Kultūra

Ceļojumi nav tikai izklaide, dažkārt tas ir dzīvesveids vai pat nozīmīgs lēmums un izvēle uz kādu laiku savu dzīvi mainīt. Tā Spīdolas ģimnāzijas absolvente bijusī jelgavniece Agrita Drēska nolēma pusotru gadu savas dzīves veltīt kristīgajai misijai Bolīvijā, visai maz attīstītā ciematā Rinkonā, kuru savulaik dibināja latvieši. Piemēram, mobilie sakari tur «atklāti» tikai šogad.

Ligita Vaita

Ceļojumi nav tikai izklaide, dažkārt
tas ir dzīvesveids vai pat nozīmīgs lēmums un izvēle uz kādu laiku
savu dzīvi mainīt. Tā Spīdolas ģimnāzijas absolvente bijusī
jelgavniece Agrita Drēska nolēma pusotru gadu savas dzīves veltīt
kristīgajai misijai Bolīvijā, visai maz attīstītā ciematā Rinkonā,
kuru savulaik dibināja latvieši. Piemēram, mobilie sakari tur
«atklāti» tikai šogad.

Pēc atgriešanās Latvijā viņa nolēma turp
doties vēlreiz, bet šoreiz gan kā ciemiņš. Agrita labprāt redzētajā
un piedzīvotajā dalās ar portāla www.jelgavasvestnesis.lv
lasītājiem.

Nav vērts iegaumēt šoferi, bet gan
autobusa numuru!

Lai nokļūtu Bolīvijā, tālais ceļš sākas jau
Brazīlijā, jo turp var aizlidot eiropiešiem ierastā veidā ar
aviokompānijas piedāvātu reisu. Agritas ceļojums sākās Brazīlijā,
Sanpaulu (Sao Paulo) štata pilsētā Kampinaša (Campinas), kas pēc
iedzīvotāju skaita ir nedaudz lielāka par Rīgu.

Tālāk ceļš ved ar autobusu 1507 km pāri visai
Brazīlijai. «Braucu «Andorinha» (tulkojumā – bezdelīga) firmas
autobusā. 24 stundu ilgais ceļojums nav nemaz tik mokošs, kā varētu
likties, jo krēsli ir ļoti lieli un mīksti, un tos var nolaist
gandrīz horizontāli. Pa ceļam vairākas reizes apstājamies, lai
paēstu, nopirktu našķus un suvenīrus,» stāsta Agrita. Smejoties
viņa piebilst, ka sava autobusa šofera seju gan iegaumēt nav vērts,
jo viņi ceļojuma laikā var mainīties pat vairākas reizes, tāpēc
labāk atcerēties sava autobusa numuru. «Es braucu ar autobusu
Nr.5599,» joprojām atceras jelgavniece.

Degviela var beigties ne tikai
automašīnā, bet arī benzīntankā

Pēc ceļā pavadītas diennakts Agritu sagaidīja
Rinkonas kristīgās vidusskolas (Colegio evangelico Rincon del
Tigre) direktore Panfila Jansone, kuras baltajā pikapā šķērsots
Brazīlijas-Bolīvijas robežkontroles punkts Puerto Quijarro.

Jāpaskaidro, ka Latvijas pilsoņi var iebraukt
Bolīvijā bez vīzas un uz robežas saņemt pasē zīmogu, kas ļauj tur
palikt 30 dienas. Obligāta ieceļošanas prasība ir vakcīna pret
dzelteno drudzi.

Tā kā Agritas ceļojuma galamērķis misijas
Rincon del Tigre ciemats atrodas dziļi džungļos 90 km attālumā no
tuvākās pilsētas, šosejas, benzīntanka u.tml., tad misijas
direktors un arī mācītājs Samuels Jansons regulāri iepērk degvielu
vairumā, lai tās pietiktu gan misijas transportlīdzekļu
darbināšanai, gan elektrības ražošanai. «Elektrību iegūst ar
ģeneratoru,» paskaidro Agrita, «tāpēc agri no rīta jau pirms
pulksten 6 Samuels dodas uz benzīntanku ar savu lielo tvertni
sarkanā «Ford» bagāžniekā, bet izrādās, ka benzīntanks tukšs,
jāgaida vakars, kad būs jauns degvielas pievedums.»

«Jo lielāks tavs sūtījums un tālāks
galamērķis, jo mazāk cerību, ka tas jebkad nonāks pie
adresāta»

«Tā esmu tikusi pie dienas pilsētā. Aizeju uz
pastu, lai nopirktu jaunas markas savai kolekcijai. Var redzēt, ka
pasta pakalpojumi Bolīvijā nav īpašā cieņā, jo pasta darbiniece
ilgi rakņājās pa atvilktni, kamēr izvilka saņukātu marku saišķīti.
Runā, ka, jo lielāks tavs sūtījums un tālāks galamērķis, jo mazāk
cerību, ka tas jebkad nonāks pie adresāta,» stāsta Agrita. Savukārt
vietējie plaši izmanto autopastu, kas nozīmē, ka viņi savus
sūtījumus uzliek uz autobusa.

Pusdienās – kuņģa karbonāde ar
bārkstiņām

Šeit iemēģināts arī pusdienu piedāvājums
vietējā ēstuvē. «Dienas piedāvājumā trīs ēdieni – mahadito (plova
Dienvidamerikas brālēns), liellopa kuņģa karbonāde un cepta
liellopa gaļa ar piedevām. «Esmu drosmīga un izvēlos kuņģa
karbonādi. Tiem, kas nav ēduši kuņģi – viņš ir tāds drusku
staipīgs, drusku sīksts, no vienas puses klāts ar sīkām bārkstiņām,
bet gards!» pārsteigta ir Agrita, piebilstot, ka piedevās bijis
cepts banāns, cepta manioka, rīsi un kāpostu salāti.

Pusdienotāji pasūta krūzi svaigi spiestas
acerolas sulas. «Jā, krūzi! Šeit pieņemts pasūtīt krūzi sulas vai
pudeli gāzēta dzēriena, kuru dala visi, kas pie galda.»

Vakarā degvielas tvertne veiksmīgi uzpildīta,
un var turpināt ceļu uz latviešu dibināto Rincon del Tigre.

«Ceļš ir garš, bedrains, dubļains, lēns. Ja
Brazīlijā bija jūtamas rudens vēsmas un termometra stabiņš rādīja
+20, tad Bolīvija mani sagaidīja ar īsti tropisku karstumu. Turam
vaļā visus mašīnas logus, lai nav jāmirkst savos sviedros. Ik pa
laikam salonā iemaldās kāds sienāzis, vabole vai cits kukainis,»
atceras Agrita.

Katra diena sākas ar himnu miera
stājā

«Rinkonā esmu otro reizi. Pirmo reizi šeit
dzīvoju pusotru gadu un strādāju brīvprātīgi. Šoreiz esmu
atbraukusi kā ciemiņš, tāpēc man svarīgi paviesoties pie visiem
rinkoniešiem – latviešiem Veltas, Ondinas, Jāņa, Harija, poļa
Romana, bolīviešiem Daniela un Noras, Kristinas, brazīliešiem Makša
un Neusas un citiem,» stāsta jelgavniece.

Viņas pirmā diena, atgriežoties Rinkonā, sākas
ar skolas apmeklējumu un ikrīta svinīgo aktu, kur bērni miera stājā
no galvas nodzied četrus pantus un piedziedājumu Bolīvijas himnas.
«Es zinu tikai pēdējo rindiņu: «¡Morir antes que esclavos vivir!»
(tulkojumā – «Labāk mirt, nevis dzīvot kā vergiem!») Himnas laikā
divi skolēni paceļ valsts karogu,» katras skolas dienas sākumu
iezīmē jauniete. Tam seko kāda skolotāja pamācoša un izglītojoša
uzruna, bet tikai pēc mācītāja lūgšanas visi dodas uz savām
klasēm.

«Tagad zobi visiem jāpaspēj salabot
pēcpusdienā»

Skolā, kurā var apgūt zinības, sākot no
sagatavošanas līdz pat 12. klasei, mācās ap 200 skolēnu no tuvākas
un tālākas apkārtnes. Ap 120 skolēnu mīt kādā no trim internātiem,
jo viņu mājas ir pārāk tālu, lai katru dienu pa zemes ceļu ar
mašīnu, motociklu, divriteni, zirgu vai ēzeli izbraukātu uz
skolu.

Senāk mācības skolā notikušas maiņās, proti,
no rīta uz skolu gāja sākumskolas skolēni (sagatavošana līdz 5.
klasei), bet pēcpusdienā mācījās ģimnāzijas klases (6.-12.
klase).

«Jau otro mācību gadu pēc valdības rīkojuma
stundas notiek tikai rīta maiņā, un pēcpusdienas visiem ir brīvas.
Tas ietekmē arī zobārstes Ondinas kabineta jeb «konsultorija»
darbu. Savu karjeru viņa veidojusi Brazīlijā, bet tagad pensijas
gadus pavada Rinkonā, kur bez maksas labo visu skolēnu zobus. Ja
agrāk viņa varēja no rīta labot vidusskolēnu zobus un pēcpusdienā –
sākumskolēnu, tad tagad ir pamatīgi jāiespringst, lai mācību gada
laikā visiem bērniem dāvātu skaistus smaidus,» Bolīvijai
raksturīgās problēmas atklāj Agrita.

Pasta pakalpojumus dēvē par
«gliemežpastu» – protams, ātruma dēļ

«Kad dzīvoju Rinkonā, tad aktīvi izmantoju
«gliemežpasta» pakalpojumus, jo ciemā bija pieejama telefona
būdiņa, no kuras, lai kā arī censtos, ne reizi nespēju uz Latviju
piezvanīt. Savukārt internets bija pieejams tikai no viena
ekskluzīva datora Jansonu mājās, kurš darbojās tikai tad, kad bija
ieslēgts elektrības ģenerators – no pulksten 4.30 līdz 8.30 un no
pulksten 17.30 līdz 20.30,» sakaru pieejamību raksturo bijusī
jelgavniece.

Kopš pagājušā gada Rinkonā ar valdības
atbalstu ir atvērts telecentrs, kurā visu dienu pieejami divi
datori ar interneta pieslēgumu, telefons un televizors, kurā rāda
visus bolīviešu kanālus. Maksa par vienu interneta stundu  ir
5 boliviāni jeb 0,68 eiro.

Rinkonā mobilie sakari «atklāti» tikai
tagad

«Tomēr lielākā sensācija šajā ciematā ir
mobilā telefona tornis. To uzcēla 2013. gada decembrī, bet ieslēgt
«atcerējās» tikai 2015.gada martā. Tā nu jau otro nedēļu mūža mežu
biezoknī bija iespējams piezvanīt uz jebkuru pasaules malu vai
sarakstīties ar aplikācijas «WhatsApp» palīdzību,» tā jauniete.

Līdz ar to Rinkonu ir pārņēmis mobilo telefonu
pirkšanas un lietošanas apgūšanas drudzis. «Dažs labs jau pirms
pulksten 7 sēž pie skolas kancelejas un gaida, kad varēs nopirkt
jaunu telefonu vai SIM karti. Pāris skolotāji ieguvuši mobilo
telefonu «guru» statusu, jo prot piereģistrēt jauno SIM karti un
pašu telefona aparātu. Bet pats aizraujošākais šajā visā bija
iespēja redzēt emocijas džungļu ciematiņa iedzīvotāju sejās, kad
viņi pirmo reizi sazvanīja tuviniekus vairāku simtu km attālumā vai
saņēma pirmo īsziņu,» iespaidus stāsta Agrita.

Katru sestdienu tiek nokauts
bullis

Katru nedēļu sestdienā tiek kauta govs vai
bullis. Agrita gan piebilst, ka bullim nav lielāka negoda kā pēc
nāves tikt nosauktam par govi. «Lielākā daļa no gaļas tiek
sagriezta mazākos gabalos, salikta maisiņos, sasaldēta un ēsta
nākamās nedēļas laikā, bet vēl daļu pārdod vietējiem
iedzīvotājiem.» Dažkārt sievas jau sēžot pie gaļas bodes loga,
kamēr govs vēl ganībās.

No govs galvas un kukurūzas graudiem visu
dienu un nakti vāra patasku (patasca), kuru skolēni, skolotāji un
misionāri ēd svētdienas brokastīs. Ja pieliek īstās garšvielas, tad
sanākot pat garšīga zupa.

Kas ir mates rituāls?

Bolīvieša diena nav iedomājama bez mates
rituāla. «Kad rīta vai pēcpusdienas darbi apdarīti, tad ļaudis
sasēžas aplītī, krūze tiek piebērta pilna ar mates biezumiem, tajos
iesprauž īpašu salmiņu, uzlej ledusaukstu (vai verdošu, bet tikai
ne remdenu) ūdeni un sūc. Kad viens ir krūzi izsūcis sausu, tad tie
paši biezumi tiek no jauna aplieti ar ūdeni un krūze pulksteņa
rādītāja virzienā iedota nākamajam. Šādi, pa riņķi dzerot mati,
tiek aprunāti visi ciema jaunumi, apspriesti laika apstākļi un
atmiņā atsaukti pagātnes notikumi,» stāsta Agrita. Viņa piebilst,
ka nekad nedrīkst teikt «paldies» pēc pirmās mates krūzes, jo tad
nākamo vairs nedos. «Paldies jāsaka tikai tad, kad vairs negribi
dzert.»

Tūristi uz Rinkonu
nebrauc

Rinkona atrodas tūristu neskartā apvidū.
Bolīvijas apceļotāji parasti dodas uz Kočabambu (Cochabamba),
Lapasu (La Paz), Sukri (Sucre), Tarihu (Tarija) un citām Bolīvijas
centrālās un rietumu daļas pilsētām. Tomēr arī Rinkonas apkārtnē ir
daudz gana skaistu vietu, kur vietējiem patīk atpūsties. Viena no
tām ir El Naciente – mazs, dzidri zils, palmu, liānu un citu tropu
augu ieskauts ezeriņš, no kura iztek upīte.

«No malas izskatās, ka ūdens vārās, jo
nemitīgi tajā virmo burbulīši. Un tas nav tālu no patiesības, jo
otrs ezera nosaukums ir Aguas calientes jeb karstie ūdeņi,» stāsta
Agrita. Svētdienas pēcpusdienā rinkonieši tur mēdz spēlēt
volejbolu, dzert mati, ēst cepumus, taisīt peldēšanas un elpas
aizturēšanas zem ūdens sacensības. Vienkārši labi pavadīt
laiku.

«Brauksim nevis ar auto, bet
lidosim»

Laiks Rinkonā paskrien nemanot, un pienāk
mirklis, kad Agritas ceļojuma soma tiek iesviesta pikapa
bagažniekā. «Ja to piesietu ar pieciem striķiem, tad mēs brauktu uz
pilsētu pa ceļu, bet, tā kā noticis pretējais, tad zinu, ka šoreiz
ar mašīnu dosimies tikai līdz lielajam šķūnim, no tā izripinās
sešvietīgo misijas lidmašīnu un mēs lidosim,» atceras Agrita.

«Esmu jau iekārtojusies un piesprādzējusies
savā sēdvietā, kad Samuels pasaka nervus kutinošu komentāru:
«Jāpaskatās, vai degviela pietiks!» Man par lielu atvieglojumu –
ir. Pietiekami. Un mēs ieskrienamies pa zālēm apaugušo lidlauku,
kur dažu metru attālumā ganās lopi, un gaisā esam. Ir savilkušies
pēcpusdienas negaisa mākonīši, tāpēc lavierējam starp tiem, lai pēc
iespējas izvairītos no turbulences. Kādas 20 minūtes zem mums ir
tikai mežs, mežs un mežs, tad pēdējās 10 minūtes vērojam Pantanāla
purvaino līdzenumu, aizaugušas upju gultnes un ezeriņus,» lidojumu
atceras jauniete.

Pirmais darbs pēc nolaišanās Puerto Suarez
lidostā ir degvielas uzpildīšana lidmašīnas spārnos. «Panfilai un
Samuelam pirms tumsas iestāšanās jāpaspēj nokļūt atpakaļ Rinkonā,
tāpēc mani atstāj pie taksometra, un es ceļu turpinu viena,» par
pēdējiem mirkļiem Bolīvijā runā bijusī jelgavniece.

Foto: no A.Drēskas personīgā arhīva