Ekonomika

«Lēnām šļūcam uz priekšu, un izskatās, ka tuvākajā laikā valsts kopējā ekonomiskās attīstības bildē nekas būtiski nemainīsies. Tas nav pārāk labi, ja iespējami ātrāk vēlamies panākt ES vidējos rādītājus, bet labā ziņa ir tā, ka mūsu ekonomika aug divas reizes straujāk nekā vidēji Eiropā, un, visticamāk, šī izaugsme turpināsies,» saka «Swedbank Latvija» galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

Uzstājoties publiskā lekcijā Zemgales reģiona Kompetenču
attīstības centrā, M.Kazāks iezīmēja galvenās ekonomikas attīstības
tendences pasaulē un Latvijā, akcentējot, ka iepriekš plānotā piecu
procentu izaugsme gadā izrādījusies pārāk ambiciozs mērķis un
šobrīd jādomā par to, kā sabalansēt darba algu pieaugumu ar darba
ražīgumu, lai saglabātu uzņēmumu konkurētspēju un cilvēki nebrauktu
prom. Šo jautājumu savā valdības deklarācijā kā vienu no
prioritātēm iezīmējis arī premjers Māris Kučinskis.

Drebulis ne vienmēr ir gripa

2015. gada nogalē ekonomikā iezīmējās vairākas negatīvas
tendences gan kopējā pieprasījuma krituma pasaules tirgos dēļ, gan
ģeopolitisku iemeslu dēļ, tomēr kopumā pasaulē joprojām vērojama
izaugsme. «Tas bija neliels drebulis bez nopietnākām sekām. Tādās
Latvijas eksportētājiem nozīmīgās valstīs kā Lielbritānija, Vācija,
Francija un ASV joprojām ir vērojama ekonomiskā izaugsme. Tā nav
strauja, bet tomēr ir, un šobrīd nekas neliecina, ka izaugsme
varētu apstāties. Neviendabīga situācija ir Skandināvijas valstīs,
kur vislabākie rādītāji ir Zviedrijā. Sava loma īstermiņā te ir arī
migrantu pieplūdumam, tas veicina patēriņu un pieprasījumu pēc
mājokļiem. Saistībā ar naftas cenu kritumu par 70 procentiem
piebremzējusies izaugsme Norvēģijā, bet Somija stagnē jau ilgāku
laiku. Savukārt Ķīna šobrīd cenšas mainīt savu ekonomisko modeli,
lielāku uzsvaru liekot uz patēriņu. Ķīnas uzņēmumi savā ziņā ir
uzsākuši spēli «kurš nomirs pirmais», un viens no potenciālajiem
upuriem te var būt arī mūsu «Liepājas metalurgs». Ķīnas valdība
investē lielus līdzekļus, lai pie dzīvības uzturētu savus
stratēģiski nozīmīgos uzņēmumus, tādā veidā uzturot saražoto preču
konkurētspēju. No tā varam secināt, ka situācija pasaulē ir
neviendabīga, bet Rietumeiropā, kur ir Latvijas lielākais tirgus,
arvien vērojama izaugsme,» spriež M.Kazāks.

Krievijai šobrīd ir 16. lielākā ekonomika
pasaulē

Vēsturiski Krievijas ekonomiskajai situācijai bijusi samērā
liela ietekme uz Latviju, tomēr šobrīd tā vairs nav, jo uz
kaimiņvalsti eksportējam tikai septiņus procentus no kopējā apjoma.
Lielāka atkarība no kaimiņvalsts gan ir tranzītbiznesam, jo
Latvijas ostas un dzelzceļš lielā mērā strādā tieši ar Krievijas
kravu plūsmu, tādēļ tas, kas notiek Krievijas ekonomikā, joprojām
ir svarīgi. «Pusi no Krievijas budžeta veido ieņēmumi no naftas un
gāzes produktu tirdzniecības, bet divas trešdaļas no kopējā
eksporta apjoma – šo preču tirdzniecība. Varat iedomāties, kādas
sekas iestājas, ja šī puse sarūk par 70 procentiem. Pirms krīzes,
laika periodā, kad naftas cena bija ap 110 dolāriem par barelu,
Krievijai bija sestā spēcīgākā ekonomika pasaulē. Šobrīd tā ir
tikai 16. vietā, uzreiz aiz Meksikas. Tas nācis kopsummā ar būtisku
rubļa vērtības samazināšanos un augstu inflāciju. Pārtikas
produktiem cena pieaugusi pat par 20 procentiem. Ņemot vērā, ka
neviens neprognozē būtisku naftas cenas pieaugumu, kas varētu būt
priekšnoteikums izaugsmei Krievijas tirgū, pārskatāmā nākotnē mūsu
uzņēmējiem uz Krievijas tirgu nevajadzētu orientēties. Sava loma ir
arī ES un ASV sankcijām, tādēļ Krievija pastiprina savu lomu
ārpolitikā, pretnostatot Austrumeiropas un Rietumeiropas valstu
intereses kaut vai bēgļu jautājumā. Latvijas interesēs šajā ziņā ir
vienota Eiropa, kurai joprojām ir būtiska loma pasaules ekonomikas
procesos,» spriež ekonomists.

Latvijas ekonomikas pusmūža krīze

Situācijā, kurā ir visi priekšnoteikumi straujākai attīstībai,
Latvijas ekonomika jau vairākus gadus aug ar tempu trīs procenti
gadā. Tas ir vairāk nekā vidēji Eiropā, bet nepietiekami, lai
pārskatāmā nākotnē sasniegtu Eiropas vidējos rādītājus. «Mūsu
ekonomikā ir iestājusies tāda kā pusmūža krīze, kad visas
vienkāršākās lietas ir izdarītas un uz priekšu kustamies, tomēr
temps ir pārāk lēns, lai tas kādu apmierinātu. Āboli no zemākajiem
zariem jau nolasīti, un jādomā, kā tikt nākamajā attīstības līmenī.
Esam sasnieguši 65 procentus no Eiropas vidējiem rādītājiem,
paturot prātā, ka vidējais līmenis ne tuvu nenozīmē Londonas algas.
Turklāt šobrīd ir liels spiediens uz darba algām, un tās aug vidēji
par septiņiem procentiem gadā. To apstiprina gan bankas dati, gan
personāla speciālisti, lai gan daudzviet, īpaši ārpus Rīgas, tas
jūtams mazāk. Kopumā tas, ka pieaug algas, ir labi, jo tā mēs varam
noturēt cilvēkus Latvijā. Slikti ir tas, ka atpaliekam
produktivitātes pieauguma ziņā,» turpina M.Kazāks. Runājot
līdzībās, viņš norāda, ka mēs varam būt labākie malkas cirtēji
pasaulē, bet ar malkas ciršanu produktivitātes ziņā mēs nekad
nespēsim konkurēt ar tādām augstas pievienotās vērtības nozarēm kā
autobūve vai informācijas tehnoloģijas. Tirgū pastāv divu veidu
produkti – iekšējam un ārējam tirgum paredzētās preces un
pakalpojumi. Ienākumus galvenokārt rada tieši ārējam tirgum
paredzētās preces un pakalpojumi, proti, eksports. Un no tā, cik
vērtīgas preces un pakalpojumus spējam pārdot, atkarīgs tas, cik
spēsim maksāt iekšējā tirgū. «Tieši šī iemesla dēļ frizieris
Londonā par savu pakalpojumu var prasīt trīs reizes vairāk nekā
frizieris Latvijā,» turpina M.Kazāks, uzsverot, ka ar kvalitatīvu
produktu vien šobrīd nepietiek. Daudzās jomās savu konkurētspēju
joprojām nodrošinām uz salīdzinoši zemāku algu rēķina, bet, ņemot
vērā, ka algas turpinās pieaugt arī turpmāk, šis faktors
pakāpeniski zaudēs savu lomu, tādēļ ļoti aktuāls ir jautājums par
investīcijām.

Uzņēmēji spēlē paslēpes

Tomēr uzņēmumu, kuri vēlas attīstīties un piesaistīt
investīcijas, skaits ir salīdzinoši neliels. «Kopumā mums ir ap 220
tūkstoši uzņēmumu. No tiem gada pārskatus iesniedz apmēram 120
tūkstoši, bet pozitīvs pašu kapitāls ir tikai pusei no šiem
uzņēmumiem. Pārējie regulāri strādā ar zaudējumiem vai arī slēpj
savus ieņēmumus. Skaidrs, ka šādiem uzņēmumiem piesaistīt
investīcijas un strādāt eksportam nav reāli,» uzsver M.Kazāks,
norādot, ka ēnu ekonomika ir vāks mūsu attīstībai. «PVN shēmās vien
valsts budžets ik gadu zaudē ap 750 miljoniem eiro. Ja mēs vēlamies
labākus valsts pakalpojumus izglītībā, veselības aprūpē, mums
jāspēj samazināt ēnu ekonomikas daļu. Diemžēl daļa sabiedrības to
atbalsta un nevēlas atteikties no šiem ieņēmumiem, lai gan
ilgtermiņā visi būtu ieguvēji. Par publiskajiem pakalpojumiem maksā
tikai daļa sabiedrības, bet tos izmanto visi, tādēļ godīgajam
nodokļu maksātājam nākas maksāt arī par ēnu ekonomikā esošo, tāpat
kā banku klientiem caur augstākām procentu likmēm jāmaksā arī par
kredītu izkrāpējiem. Man ir priekšlikums pedagogu arodbiedrībai
vērsties nevis pie Saeimas un valdības, bet gan pie sabiedrības ar
aicinājumu godprātīgāk maksāt nodokļus, lai lielākus līdzekļus
varētu novirzīt izglītībai un bērni iegūtu labāku izglītību. Šobrīd
valsts budžetā mēs iekasējam tikai 28 procentus no IKP. Eiropas
vidējais rādītājs ir 39 procenti, bet Igaunija, kur nodokļu likmes
ir pielīdzināmas mūsējām, spēj iekasēt 32 procentus. Šie četri
procenti ir aptuveni miljards eiro, kas aiziet garām valsts
kasei.»

Atbalsts nepieciešams ne tikai
Latgalei

Situācija reģionos ir ļoti atšķirīga no situācijas Rīgā un
Pierīgā. Turklāt mēs nevaram izcelt kādu īpaši labu vai sliktu
reģionu. Ienākumu līmenis uz vienu cilvēku Zemgalē īpaši neatšķiras
no rādītājiem Latgalē. «Jelgava šajā ziņā ir priviliģētā situācijā,
jo ir labi gan dzelzceļa, gan ceļu infrastruktūras savienojumi ar
Rīgu. Uzņēmējiem ir ērti sasniedzama Rīgas osta. Tie ir
priekšnoteikumi investīciju piesaistei. Tomēr pilsētas vien nevar
izvilkt visu reģionu, ir nepieciešami valsts atbalsta instrumenti
ne tikai Latgalei, bet arī pārējiem Latvijas reģioniem,» rezumē
M.Kazāks.  

Foto: Raitis Supe