Pilsētā

Drošība, par kuru, starp citu, ikviens, jau ienākot garāžu
kooperatīvā, var pārliecināties pie vārtiem, kurus rotā kārtīga
brīdinājuma zīme ar uzrakstu «Nikns suns» (tiesa, ar piebildi, ka
arī niknajam sunim ir darba laiks tikai no pulksten 24 līdz 5
rītā), ir arī galvenais iemesls, kādēļ ik dienu uz garāžu savu
mašīnu «dzen» Natālija Fiļipova. «Es garāžu dabūju mantojumā no
saviem vecākiem. Zinu, ka savulaik mamma stāvēja pamatīgā rindā,
lai pie tādas tiktu, un tur bez ķīviņiem neiztika, taču mamma
sagādāja garāžu gan man, gan arī brālim. Sākumā jau bija tā doma,
ka pie mājas mašīnu likt ērtāk, bet, redzot tos pārpildītos
pagalmus, kur brīvu vietu pēc darba nemaz nav tik vienkārši atrast,
un zinot par zagļiem, tomēr izvēlos garāžu. Viss sākās ar to, ka
mašīnai bija bojāta centrālā atslēga, tādēļ sākumā uz garāžu braucu
teju piespiedu kārtā, bet tagad tā kļuvusi par ikdienu. Tās 10 – 15
minūtes, ko pavadu, staigājot no garāžas līdz mājai, mani pat
iepriecina. Darbā visu dienu sēžu, pēc tam vēl braucot mājās sēžu –
šādi vismaz man ir iemesls izstaigāties. Un, ja ārā labs laiks, tad
tas patiesi rada prieku,» pārliecinoši teic Natālija. Viņa gan
atzīst, ka lielākās mocības esot no rītiem, kad reizēm sanāk
pamosties vēlāk un ar skaudību noskatīties uz kaimiņiem, kas,
izejot no mājas, uzreiz iekāpj mašīnā, taču arī tad neesot nemaz
tik slikti, ja ir iespēja «piespiedu brīvprātīgā kārtā»
pastaigāties un sakārtot domas darbam. Viņa pārliecināta, ka garāža
ir vērtība, kas būs aktuāla arī pēc desmit, divdesmit vai
trīsdesmit gadiem. «Es varu saderēt – ja ieliktu sludinājumu, ka
pārdodu savu garāžu, man tūdaļ pieteiktos simtiem pretendentu.
Mašīna tomēr ir vērtība, bet garāža šo vērtību palīdz saglabāt, un
esmu droša, ka to novērtē ne vien vecāka gada gājuma cilvēki, kas
kādreiz paši cēluši garāžas vai stāvējuši garās rindās pēc tām, bet
arī jaunie – kā es,» noteic Natālija, piebilstot, ka savu garāžu
gan viņa pārdotu tikai gadījumā, ja mainītu dzīvesvietu, bet tas
plānots neesot.