«Patiesībā pēc dabas esmu liels sliņķis, bet ne sliktā nozīmē – tāpat visu laiku kustos un krāmējos. Vēl manī ir liela spītība. Man patīk tikties ar cilvēkiem, un es ar visiem cenšos būt pa labam, lai nebojātu savu noskaņojumu,» par sevi teic jelgavnieks gleznotājs Gunārs Ezernieks, kurš šobrīd aktīvi braukā pa mākslas plenēriem un gatavojas lielajai 80 gadu jubilejas izstādei.
Ritma Gaidamoviča
Šonedēļ mākslinieks ar saviem ratiem, kuros iekrautas krāsas, pamatnes, pat naglas un āmurs, atrodas Liepājā un piedalās mākslas plenērā. «Es nekad nevaru iedzīvoties uz citu rēķina. Vienmēr pat naglām jābūt līdzi. Tieši tāpēc es uz plenēriem krāmējos pat vairākas dienas – sakrāmēju, šķiet, ka par smagu, kā ar autobusu aizvedīšu, tad atkal pārkrāmēju. Vismaz pašam interesanti, labāk zinu, kas ir, kas nav,» teic G.Ezernieks. Mākslas plenērs Liepājā ilgs līdz 10. jūlijam, un tajā mākslinieks iecerējis gleznot jūru. G.Ezernieks teic, ka vasara ir visai darbīgs posms, jo Latvijā vairākās vietās notiek plenēri, uz kuriem vienmēr gribas paspēt, jo pašu mājās tādu nav, piemēram, jau jūlija beigās viņš brauks uz Ainažiem. Taču paralēli visiem plenēriem un izstādēm, kurās viņš vienmēr esot klāt, mākslinieks sācis gatavoties savai lielajai 80. jubilejas izstādei. «2012. gads būs manējais. Jau tagad sāku vākt kopā gan vecās gleznas, gan gleznot ko jaunu,» piebilst mākslinieks. «Ķerts» uz baznīcām Nenoliedzami, tuvākā viņam esot gleznošana dabā visos gadalaikos. «Kas var būt jaukāks par skaistu dabas skatu un putnu čivināšanu?! Tā ir bauda,» atzīst mākslinieks. Mīļākā vieta Jelgavā G.Ezerniekam ir Jelgavas pils un parks. «Te ir ļoti skaistas noskaņas pat miglainā laikā. Ierodoties pils parkā, mani vienmēr pārņem radoša aura. Te ir patīkami atgriezties. Cik saullēktu te man tapis! Tas ir niķis no Mākslas skolas laikiem, kad tāda dulla entuziastu grupiņa cēlāmies pulksten piecos no rīta un devāmies gleznot pie Gaujas. Tagad gan esmu vecāks, ilgāk jāpaguļ,» ar smaidu piebilst mākslinieks. Jāatzīst, ka gleznas ar Jelgavas pili sienas rotā ne vienā vien iestādē un mājā. Kuras ainavas mīļākas, viņš gan nešķiro. «Ir ainavas, šķiet, it kā maziņas, nekā nav, taču pēc kāda laika uz tām paskatos, atceros tos iespaidus, kas ar tām man saistās, un tad jau šķiet: nē, tomēr tur kaut kas ir,» stāsta mākslinieks, piebilstot, ka viņš esot «ķerts» arī uz baznīcu gleznošanu. «Tās ir tik sakoptas, iekomponētas. Tās kaut ko izstaro,» tā G.Ezernieks. Viņa gleznās iemūžinātas arī Jelgavas baznīcas. «Nesmuku cilvēku nav» Vēl G.Ezernieks aizrāvies ar portretiem. «Jā, šī lieta man patīk. Vienmēr taisu divus variantus – vispirms skicīte, kas rodas no pirmā iespaida, satiekot cilvēku, un, jāatzīst, tā nereti sanāk labāka, bet tikai tad portrets lielformātā, ja cilvēks piekrīt. Taču tagad jau cilvēki ir tik ļoti aizņemti, bieži atsakās,» tā mākslinieks. Modeļus viņš atrod sev apkārt. «Ieraugu cilvēku, aprunājos ar viņu, mazliet iepazīstu, saredzu, kas iekšā, un uzaicinu. Protams, viņi jau tielējas – man nesmuks deguns, man tur tas vai tas… Taču es gribu teikt, ka nav nesmuku cilvēku – kādu Dievs devis, tāds viņš ir. Galvenais ir iekšējā pasaule,» spriež mākslinieks, atceroties, kā gleznojis savu piecdesmit gadus veco kaimiņieni. «Tagad eju viņas mājai garām un skatos, ka portreta skice ir pie sienas. Smieklīgi, bet, kad viņa nāca pie manis pozēt, kaimiņi jau nezin ko bija samēļojuši,» smaidot nosaka G.Ezernieks. Uz izstādēm pēc īpaša saraksta Mākslinieks atceras, ka viņa bērnībā bijuši, kā viņš saka, šaubīgi laiki, un arī tagad tādi ir, taču gausties negrasās. «Kādas man rūpes? Galvenais, lai miers mājās, visi rēķini samaksāti, pārējais – zālēm, jo vairs neesmu tik jauns. Un vēl, protams, lai naudas manām krāsām pietiek. Svarīgi kustēties. Tieši tāpēc, lai gādātu par savām kājām, esmu sācis nūjot. Māsa uzdāvināja nūjas, un tagad jau man ir arī savs maršruts. Pa Pils salu gar Lielupi gandrīz līdz Ozolpilij. Jūtos kārtīgi izkustējies un piedevām vēl Lielupes svaigo gaisu saelpojies,» saka mākslinieks. Naudas esot mazāk, jo pagājušajā gadā līdz ar likuma izmaiņām pārtraucis darbu Kalnciema vidusskolā, bet pensija tiekot rūpīgi izdalīta. «Jā, nu nevaru vairs atļauties tik daudz izstādes, bet katru mēnesi uztaisu sarakstiņu, saplānoju, lai izvēlētos izdevīgāko variantu un apskatītu pēc iespējas vairāk. Visam jau var rast risinājumu,» smaidot teic G.Ezernieks.
«Nožēlojami, ka džipiņš ir visa kalngals» Taču viņu uztrauc cilvēku neieinteresētība un dzīšanās pēc materiālām vērtībām. «Mana augstākā vērtība ir cilvēks. Ar savu domāšanu, rīcību, ar to, ko viņš dod mums, ko labu dara. Taču ir nepatīkami, ka apkārt dzīvo tik daudz skauģu. Man kundze bieži aizrāda, ka es cilvēkiem novēlu labu dienu un veiksmi, kaut arī viņi ir sliktā garastāvoklī. Taču es gribu uzlabot noskaņojumu. Manuprāt, mums vajadzētu būt atvērtākiem. Ir ļoti nožēlojami, ka šodien cilvēki skrien tikai pēc materiālām vērtībām. Mēs visu mērām dārgos džipos, skaistās savrupmājās, citās «ekstrās»,» tā mākslinieks, piebilstot, ka nožēlojami arī tas, ka cilvēki «rauj deķi» katrs uz savu pusi. «Cik drūmi ir noskatīties uz mūsu daudzstāvu namu kāpņu telpām – lielākā daļa netīrītas, apķēpātas. Par laimi, iekšā dzīvokļos viss sakārtots. Bet kāpēc gan mēs nevarētu strādāt, lai arī kopējā dzīves telpa mums būtu sakopta?» tā G.Ezernieks.
19.8 °C,
0.8 m/s,
81 % 
19.8 °C,
0.8 m/s,
81 %