Dažādi

Katru darbdienas vakaru Romānu Jermaļonoku var sastapt sporta zālē Saldus ielā 1, kurš viņš vada cīņas sporta veida brazīļu džiu džitsu treniņus. Bet tikai retais zina, ka ikdienā viņš dienē Nacionālajos Bruņotajos spēkos – Militārajā policijā. «Esmu iepazinis daudz dažādus cīņas sporta veidus – teikvondo, kendo, kudo, kung fu –, bet, manuprāt, praktiskāka veida par brazīļu džiu džitsu nav – tas iemāca cīnīties uz zemes, kas noder kā ikdienā, tā arī manā darbā,» vērtē treneris. Viņš novembra beigās saņēma zilās jostas trešo līmeni.

R.Jermaļonoks dienē jau 16. gadu, un savā militārajā karjerā
bijis gan kājnieks, gan kaujas inženieris, gan sapieris, bet tagad
strādā Militārajā policijā. «Militārā policija nodarbojas ar
militāro objektu un Valsts pirmās amatpersonas apsardzi. Manos
darba pienākumos ietilpst pārbaudīt ēkas, uz kurām Prezidents plāno
doties – galvenais uzdevums ir identificēt iespējamos draudus»
stāsta Romāns. Tas nozīmē, ka nākas domāt kā pretiniekam. «Man ir
jāsaprot, kā domā ienaidnieks – viņš meklēs mūsu vājās vietas,
mēģinās paredzēt mūsu rīcību,» tā Romāns, uzsverot, ka pats
galvenais darbā ir pievērst uzmanību detaļām. «Uzmanību pievēršu
visam, piemēram, kāpēc galds atrodas tieši tur, kur tas atrodas,
kāpēc tā lampa stāv tieši tā,» viņš ieskicē. Viņam darbā palīdz arī
intuīcija, jo nereti, dodoties pārbaudīt objektu, nejauši ienāk
prātā kāda doma, piemēram, paņemt līdz skrūvgriezi. Parasti šī
lieta arī ir nepieciešama, lai labāk izdarītu darbu. Vislielākais
izaicinājums bija NATO samits Rīgā, kad tika piemēroti ļoti stingri
drošības pasākumi.

«Tas ir kā šahs»

Romāns uzsver, ka džiu džitsu viņam palīdz arī darbā, jo
dienestā vairāk tiek mācīta stratēģija, taktika, apiešanās ar
ieročiem, bet ne tik daudz tuvcīņa. «Iegūtās prasmes un zināšanas
man noderēs gan, lai atbruņotu pretinieku, gan lai aizstāvētu sievu
un savus bērnus, ja uz ielas pēkšņi kāds uzbruks,» tā viņš.

R.Jermaļonoks spriež, ka vizuāli šis sporta veids nav pārāk
baudāms, jo cīņa pārsvarā notiek uz zemes (līdzīgi kā brīvajā
cīņā), tomēr pašam tas ir kā spēlēt šahu, jo cīņa notiek
stratēģiski – ja es tev izdarīšu to, tad tu man šito. «Kā savulaik
teica slavenais cīņas meistars un aktieris Brūss Lī, ja tevi
žņaudz, esi kā ūdens. Arī džiu džitsu šis princips darbojas – ja
tevi žņaudz, atrodi veidu, kā izkļūt no pretinieka satvēriena,
kustoties kaut pa milimetram,» tā treneris. Viņš skaidro, ka
konstanta atrašanās darbībā nostiprina ķermeni un notur fiziskajā
formā. Tāpat, izejot uz paklāja ar pretinieku, aizmirstas jebkādas
problēmas un stress – ir tikai konkrētā situācija, no kuras
jāizkļūst.

Trenējas arī biroja darbinieki

Džiu džitsu ir cīņas māksla, kurā uzsvars tiek likts uz to, lai
attīstītu savu elastību un pretinieka uzbrukuma enerģiju izmantotu
savai aizsardzībai. Šis sporta veids ir ļoti populārs Brazīlijā un
ASV, bet Latvijā tas ir ienācis samērā nesen. Lai gan šajā sporta
veidā notiek arī sacensības, un arī Jelgavas kluba sportistu tajās
piedalās, lielākoties ar šo sporta veidu cilvēki nodarbojas sevis,
nevis sportisko panākumu dēļ.

Šobrīd aktīvais kodols, kas pie Romāna trenējas, ir 15 – 20
cilvēki. Viņu vidū ir gan policijas un VUGD darbinieki, gan IT
speciālists, gan pasta darbinieks, gan elektriķis, gan sporta
trenere, gan biroja darbinieki. Vecākajam Romāna audzēknim ir 75
gadi, bet jaunākajam – trīs, un tā ir viņa meita Jasmīna. «Ja ir
iespējams, bērnus ņemu līdz uz treniņiem, jo šajā dīvānu un
interneta laikmetā vajag vairāk kustēties. Nereti bērni nesporto
tieši tāpēc, ka vecākiem ir slinkums viņus vadāt uz treniņiem. Ir
arī cita galējība – kāda ģimene atveda pie manis pusaudzi un
paziņoja, ka divu gadu laikā grib dabūt čempionu. Tas nav
iespējams, jo treniņi ir tikai pusotru stundu dienā, bet vēl bērnam
ir vajadzīgs vecāku atbalsts, tēva piemērs un mammas mīlestība,»
uzskata R.Jermaļonoks.

Problēma ir arī tā, ka skolās bērniem ir par maz sporta stundu,
un viņiem netiek iemācītas pamatlietas. «Pie manis atnāca 13 gadus
vecs puisis, gribēja trenēties, bet viņš neprata pat pareizi
skriet. Skolās to nemāca – to esmu novērojis arī pie sava
astoņgadīgā dēla, kurš dragā kā jautājuma zīme,» treneris skaidro,
ka nepareizi veiktas fiziskās aktivitātes rada diskomfortu un var
novest arī pie traumām.

Jāpiebilst, ka Jelgavā džiu džitsu treniņi Saldus ielā 1
R.Jemaļonoka vadībā notiek darba dienās no pulksten 20 līdz 21.30.
Nākotnē Romāns plāno izveidot arī bērnu treniņu grupu, kas pagaidām
viņa darba režīma dēļ nav iespējams. «Darbs ar bērniem ir liela
atbildība, turklāt viņiem vajag patstāvību – viņiem nevaru pateikt,
ka šodien treniņš nenotiks, jo man ir darbā maiņa,» R.Jermaļonoks
lēš, ka ideju varētu realizēt trīs gadu laikā.

«Es esmu ierocis»

R.Jermaļonoks uzsver, ka galvenais, kas tiek iegūts cīņas
treniņos, ir spēja vienmēr būt gatavībā. «Par laimi, man tikpat kā
nav nācies pielietot savas zināšanas un cīņas prasmes dzīvē,» vērtē
Romāns, uzsverot: «Būtībā jau es esmu ierocis. Uzskatu, ka jebkurš,
kurš trenējas cīņas sporta veidus ilgāk nekā gadu, tāds ir.» Reiz
gan bijusi situācija, kad nācies izmantot savas fiziskās
priekšrocības, lai izdzītu no kāpņutelpas iereibušu vīrieti.

Džiu džitsu ir piecpakāpju jostu vērtēšanas sistēma: pirmais
līmenis ir baltā josta, tad seko zilā, tad – violetā, tad – brūnā,
tad melnā. Katrai jostai ir četri līmeņi – tikai kad sasniegti
baltās jostas ceturtais līmenis, var iegūt zilo jostu, un tā tālāk.
Romāns novembra beigās tika pie zilās jostas trešās pakāpes brazīļu
džiu džitsu. To viņam pasniedza kluba mentors brazīlis Andrē
Monteiro, kurš bija ieradies Jelgavā un vadīja te semināru.
Klasiskajā džiu džitsu Romānam ir melnā josta.

Baumo par olimpiskajām spēlēm

Romāns stāsta, ka pasaulē virmojot baumas, ka brazīļu džiu
džitsu varētu tikt iekļauts olimpisko spēļu programmā. Tādas
tiesības esot olimpisko spēļu rīkotājvalstij, un, tā kā nākamgad
spēles notiks Brazīlijas otrā lielākajā pilsētā Riodežaneiro, ļoti
iespējams, ka Brazīlija olimpisko spēļu programmā ierosinās iekļaut
tieši pie sevis tik populāro džiu džitsu. «Ja tā notiks, tas
nozīmē, ka džiu džitsu olimpisko spēļu programmā parādīsies ne
ātrāk kā 2020. gadā. No vienas puses, tas nozīmētu sporta veida
popularitāti, bet, no otras puses, manuprāt, tas arī nokautu šo
sporta veidu un tas kļūtu neinteresants līdzīgi kā notika ar džudo,
kas, kļūstot par olimpisko spēļu veidu, tika nonivelēts līdz vienam
metienam no plašā paņēmienu klāsta,» spriež R.Jermaļonoks.

Foto: Raitis Supe