Noslēgusies sarunu cikla «Cepums ar slavenību» otrā sezona – pēdējā pasākumā ar jauniešiem tikās «Ghetto Games» dibinātājs Raimonds Elbakjans. Viņš jauniešus mudināja nebaidīties, galvenais, iet un darīt, tad arī ko sasniegs dzīvē. Tāpat latviešiem esot jānojauc robežas un jāskatās plašāk.
Dace Indrika, kultūras un mākslas centra «NāTRE» vadītāja
Tikšanās ar R.Elbakjanu bija ļoti apmeklēta. Šobrīd «Ghetto Games» ir lielākā ielu kultūras un jauniešu kustība Latvijā, kas sadalīta 22 dažādās struktūrās, bet tieši Raimonda dzimšanas dienā – 13. maijā – ar lielu atklāšanas šovu savā mājvietā Grīziņkalnā atklāja savu 7. sezonu. Un varbūt tieši tādēļ Raimonds lepni saka: «Šobrīd esmu uz viļņa!»
Šis «Cepums» bija viens no skarbākajiem un atklātākajiem, kas varēja pārsteigt, šokēt un smīdināt, arī R.Elbakjana tiešās, brīžam necenzētās valodas dēļ. Taču viss bija patiesi un gluži «Ghetto» stilā.
Lai arī nācis no situētas ģimenes, Raimonds kūņojies pa dzīvi ne pa jokam. Sākot ar to, ka izmests jau no bērnudārza, vēlāk no 1. klases un tā vēl pāris reižu, bet beigu beigās skolu absolvējis. Kāpēc tik daudz mainījis skolas, jautā kāds no jauniešiem. R.Elbakjans smejot nosaka: «Mans sapnis bija kļūt par izglītības ministru, tāpēc pārbaudīju izglītības sistēmu!»
Taču tas, kas pa īstam viņu vienmēr ir interesējis, ir basketbols. Driblējis tik daudz, ka mājā flīzes izdilušas. 16 gadu vecumā viens no pirmajiem saņēmis piedāvājumu slēgt līgumu un spēlēt basketbolu ārpus Latvijas, taču «kad bija jāpelna nauda, tad spēlēt bija baigais stress. Pietrūka arī mammas kotlešu». Vēlāk Raimondam atklāja veselības problēmas, līdz ar to ar lielo sportu nekas nesanāca. Līdz «Ghetto Games» dibināšanai R.Elbakjans paguvis par lielu naudu tirgot drēbes no Turcijas, izveidot paklāju tīrīšanas uzņēmumu, kā arī darboties celtniecībā. Taču krīzes laikā, 2008. gadā, lietas atkal mainījās. Grīziņkalnā draugu lokā sanāca kopā un sāka spēlēt basīti. «Ceturtdienas ir ļoti labas dienas, kad cilvēkus dabūt. Un skaidrā,» saka Raimonds, piebilstot, ka tā arī sākās «Ghetto» basītis. Ne piektdienā, sestdienā, bet ceturtdienā. Bez tiesnešiem. Grīziņkalnā. Kad tika veidots pirmais turnīrs, vajadzēja arī nosaukumu. Tad Raimonds spontāni noteicis: sauksim par «Ghetto basket», jo tieši tā tas ir – kā no amerikāņu geto rajoniem un pa īstam. Tas arī ir tas trumpis gettiņā, jo cilvēkiem tā patīk.
Raimonds par «Ghetto» saka: «Šobrīd redzu, ka tas nav nekāds darbs, bet tā ir mana dzīve, tas ir tas, ar ko es mostos, ar ko es eju gulēt. Un, spēlējot basketbolu, nav stresa, jo šoreiz viss tiek darīts prieka, ne naudas dēļ.»
Jāpiebilst, ka «Cepums» pieskaras daudzām aktuālām, arī nopietnām tēmām. Arī šis nebija bez izņēmuma. Runājām par politiku, patriotismu, labākas dzīves meklējumiem un nākotnes sapņiem. Kāds jaunietis, dzirdot par R.Elbakjana gaitām Amerikā, Krievijā, Eiropā, viesim jautāja: vai nav bijusi vēlēšanās pamest Latviju? Raimonds atzina, ka šī ir vieta, kurā esam dzimuši, kurā pārtiekam no pašu ražotā un kaut kādā veidā, iespējams, arī saaugam ar šo zemi. Tādēļ Latvija ir Raimonda mīļākā vieta. «Esmu patriots. Mums ir tādi politiķi, kādus esam pelnījuši, bet ticu, ka Latviju izveidosim par ģeniālu cilvēku valsti! Vide mums ir pateicīga. Mūsu galvās ir jānojauc robežas un jāsāk domāt pasaules mērogā. Mēs bieži domājam pārāk lokāli,» pārliecināti saka Raimonds, uzsverot, ka nekur nevar tikt, ja skatās tikai uz augšu vai zemē. Daudz jābraukā pa pasauli, jāredz. Tad var domāt plašāk. «Grāmatas nelasu, televizoru neskatos, vien tik, cik vajag, lai būtu kursā par notiekošo, bet visu, ko zinu, esmu iekrājis no pieredzes,» tā Raimonds, piebilstot, ka jau astoņus gadus ik vakaru, ejot gulēt, viņš pārdomā, ko šajā dienā ir iemācījies. Viņš secina: «95 procenti problēmu nokārtojas pašas no sevis. Laiks visu sakārto. Un nevajag kavēties pagātnē! Atpakaļ jāatskatās tik daudz, lai uzkrātu pieredzi, mācītos,» tā Raimonds.
Reiz Raimonds pieķerts, braucot ar baltajām autovadītāja tiesībām bez pieredzējuša šofera blakus. Viņš nodomājis, cik tas sasodīti stulbi: izbraukātas ballītes vakara garumā, bet te pie pašas mājas, pieķer policists. Taču, policista teikto Raimonds patur prātā vēl šodien: kad tev iet labi, esi uzmanīgs, kad slikti – priecājies, jo būs labāk.
Par nākotnes plāniem Raimonds saka: «Gribu, lai Grīziņkalns kļūst par sportiskāko vietu Latvijā. Lai nevis mēs dodamies pasaulē, bet visa pasaule brauc uz gettiņu. Lai Maikls Džordans te būtu bijis vismaz divas reizes. Lai par Gettiņu domā globāli!»
Sarunu ciklu «Cepums ar slavenību» organizē biedrība «Kultūras un mākslas centrs «NāTRE» un Jelgavas bērnu un jauniešu centra «Junda» Jauniešu klubs.
Foto: publicitātes foto
25 °C,
4.4 m/s,
50.8 % 
25 °C,
4.4 m/s,
50.8 %