Pilsētā

Jau pavisam drīz viņu adoptēs Beloborodovu ģimene – līdz šim
puisēns bija ģimenes aizbildnībā, jo nopietno veselības traucējumu
dēļ adoptēt viņu neļāva. «Beidzot šī lieta ir iekustējusies,»
asarām acīs teic Nadežda – cilvēks, kuru Vladimirs sauc par mammu.
Un kā nu ne, ja, pateicoties tieši viņas rūpēm, puisēns var būt
dzīvespriecīgs un būtiski neatšķirties no saviem vienaudžiem.

«Man jau bija pāri četrdesmit gadiem, kad pieteicās dēliņš. Ar
vīru Sergeju jau bijām izaudzinājuši divas meitas, beidzot piedzima
arī ilgi gaidītais dēls Maksims. Kad viņu baroju ar krūti, pie
kaimiņienes ieklīda kāda pagrimusi sieviete, kurai grozā līdzi bija
bērns. Puisītis, 19 dienas vecs. Es viņu ieraudzīju, un man sirds
sažņaudzās – acis strutu dēļ nebija redzamas, ķermenītis pavisam
vājš… Es viņu pabaroju,» pirmo tikšanos ar Vladimiru atceras
mamma. Nadežda arī turpmāk gribējusi uzņemties rūpes par puisēnu,
taču viņa īstā mamma atrunājusies, ka bērnu viņa nevar nevienam
dot, jo viņai vajadzīga nauda… «Kopš pirmo reizi ieraudzīju Vovu,
domas par viņu man nedeva miera. Ar vīru sākām viņu meklēt un
atradām Ānē. Atstātu vecvecmāmiņas gādībā, novārgušu. Ieraudzīju,
ka viņu baro ar atšķaidītu ūdeni, un biju izmisusi. Bet māte tikai
turpināja klāstīt, ka viņai taču vajadzīga nauda.» 

Pārvarot ne vienu vien šķērsli, beidzot Beloborodovu ģimene
panāca, ka drīkst rūpēties par mazo puisīti. Nadežda atceras, ka
jau četru dienu laikā viņš pieņēmās gan svarā, gan spēkā, arī
sastrutojums acīs mazinājās. «Mēs lūdzāmies par viņu, jo ticam
Dievam,» viņa nosaka, mīļi paskatoties uz savu dēlu, un Vova viņai
uzsmaida. Izrādās, neviens, pat ārsti, īsti nav ticējuši, ka Vova
kādreiz varētu kļūt tik dzīvespriecīgs un kustīgs. Diagnoze – acu
nervu un smadzeņu atrofija. «Neceriet, ka viņš izveseļosies! Labāk
atbrīvojieties no viņa, atdodiet bērnunamā, neviens jūs par to
nenosodīs,» to Beloborodovu ģimene dzirdējusi ne vienu reizi vien.
Taču viņi nepadevās un regulāri bērnu veda pie speciālistiem un uz
rehabilitācijas iestādēm Krievijā, Ukrainā, Igaunijā un tepat
Latvijā. Un vēl joprojām to dara. Tiesa gan – tik, cik rocība
atļauj… «Lai cik smagi būtu, es vienmēr esmu ticējusi, ka būs
labi. Un Dievs deva arī naudu – vēl nesen vīrs diezgan labi
pelnīja, tāpēc Vovu izvadāt pie ārstiem, lai gan knapi, tomēr
varējām atļauties. Nu kopš decembra vīrs ir bezdarbnieks, es
nestrādāju, jo kādam ir jābūt kopā ar zēnu… Ienākumu mums nav,»
nosaka Nadežda, piebilstot, ka pašlaik viņi dzīvo vienā istabiņā
pie meitas ģimenes.

Vladimirs ir bērns invalīds, kuram ir izteikti kustību
traucējumi un redzes problēmas. Pateicoties ģimenes rūpēm, nu viņš
mācās jau 1. klasē Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskolā.
Taču, lai arī turpmāk Vova varētu pilnvērtīgi dzīvot, viņam
nepieciešamas ne tikai ģimenes rūpes, bet arī finansiāli līdzekļi.
«Viņam vajadzīgi speciāli apavi – bez maksas varam dabūt tikai
vienu pāri gadā, taču pašlaik viņam ļoti strauji aug kāja. Apavi
vajadzīgi gan mājām, gan skolai, gan lai ietu ārā… Lai vienu pāri
uzšūtu, jārēķinās ar kādiem 80 latiem, nopirkt gatavus var, sākot
no 120. Dārgi. Turklāt viņam nepieciešami arī palīglīdzekļi stājas
uzlabošanai,» stāsta Nadežda. Jūnija vidū Vladimiram kārtējo reizi
būtu nepieciešams apmeklēt speciālistus Krievijā, lai stiprinātu
redzi, jo pašlaik viņš redz vien 20 procentu. «Iepriekšējos gados
šim mērķim tērējām vidēji trīs četrus tūkstošus dolāru. Šogad
acīmredzot būs nepieciešama lielāka naudas summa,» nopūšas mamma.
   

Kamēr runājam ar Nadeždu, Vova turpina zīmēt. Viņš uzzīmē upi
un izkrāso rozā, pēc tam zīmē māju, koku un cilvēku «ar smaidiņu
sejā». Viņam pašam arī patīkot smaidīt un patīk, ka citi smaida.
«Savus zīmējumus uzdāvināšu brālim Maksim,» apņēmīgi nosaka Vova,
kurš, kaut arī aug krievu ģimenē, ļoti labprāt runā latviski.