Pilsētā

«Es lepojos, jo man patīk dzīvot Jelgavā. Mīlestība pret
Jelgavu vēl vairāk aug brīžos, kad ne tikai mani Latvijas, bet arī
ārzemju draugi teic, ka viņiem mūsu pilsēta tik tiešām patīk un
vienmēr ir gatavi atgriezties šeit vēl un vēl. Mīlestība pret
pilsētu vai dzīve tā iekārtojusi? Man šķiet, ka abi, jo Jelgava man
nav ne par lielu, ne par mazu, tā – pa vidam. Te ir kaut kāda
burvība, kas nav sajūtama citās pilsētās. Protams, dzīve jau varēja
mani iekārtot arī, teiksim, Saldū, taču, redz, esmu Jelgavā. Jā,
varbūt pret kādu Eiropas pilsētu gan es to varētu samainīt, jo ir
dažas, kas man īpaši patīk, taču… Jā, es studēju Rīgā, tāpēc būtu
naivi teikt, ka tā mani nav vilinājusi uz dzīvi tur. Kādu brīdi pat
dzīvoju galvaspilsētā, taču nu esmu atpakaļ. Protams, Jelgavai ir
pāris mīnusu, lielākais no tiem – transports. Tobrīd Jelgavu pret
Rīgu iemainīju, jo vilcienu grafiks nav saskaņots ar autobusu
grafiku. Lai taupītu laiku, izdevīgāk dzīvot Rīgā, bet citi
labumi… Varbūt vilina, bet ne katru dienu, turklāt pa reizei jau
var ļauties tai lielpilsētai, arī tur nedzīvojot. Runājot par
lietām, kas man Jelgavā patīk, tas noteikti ir tās zaļums. Patīk,
ka ir dzīva daba, it kā esi pilsētā, bet zied puķes, zaļa zāle
jūtama. Miers. Cilvēku daudz, bet to nevar just, tāda harmoniska tā
mūsu pilsēta. Dzīvība, kā nekā studentu pilsēta, un to tik tiešām
var just. Tā padomājot – ko gan es vēlētos šeit mainīt? Ja es
izvilktu no Lielupes zelta zivtiņu un man būtu trīs vēlēšanās,
pirmā būtu padarīt Jelgavu drošāku, lai nebūtu «jāraustās», ejot pa
pilsētu vakarā. Otrā – mūždien sāpīgie saimniecības jautājumi –
ceļi, īres maksas, komunālie jautājumi – tos varētu atrisināt. Un
trešā – saulaināku laiku vai vairāk darba vietu, grūti izvēlēties,
jo abi, šķiet, darītu cilvēkus smaidīgākus. Ja tas viss
piepildītos, šī būtu idilliska pilsēta. Pati gan zinu, ka pilsētas
politikā neietu, bet, ja būtu iespēja, kultūras dzīvē vai izglītībā
padarbotos un darītu tā, lai vēl vairāk cilvēku teiktu, ka viņiem
šeit patīk dzīvot.»