Kultūra

«Uzklausot atmiņu stāstus, sapratām, ka mazbānītis cilvēku atmiņās saglabājies kā labs draugs, ar kuru kopā pavadīts daudz laika. Lai arī cik mazs tas būtu, bānītis nebija no vieglajiem – tas varēja daudz iznest un, braucot pa sliedēm, radīja ritmisku skaņu, kas atgādināja sirdspukstus,» Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja jauno ekspozīciju Jelgavā «Mazā metāla sirds» raksturo viena no tās veidotājām Liene Murugova.

Ekspozīcija stāsta par 600 milimetrus platā dzelzceļa vēsturi,
apskatot līniju tapšanu un attīstību no Pirmā pasaules kara līdz
slēgšanas brīdim 20. gadsimta 70. gados, kad mazbānīti aizstāja
autobusi – tie bija ātrāki un komfortablāki. Taču pirms teju 100
gadiem Zemgales un Kurzemes pusē Pirmā pasaules kara laikā vācu
armijas uzbūvētais sliežu ceļš, ko, frontei atkāpjoties, atstāja
armija, bija nozīmīgs ikdienas sabiedrotais – mazbānītis ļaudis
veda no viena ciema uz otru, dāvājot iespēju ērti nokļūt lielākās
pilsētās un ar darbu nodrošinot lielu cilvēku skaitu.

Par šaursliežu dzelzceļa līnijām un to nozīmi tā laika cilvēku
dzīvēs stāsta trīs informatīvas planšetes – «Viesītes lauku
dzelzceļi jeb mazbānītis – lielākais darba devējs un dzelzceļnieku
draugs», «Ventspils – Stendes 281 kilometrus garais 600 milimetru
dzelzceļš – Kurzemes lauku ļaužu palīgs» un «Meitenes – Bauskas
lauku platuma dzelzceļa līnija – no militāra objekta līdz
cukurbiešu transportēšanai un tūrisma braucieniem». Katrai līnijai
bija sava nozīme. «Piemēram, dzelzceļa līniju no Dundagas atklāja
1934. gadā, un cilvēki to uzņēma ar tik lielu sajūsmu, ka vilcienā
pat tika svinētas kāzas – ar ēšanu, dzeršanu un muzicēšanu,» stāsta
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone,
papildinādama, ka apvidū, kur parādījās bānītis, iepriekš cilvēki
pārvietojās vien ar zirgu. Savukārt Viesītē mazbānītis bija
lielākais darba devējs, un, līdz ar tā darbības pārtraukšanu,
daudzi zaudēja darbu. «Mēs sazinājāmies ar Viesītes muzeju
«Sēlija», kur mazbānītim ir veltīta ekspozīcija. Kā izrādās, tur
bijušie dzelzceļnieki aktīvi iesaistās muzeja aktivitātēs.
Sarīkojām pat atmiņu pēcpusdienu, kurā savos atmiņu stāstos dalījās
kādreizējie dzelzceļa darbinieki un tie cilvēki, kuru ģimenes agrāk
bija saistītas ar dzelzceļu,» papildina L.Murugova, kas ekspozīciju
veidojusi kopā ar kolēģi Ilzi Freibergu. Līdzīga saruna notika arī
Pilsrundāles bibliotēkā. «Cilvēku nostāsti liecina – bānītis bijis
tik lēns, ka, braucot līkumā, pasažieri varējuši pat izkāpt no
vagona, salasīt puķes un turpināt ceļu banītī,» tā L.Murugova.
Vidējais mazbānīša ātrums veidojis vien 15 kilometrus stundā –
tikai retos gadījumos tas sasniedza maksimālo ātrumu – 20
kilometrus stundā. Tāpat ekspozīcijā var aplūkot ar mazbānīti
saistītos priekšmetus, piemēram, plombēšanas knaibles un plombas,
ogļu lāpstu, tvaika lokomotīves vadītāja apliecību, vilciena biļeti
un citus dzelzceļam raksturīgos priekšmetus, kā arī noklausīties
cilvēku atmiņu stāstus, kas apkopoti aptuveni divdesmit minūtes
garā video materiālā.

Ekspozīcijas centrālais objekts ir mazbānīša vagona fragments,
kas veidots īpaši Jelgavai un izstādes apmeklētājiem sniedz iespēju
sajust tā laika bānīša auru. «Veidojot šo ekspozīciju, pētīju
fotogrāfijas, klausījos atmiņu stāstos, lasīju – ziņu par bānīti ir
ļoti daudz, un mans uzdevums bija piesaistīt skatītājus, izvilkt no
pieejamās informācijas visu eliksīru,» stāsta ekspozīcijas dizaina
autors Māris Grīnbergs, kurš pie izstādes objektu izstrādes
strādāja aptuveni trīs mēnešus. Telpu, kurā izvietota ekspozīcija,
mazo platību, mākslinieks vērtē divējādi. «Šo ekspozīciju var
vērtēt vairākās gradācijas, piemēram, informatīvo planšetu un
vitrīnas izvietošanai mazā telpa nav gana pateicīga, taču tā
paspilgtina sajūtas – arī pats bānīša vagons bijis šaurs. Vagona
fragmentu veidoju tā, lai cilvēks tajā varētu iesēsties un izjust
tā apmērus, jo vagona platums bijis vien aptuveni metru
septiņdesmit – tā šķērsgriezums bija par ceturtdaļu šaurāks, nekā
šodien,» turpina M.Grīnbergs. Viņš stāsta, ka šādā bānītī vēl
šodien ir iespējams izbraukt Ventspilī – arī tas pārvietojas pa 600
milimetru jeb lauku platuma dzelzceļu. Tieši tur arī mākslinieks
uzņēma fotogrāfijas, lai iezīmētu vidi, kādā atradās lauku
dzelzceļa līnija, kā arī attēlotu pašu mazbānīti – fotoattēlu
lielformāta izdrukas rotā ekspozīcijas telpas sienas. Savukārt
atmosfēru, kas valdīja vagonos, ieskicē tā laika pasažieru
personīgās lietas, piemēram, čemodāni, akordeons, piena kanna.
Vagonu parasti izgaismoja sveču laternas vai petrolejas lampas, un
katrā vagonā bija krāsniņa, ko kurināja konduktors. Vienā vagonā
vidēji varēja sasēsties 20 pasažieru, un, tā kā bānītis
pārvietojies lēna vēja ātrumā, brauciens mēdza cilvēkus
satuvināt.

Dzelzceļa vēstures muzejā norāda, ka ekspozīcija «Mazā metāla
sirds» ir veidota ar mērķi, lai tie cilvēki, kas piedzīvojuši
bānīša laikus, to atcerētos, bet tie, kas bānīti nekad nav
redzējuši, varētu to iepazīt. Šī būs muzeja pastāvīgā ekspozīcija,
kas Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja Jelgavas filiālē, Stacijas
ielā 3, būs aplūkojama no trešdienas līdz sestdienai muzeja darba
laikā. Trešdien, piektdien un sestdien muzejs ir atvērts no
pulksten 10 līdz 17, bet ceturtdien – no pulksten 11 līdz 19.

Foto: Austris Auziņš