Kultūra

Ilze Knusle-Jankevica

 

 

«Zemgales vācelītē 2010» pavisam  319 lappusēs
nopublicēti 55 autoru darbi. Jelgavas Latviešu biedrības pārstāve
Vija Zelmene stāsta, ka no citiem krājumiem šis atšķiras vien ar
to, ka ir krīzes laika krājums. «Šis vistiešākajā veidā ir krīzes
laika krājums. Šoreiz nav katrs dzejolis skaisti savā lapā, teksti
ir daudz saspiestāki, jo mūsu galvenais mērķis bija nopublicēt pēc
iespējas vairāk darbiņu,» viņa teic. Krājumā ietverti dzejoļi par
Latviju, mīlestību, ir arī pat pa kādam humoristiskam un
sarkastiskam dzejolim. Kā interesantākos no jaunajiem autoriem
V.Zelmene min divus – Elīnu Zālīti un Jāni Zariņu, ar kuriem
laikraksts «Jelgavas Vēstnesis» ļauj saviem lasītājiem iepazīties
tuvāk.    

E.Zālīte dzimusi Jelgavā un te nodzīvojusi līdz 18 gadu
vecumam, bet pie tik zīmīga un latviešu literatūrā jau iepazīta
vārda tikusi, pateicoties nejaušībai. «Kad mamma gaidīja mani,
lasīja slavenās latviešu rakstnieces Elīnas Zālītes romānu «Agrā
rūsa» un sev nosolījās – ja būs meita, sauks par Elīnu. Savukārt
Zālīšos es ieprecējos,» stāsta dzejniece, piebilstot, ka saukties
šādā vārdā un uzvārdā ir liels gods. Elīnai ir juridiskā izglītība,
bet algotu darbu šobrīd viņa nestrādā – brīvajā laikā piedalās
dzejas lasījumos skolās un citviet. Dzeju rakstīt viņa sāka 2009.
gada sākumā. «Esmu sapratusi, ka dzeju mīlu vairāk nekā prozu. Arī,
absolvējot vidusskolu, domrakstu rakstīju par Friča Bārdas dzeju,
nevis par kādu no brīvajiem tematiem,» atceras dzejniece. Nu viņa
raksta arī krievu valodā, un viņas sapnis ir izdot pašai savu
bilingvālu dzejas krājumu. «Tēmas, par kurām es rakstu, ir sirds
pārdzīvojumi, bet, kaut arī viss dzejas materiāls ir no dzīves,
pašas piedzīvotais atspoguļots apmēram 50 procentos dzejoļu,
pārējie ir vērojumi no malas,» stāsta E.Zālīte. Viņas dzeja ir ļoti
emocionāla, ekspresīva, dažreiz pat kliedzoša.

«Zemgales vācelīte» būs pirmā E.Zālītes dzejoļu publikācija.
Līdz šim viņa savus darbus publicēja internetā, kur viņu pamanīja
jelgavnieks Harijs Krūze un piedāvāja iesaistīties Jelgavas
dzejnieku kluba «Pieskāriens» aktivitātēs. «Domāju, ka mana
parādīšanās Zemgales almanahā droši vien ir likumsakarīga, lai gan
tajā pašā laikā arī nejauša,» piebilst dzejniece. Viņa atklāj, ka
līdztekus mīlas lirikai, dzejoļiem par sociālām tēmām un dabas
vērojumiem ir sarakstījusi vairākus erotiskos dzejoļus, kurus gan
pagaidām īsti nav uzdrošinājusies publicēt. «Varbūt kaut kad,»
smaidot piebilst dzejniece.

Otro reizi almanahā tiks publicēta J.Zariņa dzeja. Viņš ir
jelgavnieks, studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē
ekonomiku. Dzeju esot sācis rakstīt apmēram 10. klasē, bet studēt
izvēlējies ko lietderīgāku. Lai gan varētu šķist, ka ekonomika un
dzeja ir nesavienojamas lietas, Jānis sevi uzskata par ekonomistu
ar mākslinieka dvēseli. «Nav tā, ka es to ekonomiku visur vilktu
sev līdzi. Radošās lietas man nav svešas, es ne tikai rakstu dzeju,
bet esmu spēlējis arī teātri, organizēju dažādus pasākumus.
Ekonomika man ir nepieciešama, skatoties uz nākotni, jo Latvijā
māksliniekam ir grūti izdzīvot,» saka jaunietis.

 

Jānis dzejoļus raksta tikai tad, ja tiešām ir nepieciešamība
kaut ko pateikt, uzrakstīt. Viņa dzeja lielākoties ir par
mīlestību. «Tāds vecums,» viņš piebilst. Tiesa, ir arī pa kādam
drūmam pantam, bet tos Jānis vairās plašākai publikai rādīt un
lasīt. Viņš domā par to, kā apkārtējie uztvers šīs negatīvās domas
un emocijas, vai maz drīkst savu negatīvismu laist uz āru. Uz
jautājumu, kāda ir dzejas loma un kāpēc dzejai vispār jābūt,
J.Zariņš atbild, ka dzeja ir izteiksmes veids, jo katrs jau
pārsvarā raksta par sevi, paša piedzīvoto, pārdzīvoto, pieredzēto –
arī viņš. «Tai ir liels spēks, ko var sajust, pat tikai lasot
dzejoļus. Ir skaidrs, ka ko tādu nevar tā vienkārši uzlikt uz
papīra, tur ir bijis pārdzīvojums, tad cilvēkā iekšā kaut kas ir
nostrādājis un tapis dzejolis,» tā par radīšanas procesu stāsta
jaunais dzejnieks, kurš šogad uzņēmies vēl papildu pienākumus un
maketējis dzejoļu krājumu.

Abi dzejnieki salīdzinoši nesen ir sākuši publicēties un
plašāku sabiedrības daļu iepazīstināt ar savu dzeju. Autori aktīvi
piedalījās arī Dzejas dienās un joprojām uzstājas dažādos
pasākumos, lasa savus darbus. Elīna atzīst, ka tas ir tik
interesanti – uzstāties skolās, kur ir sirsnīga uzņemšana, kur
dāvina pašu dārzos saplūktas puķes un prasa autogrāfus. Arī Jānis
ir novērojis, ka dzejas lasījumus galvenokārt apmeklē vai nu vecāka
gadagājuma cilvēki, vai jaunieši, kas tiešām šajā lietā ir
ieinteresēti, bieži raksta arī paši. «Vispār Dzejas dienas ir tāds
īpašs laiks, kas atmodina manī dusošo dzejnieku, uzjundī pierimušās
sajūtas. Nu man atkal šķiet, ka dzeju rakstīšu vienmēr, jo bez tās
vairs nevaru iedomāties savu dzīvi,» piebilst J.Zariņš.

 

Foto: Ivars Veiliņš