai un, ceru, esmu tai noderīgs.»
Uldis Zuters: «Sirdij to veco Jelgavu gribētos piedzīvot»
«Jelgavā esmu iegātnis, bet tas notika sen – 1965. gadā, un tagad šī ir mana pilsēta. Tēva mājas nu ir bērnības atmiņas, bet īsteni mājās es jūtos tikai Jelgavā – mana pilsēta ir manas mājas. Tas savā ziņā ir paradokss, jo pilsēta – urbānā vide – kā bijušajam lauku bērnam nav mans. Mežs, pļava, jūra – lūk, tas ir mans. Es arī dzīvoju pilsētas nomalē – pie paša Langervaldes parka. Tā ir mana vieta, tur tapuši mani labākie darbi – daudzos attēlots skats, kas redzams pa manas darbnīcas logu, teiksim, godalgotā glezna «Langervaldes pavasaris» ir viens pret viens pa manu logu noskatīta.
Runājot par maniem darbiem – kas vairs tos var saskaitīt, taču, jāatzīst, pēdējos gados kļūstu ražīgāks, arī skaitliskā izteiksmē – pārdesmit bildes gadā tiek uzmālētas. Varbūt gribu atgūt zaudēto? Es taču esmu bijis baigais sliņķis: agrāk – ka tikai noslaistīties, tagad – ka tikai pamālēt. Cits manos gados varbūt jau ir sadedzis, bet es tikai tagad atveros – ir ko gleznot!
Savukārt afišām un plakātiem, ko radu muzejā, jau ir cita pieeja, jo katram darbam ir konkrēts uzstādījums. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā strādāju kopš 1998. gada. Es, tā teikt, esmu cilvēks cienījamos gados, un atskats uz pagātni gluži kā jaunība liekas mīļāks. Iepazīstoties ar Jelgavas vēsturi, jūtu, ka tas ir mans laiks. Muzejā no tā daudz kas izdzīvots un piedzīvots, mūžīgais jautājums, kā būtu, ja būtu… Ne tik spoži, pat varbūt mazliet noplukuši cilvēciņi staigā, un tomēr sirdij to veco Jelgavu gribētos piedzīvot. To veco Jelgavu, šķiet, mīlu vairāk.»
Foto: Raitis Supe