«Protams, paldies par augsto apbalvojumu, taču, izmantojot izdevību, šoreiz gribas teikt paldies par ko citu domes deputātiem un vadībai. Ziniet, tikai pēc laika var redzēt savas kļūdas, ko vajadzēja darīt citādāk. Šodien varu teikt, tās kļūdas, ko mēs pielaidām, ir izlabotas un pilsēta dodas pareizajā virzienā – uz attīstību. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas un tāpēc gribu visiem novēlēt: lai domē ir ievēlēti zirgi vilcēji, ne zirgi zviedzēji!» saņemot pilsētas augstāko apbalvojumu «Goda zīme» sacīja LLU profesors Uldis Ivans, kurš divus sasaukumus vadīja Jelgavas domi un tieši viņš 1998. gadā lēma par šāda Jelgavas augstākā apbalvojuma iedibināšanu.
Ritma Gaidamoviča
Jau tradicionāli mūsu Pilsētas svētkos, svinīgajā pieņemšanā pie pilsētas mēra Andra Rāviņa, pasniegti Jelgavas pilsētas augstākie apbalvojumi – «Goda zīme», kuru šoreiz saņēma pieci jelgavnieki – U.Ivans, Liena Celma, Juris Skujāns, Visma Tumšā, Valērijs Sverdlovs un «Goda raksts», kuru domes priekšsēdētājs pasniedza pieciem cilvēkiem – Dagnijai Avotai, Birutai Derumai, Rozālijai Bumanei, Mārītei Sproģei un Vandai Eglei. Balva šiem cilvēkiem piešķirta par veikumu pilsētas un sabiedrības labā.
Pilsētas domes priekšsēdētājs A.Rāviņš svinīgajā uzrunā atzina, ka galvenā pilsētas vērtība, protams, ir jelgavnieks, kurš šeit dzīvo, mācās, strādā un veido ģimeni, strādā savai un pilsētas izaugsmei. Šobrīd tiek daudz strādāts pie tā, lai Jelgava attīstītos kā ražošanas un izglītības centrs ar labvēlīgu vidi ģimenei. Viņš atzīmēja, ka Jelgavā ir otrs zemākais bezdarba līmenis valstī – 7,7 procenti, to noteikti veicina labvēlīgie nosacījumi investoriem, kas izvēlas Jelgavā būvēt jaunas ražotnes, esošie paplašinās, radot jaunas darba vietas mūsu cilvēkiem. Jau jūnijā tiks likts pamatakmens kravas vagonu rūpnīcai, kura darbu plāno sākt 2014. gadā, nodrošinot darbu 120 cilvēkiem. «Jelgava ir pilsēta izaugsmei ikvienā jomā. Mēs protam cept maizi, protam būvēt bezpilota lidmašīnas, spēlēt flautu un futbolu. Esam labāko rindās Dziesmu un deju svētkos,» tā A.Rāviņš, atzinīgi novērtējot to, ka arvien vairāk Jelgavas Pilsētas svētkos pie uzņēmumiem un mājām parādās ne tikai Latvijas, bet arī Jelgavas karogs.
«Goda zīmes» un «Goda rakstu» saņēmēji, protams, ir lepni par tik augstu sava darba novērtējumu, sakot daudz paldies šovakar gan izvirzītājiem, gan tiem, kuri ikdienā ir kopā ar viņiem un strādā plecu pie pleca.
«Goda zīmes» saņēmēju, skolotāju L.Celmu viņas bijušie un esošie audzēkņi raksturo kā atraktīvu, dzīvespriecīgu skolotāju, kura visiem iemācījusi, ka panākumus var gūt tikai smagi strādājot un dara to ar prieku. Arī pati L.Celma šodien atzina, ka visa pamatā jau ir smags darbs. «Mans mērķis, ierodoties Jelgavā, bija izveidot skolu ar vislabāko mūzikas novirzienu un mums tāds ir. Es sapņoju par skanīgu, skaistu meiteņu kori un mums tādas ir – mans «Spīgo». Astoņos Dziesmu svētkos esam bijuši labākie – piecos no tiem sasniegts visaugstākais rezultāts, divos saņemta «Lielā balva». Pilsētai attīstību un izaugsmi arī turpmāk,» tā L.Celma.
Augstā apbalvojuma saņēmējs LLU rektors J.Skujāns atzina, lai kur viņš vienmēr būtu, Jelgava viņu pievelk kā magnēts. «Beidzot esmu te pielipis!» tā J.Skujāns, atzīmējot, ka pilsēta ar katru gadu paliek arvien krāšņāka, tāpēc vēl Jelgavai tikpat gudrus vadītājus, ar plašu un tālredzīgu skatu nākotnē, kas strādātu tās izaugsmei.
«Goda raksta» saņēmēja Zemgales Veselības centra valdes priekšsēdētāja M.Sproģe atzīst: «Esmu lepna dzīvot un strādāt šajā pilsētā. Es lepojos ar tās saukli – Jelgava izaugsmei. Gods kalpot pilsētai!»
Jelgavas Mūzikas vidusskolas kokles un dziedāšanas skolotāja B.Deruma šovakar atzina, ka viņa ir ļoti laimīga. Laimīga par to, ka labajā rokā viņai vienmēr ir interesantas idejas, kreisā ir veiksmīgā, bet ar abām viņa sagaida talantīgus jauniešus. Un tādi Jelgavā netrūkst.
Ņemot vērā to, ka šis ir Dziesmu un deju svētku gads, šoreiz vakara viesiem un apbalvojuma saņēmējiem priekšnesumu bija sagatavojuši mūsu paši dejotāji – tautas deju ansamblis «Lielupe» un bērnu un jauniešu deju kolektīvs «Vēja zirdziņš».
Ko pilsētas augstākā apbalvojuma saņēmējiem nozīmē viņu pilsēta Jelgava?
Uldis Ivans, LLU asociētais profesors – par pilsonisko aktivitāti un ieguldījumu Jelgavas sabiedriskajā dzīvē: «Esmu jelgavnieks pēc papīriem ceturtajā paaudzē. Jelgava – tie ir mani senči, tas esmu es, mani bērni un mazbērni. Es lepojos ar šo pilsētu. Žēl tikai, ka Jelgavai tāds liktenis – no vecās Jelgavas maz kas palicis pāri. Manas dzimtas māja, par laimi, saglabājās. Mums uz pilsētas pusi bija mūra siena un bleķa jumts, kas uguni apstādināja. Drusku lepojos arī ar to, ka atšķirībā no citām pilsētām mūsu ir pastāvīga. Proti, varas nemainās tik bieži. Tas ļauj secīgi strādāt uz izaugsmi. Tiesa, varbūt vienu otru lietu es redzu citādāk, taču tas jau ir subjektīvs viedoklis, un no malas jau vienmēr ir vieglāk kritizēt. «Valdekas» vieta tika taupīta sporta centram, taču tur uzcēla veikalu, pārdomas raisa arī jaunais Mītavas tilts. Taču, no otras puses, Parīze lepojas ar Eifeļa torni, taču sākumā to nemaz neatzina, tagad bez tā Parīze nav iedomājama. Šeit dzīvot un strādāt ir pa pirmo! Mana «maizīte» ir universitāte, un patiesi priecājos, ka varu strādāt ar jaunajiem cilvēkiem, kas liek apgūt visu jauno un neiestigt. Tas ir labi, jo šī taču ir pilsēta izaugsmei.»
Juris Skujāns, LLU rektors – par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu augstākajā izglītībā: «Šeit pagājusi mana bērnība, jaunība, esmu izveidojis ģimeni un daudz gadu ir nostrādāti LLU, sākot kā asistentam un tagad jau rektora amatā. Vienmēr esmu centies maksimāli domāt par augstskolas attīstību un arī sadarbību ar pilsētu, jo mēs taču strādājam šeit. Jelgava ir bijusi un tai jābūt universitātes pilsētai. Visās valstīs, ja pilsētā ir augstskola, tas ir liels pluss, un uzskatu, ka tas ir arī Jelgavas lepnums. Kopīgi ar pilsētu esam īstenojuši sapni par izgaismotu pili, kas priecē gan jelgavniekus, gan iebraucējus. Jelgavā esam uzcēluši modernāko veterinārmedicīnas klīniku Baltijā, drīz savedīsim kārtībā Valdekas pili un blakus esošo teritoriju. Manuprāt, pilsēta ar katru gadu top skaistāka, un tajā cenšamies dot arī savu artavu.»
Liena Celma, Jelgavas 4. vidusskolas direktora vietniece, mūzikas skolotāja – par augstu profesionālo meistarību un izciliem sasniegumiem mūzikā: «Kad ar Agri ieradāmies Jelgavā, mana vēlme bija izveidot skolu ar vienu no labākajiem mūzikas novirzieniem valstī. Kopš idejas ir pagājuši 35 gadi. Esmu uzņēmusies lielu atbildību, taču man šķiet, ka tas ir izdevies! Tiesa, vairākas reizes esmu aicināta pāriet strādāt citur, taču Agris vienmēr atgādina: atceries, kāpēc mēs šeit ieradāmies. Nemelošu, teikdama, ka es lepojos ar to, ko daru, ar savu skolu – Jelgavas 4. vidusskolu –, ar «Spīgo» meitenēm. Arī viņām mācu būt lepnām ar skolu, ar pilsētu, no kuras nāk. Uzskatu: tu nevari iet Dziesmu un deju svētku gājienā, ja nemīli savu pilsētu. Mūsu sauklis ir «Jelgava, «Spīgo», lai dzīvo!». Manuprāt, lai pārstāvētu pilsētu, ir jābūt augstai pašapziņai, un mums tāda ir. To veicina arī atbalsts no pilsētas. Šī radošā vide mudina uz lieliem darbiem!»
Vizma Tumšā, pensionāre, bijusī «Latvijas keramikas» Ražošanas, tirdzniecības un sagādes dienesta vadītāja – par augstu profesionālo meistarību un mūža ieguldījumu ražošanas attīstībā pilsētā: «Pēdējos gados mana pilsēta ir kļuvusi tik skaista! Ar puķu podiem stabos, ar jaunām būvēm – torni, Zemgales Olimpisko centru, sakārtotu Raiņa ielu, Jāņa Čakstes bulvāri, Lielupes promenādi. Tai pat laikā atšķirībā no Rīgas mēs Jelgavā nedzīvojam uz akmeņiem. Tepat mums ir mežs, sava pludmale, daudz parku. Lai gan esam ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, šeit nav lielpilsētas nomācošās burzmas, un galvaspilsēta sasniedzama ar roku. Īpaši lepojos ar Jelgavas bagāto vēsturi un cilvēkiem, kuri apkopojuši šos vēsturiskos datus, fotogrāfijas. Mums ir vēstures entuziasti, kuriem Jelgava ir dārga. Neatkarības gados politiķi lēma, ka rūpniecība nav vajadzīga, lai gan nekas nevar īsti notikt bez tās, taču pēdējos gados ar lepnumu noskatos, ka ražošana atjaunojas. Tikko keramikā saņēmām pasūtījumu izgatavot kapsulu, ko iemūrēs jaunās vagonu rūpnīcas pamatos. Būs jauna rūpnīca, tas nozīmē – būs darbs. Lai izdodas strādāt attīstībai!»
Valērijs Sverdlovs, Jelgavas pilsētas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas ārsts – par ilggadēju pašaizliedzīgu ieguldījumu Jelgavas veselības aprūpes nodrošināšanā: «Atceros – kad 1960. gadā no Rīgas ar vilcienu braukāju uz darbu Jelgavā, uz slimnīcu Oskara Kalpaka ielā no stacijas veda vien mazs celiņš. Nekā šai pilsētā nebija, tā bija tik tukša un pelēka. Taču šodien ar prieku raugos, kā tā ar katru brīdi kļūst tikai pievilcīgāka. Šķiet, ka pēdējos gados par tās attīstību pilsētas vadība rūpējas vēl vairāk, lai mums visiem šeit patiktu. Tiesa, žēl, ka cilvēku skaits samazinās. Jelgavā esmu nodzīvojis visu savu darba mūžu, 53 gadus, kas veltīti Jelgavas pilsētas slimnīcai, no tiem 45 esmu bijis Ķirurģijas nodaļas vadītājs. Savā laikā daudzas pilsētas man ir piedāvājušas pāriet pie viņiem, taču es turos pie Jelgavas, jo mīlu šo pilsētu. Man patīk tas, ko es daru, un es šeit jūtos labi!»
Mārīte Sproģe, Zemgales Veselības centra valdes priekšsēdētāja – par ieguldījumu veselības aprūpē: «Šī pilsēta tiešām plaukst! Manuprāt, šeit ir labi dzīvot, un to apliecina arī jaunās ģimenes, kuras te izvēlas dzīvot, laist pasaulē bērnus. Iedomājieties, man sešas darbinieces šogad aizgājušas bērna kopšanas atvaļinājumā – trim no viņām būs jau trešais bērns, un tās kļūs par daudzbērnu ģimenēm. Tas nozīmē, ka viņas jūtas drošas un stabilas! Jelgava ir draudzīga visiem – bērniem, jauniešiem, strādājošajiem, senioriem. Pilsētas vadības prioritāte ir izglītība, tā atbalsta arī bērnu un jauniešu radošās izpausmes plašā klāstā – mums ir deju pulciņi, radošās nodarbības, sporta skolas –, cilvēkiem tiek dots darbs, ja tik viņi vēlas strādāt. Tiesa, daļa cilvēku šodien ir izlaidušies. Nesen noklausījos: pie sekretāres atnāk bezdarbniece it kā interesēties par darbu, bet izrādās, ka viņai darbu nemaz nevajag, vajag tikai parakstu. Viņa atklāti arī pateica: «Parakstiet, ka es te biju!» Vai tāds ir šodienas bezdarbnieks?!»
Rozālija Bumane, 1. speciālās internātpamatskolas vācu valodas skolotāja – par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu izglītības sistēmā: «Nākamgad apritēs 40 gadi, kopš strādāju par skolotāju, un 37 no tiem – tieši Jelgavas skolās, lai gan mana dzimtā vieta ir Ignalina. Paldies Jelgavai, ka man ne reizi šo gadu laikā pat prātā nav ienācis nožēlot to, ka izvēlējos būt pedagogs. Tiesa, jau pusgadu kā dzīvoju Rīgā, tuvāk bērniem, taču joprojām strādāju šeit. Kaut kas mani pievelk! Mazmeita jau man pārmet: «Tu taču dzīvo Rīgā, bet visu laiku tik saki – mana Jelgava, pie mums Jelgavā šitā un tā.» Sirds joprojām man ir te. Man patīk Jelgavas sauklis – pilsēta izaugsmei –, tas ir ļoti trāpīgs. Latvijā ir liels bezdarbs, visi runā, ka nekas nekur nenotiek, rūpniecība nekustas, taču Jelgavā jūtams, ka ir. Mēs palēnām atkal kļūstam par rūpniecisko pilsētu, veidojas jauni uzņēmumi, rodas jaunas darba vietas, pilsēta kļūst sakārtotāka, būvē jaunas celtnes. Mūsu lepnums – mums ir pašiem sava augstskola.»
Dagnija Avota, Zinātniskās bibliotēkas Informācijas nodaļas vadītāja – par nozīmīgu darbu Jelgavas novadpētniecības materiālu apzināšanā un popularizēšanā: «Jelgava man vienmēr šķitusi pievilcīga ar tās ievērojamo pagātni. Iepazīt to sāku studiju laikā grāmatniecības vēstures lekcijās ar tās izdevniecībām, grāmatām, kultūras dzīvi. Šobrīd man ir paveicies, ka darbā – tieši Jelgavā – varu turpināt iesākto pētniecisko darbu. Mani priecē tas, ka pēdējā laikā ir palielinājusies arī jelgavnieku interese par vēsturi, saviem senčiem. Tas ir labi, jo bez pagātnes jau mēs neesam nekas. Tieši tas mani virza darīt šo novadpētniecisko darbu. Man ļoti patīk pilsētas zaļo zonu apsaimniekošanas speciālistes darbs. Pirms viņa sāka strādāt Jelgavā, braucot pa citām pilsētām, noskatījos uz to skaistajām puķu dobēm: kāpēc pie mums tā nevarētu būt? Ir, un tagad vēl vairāk nekā citās pilsētās!»
Biruta Deruma, Mūzikas vidusskolas kokles spēles un dziedāšanas skolotāja – par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu tautas mākslas attīstībā: «Šī pilsēta ir kā viens liels skudru pūznis, kur visu laiku notiek rosība. Jelgava mani rosina strādāt radoši, jo blakus ir talantīgu cilvēku pulks, kas gatavs trakās idejas īstenot. Kultūras nams mani ir saistījis jau no trīs gadu vecuma, kad sāku dejot baletu, vēlāk aizgāju mūzikas ceļu, izveidoju koklētāju ansambli «Rūta», ar ko priecējam jau teju 23 gadus. Tieši Pilsētas svētkos jelgavniekiem dāvinām trešo «Rūtas» kompaktdisku ar mūsu oriģinālmūziku. Kalpoju Jelgavai ar lielu prieku. Lai gan tā nav kalpošana, tas ir mans dzīvesveids. Nesen izveidoju jauno koklētāju kalvi Mūzikas skolas ansambli «Zelta stīdziņa».»
Vanda Egle, pensionāre, invalīdu biedrības biedre – par sabiedrisko aktivitāti: «Es lepojos ar Jelgavu un esmu tās patriote! Mana darba vieta ir Invalīdu biedrība. Jāteic gan, ka šeit es algu nesaņemu, tas ir sabiedriskais darbs. Mana lielākā samaksa ir mūsu biedrības biedrs, kuram varu palīdzēt. Tas vienkāršais paldies, apsveikums svētkos. Es pati reiz biju paralizēta, sēdēju ratiņos, taču man izdevās tikt uz kājām, un pateicībā par to man ir liels gandarījums palīdzēt citiem. Neesmu jau vairs nekāda jaunā – man ir 70 gadi, līdzi nāk slimību buķete, taču es eju un daru, jo te nevar sēdēt, rokas klēpī salikuši, nekas uz vietas nestāv. Mani priecē viss, kas notiek mums apkārt. Dzīvoju Lielajā ielā pretī pilsētas domei un ar prieku katru dienu noskatos, cik gan skaista veidojas mūsu pilsētas galvenā iela. Ir labi dzīvot Jelgavā!»
Foto: Ivars Veiliņš
14 °C,
1.8 m/s,
93.3 % 
14 °C,
1.8 m/s,
93.3 %