Daudzdzīvokļu mājas – dilemma dilemmas galā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāDaudzdzīvokļu mājas – dilemma dilemmas galā

Pilsētā Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

13/11/2008

Privātmāju īpašniekiem ir pašsaprotami, ka par sava īpašuma uzturēšanu un apsaimniekošanu viņi atbild paši. Tāda pati situācija ir dzīvokļu īpašniekiem – arī daudzdzīvokļu māja ir privāts kopīpašums, taču šeit ar apsaimniekošanu iet kā pa celmiem. Ķeries, pie kura jautājuma gribi, viena problēma atklāj nākamo. «Jelgavas Vēstneša» rīkotajā diskusijā par šiem jautājumiem piedalās SIA «Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde» (JNĪP) valdes loceklis Juris Vidžis, SIA «AVT grupa» projektu vadītājs Kaspars Vītols, Dambja ielas 4. mājas iedzīvotāja Olga Smirnova un Uzvaras ielas 7. mājas vecākā Poļina Minajeva. Apsaimniekošanas uzņēmuma «Nebruk Jelgava» vadītāja Mirdza Buka un SIA «Rimidal V» vadītājs Vladimirs Vasjkins uz diskusiju neieradās.

Anna Afanasjeva

«Jelgavas Vēstneša» rīkotajā
diskusijā par šiem jautājumiem piedalās SIA «Jelgavas Nekustamā
īpašuma pārvalde» (JNĪP) valdes loceklis Juris Vidžis, SIA «AVT
grupa» projektu vadītājs Kaspars Vītols, Dambja ielas 4. mājas
iedzīvotāja Olga Smirnova un Uzvaras ielas 7. mājas vecākā Poļina
Minajeva. Apsaimniekošanas uzņēmuma «Nebruk Jelgava» vadītāja
Mirdza Buka un SIA «Rimidal V» vadītājs Vladimirs Vasjkins uz
diskusiju neieradās.

Daudzdzīvokļu māju
iedzīvotāji vairāk gaida no malas, trūkst saimnieka sajūtas un
attieksmes. Kā to radīt?

Juris Vidžis (J.V.):
Jāatgriežas pirmsākumos. Privatizējot dzīvokļus, neviens
nepainteresējās, kāds ir mājas tehniskais stāvoklis, un nezināja,
ko viņš īpašumā iegūst. Taču, pat mikseri pērkot, ikviens izlasa
vismaz pamācību. Bet te cilvēki kļuva par īpašniekiem, nezinot,
kāda pienākumu gūzma uz viņiem gulsies pēc privatizācijas. Valsts
Dzīvojamo māju privatizācijas komisijai bija piešķīrusi līdzekļus,
lai tā iedzīvotājiem izskaidrotu situāciju. Taču tā skaidrojumus
vērsa lielākoties uz dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību
izveidi un namu pārvalžu likvidāciju.

Apsaimniekotājiem nekas cits
neatlika, kā mēģināt aizlāpīt robus. Bet nopietnie trūkumi dzīvokļu
privatizācijas politikā nav palikuši bez sekām, ar tām saskaramies
ik uz soļa.

Valsts līmenī tiešām maz darīts saimnieka izpratnes radīšanā.
Ar privatizāciju atbildība par veco māju problēmām novelta uz
pavalstniekiem. Būvniecības, enerģētikas un mājokļu aģentūra (BEMA)
kopš laika gala uz semināriem aicinājusi tikai apsaimniekotājus,
lai gan tieši dzīvokļu īpašniekiem informācija bija visvairāk
vajadzīga. Diez vai iedzīvotāji zina, ko Jelgavā dara šīs valsts
aģentūras pārstāvji. Valsts izvēlējusies ceļu, ka visu izskaidros
apsaimniekotājs. Bet tikmēr mājas var sabrukt.

J.V.: Vispirms vajadzīgs likumisks pamats. Mūsu simts gudrie
prāti trīs gadus nevar pieņemt Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu
un izmaiņas likumā par dzīvokļa īpašumu, tāpēc gan īpašniekiem, gan
apsaimniekotājiem rokas savā ziņā ir sasaistītas.

Jaunajā likumā būs konkrēti norādītas abu līgumslēdzēju pušu
attiecības – pienākumi un tiesības. Tāpat skaidri uzrakstīts, ka
par visu atbild dzīvokļu īpašnieki, nevis kāda trešā persona.
Cilvēkiem beidzot jāsaprot: viņi dzīvo kopīpašumā un kopā jālemj
par visiem ar to saistītajiem jautājumiem. Tie uzskaitīti jau 1995.
gada normatīvajos aktos. Cilvēki tos nepārzina, joprojām domā,
piemēram, ka apsaimniekošanas maksa jānosaka pašvaldībai. Nē! Tas
ir dzīvokļu īpašnieku kompetencē.

Jaunajā likumā noteikts arī kādreizējo pašvaldību namu
pārvalžu statuss. Tās kā juridiskās personas veic gan
apsaimniekošanas funkcijas, gan būs piespiedu pārvaldnieki mājām,
kuru dzīvokļu īpašnieki nevar vienoties par sava nama turpmāko
apsaimniekošanu. Piespiedu pārvaldnieks arī noteiks maksu par
pakalpojumiem. Izmantojot finanšu rīku, īpašniekiem būs jāvienojas
un jāpieņem lēmums. Jelgavā pašlaik aptuvenos ciparos 220 mājām ar
JNĪP kā apsaimniekotāju noslēgts pilnvarojuma līgums, bet ap 200
tas nav izdarīts.

Lemšanas iespējas apgrūtina tas, ka ne visi iedzīvotāji ir arī
dzīvokļu īpašnieki. Daļa ir izīrējusi, pensionāri, kas visu laiku
dzīvojuši, sevi par tādiem uzskata, bet faktiski dzīvoklis
visbiežāk pieder kādam mazbērnam vai citam radiniekam.

Nepietiekamā apsaimniekošanas maksa ir viens no galvenajiem
iemesliem, kāpēc mājas ir tādas, kādas tās ir. Lielākajā daļā namu
tā ir spēkā no 1999. gada un ir 16 santīmi par kvadrātmetru. Šajos
gados pakalpojumu un preču cenas vairākkārt augušas, bet maksa
palikusi nemainīga. Ar to iespējams tikai eksistēt, nevis
apsaimniekot. Jaunajos projektos, kur iekšējās komunikācijas ir
labā stāvoklī, apsaimniekošanas maksa ir 30, 40, 50 santīmu.

Zinot māju tehnisko stāvokli, vai ikvienā būtu nepieciešams
ieguldīt simtiem tūkstošu latu. Pašlaik līdz galam nav noregulēta
šo līdzekļu atmaksāšana apsaimniekotājam. Var teikt, ka dzīvokļu
izīrēšanas cena ir faktiskā cena, kas par apsaimniekošanu būtu
jāmaksā. Par šiem līdzekļiem mājas tiešām izdotos sakārtot. Valdītu
kārtība kā Vācijā. Ja pie mums pirms privatizācijas būtu izdarīts
tas pats, kas Vācijā, problēmu nebūtu. Tur visas mājas nodeva
vienam uzņēmumam, kurš, namus ieķīlājot, saņēma kredītu namu
sakārtošanai. Pēc tam namus izīrē par atbilstošu cenu, lai segtu
ieguldījumus.

Vācijā ir dzīvokļu īres tirgus, mitekļi nav iedzīvotāju
īpašums. Mūsu valsts izvēlējās citu ceļu, un laiku nevar pagriezt
atpakaļ.

J.V.: Atgriežoties pie Dzīvojamo māju pārvaldīšanas
likumprojekta, jāuzsver, ka tajā iekļauta būtiska lieta –
apsaimniekotāja nomaiņas gadījumā līdzšinējās saistības jāuzņemas
jaunajam apsaimniekotājam, tās nevar atstāt iepriekšējam un sākt no
nulles. Tas ir būtiski gadījumos, kad nama sakārtošanai
apsaimniekotājs ņēmis kredītu. Pieredze liecina, ka ne viens vien
domā pēc ēkas sakārtošanas no apsaimniekotāja atteikties, jo viņa
loma mazinās. Ir piemēri, kad tas tiek nekorekti izmantots. Likumā
un ar to saistītajos normatīvajos aktos būs fiksēts, kā slēdzami
līgumi, atskaitīšanās kārtība un citas nianses.

Taču no likuma pieņemšanas vien īpašnieka attieksme
nemainīsies.

J.V.: Viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Apsaimniekotāju darbu
ļoti atvieglo māju vecākie, lai gan šo institūciju dažkārt nomelno.
Protams, viņi ir dažādi, arī ar savām interesēm, tomēr aktīvs un
atbildīgs mājas vecākais kalpo par saistošo posmu un nogludina
attiecības starp īpašniekiem un apsaimniekotāju, un abām pusēm tas
ir ieguvums.

Poļina Minajeva (P.M.): Īpašnieka izpratne vairāk atkarīga no
iedzīvotāju vecuma. Jo cilvēki jaunāki, jo labāk viņi saprot.
Vecāka gadagājuma ļaudis, kas mājā mīt gadu desmitiem, nevar
pieņemt domu, ka tas tiešām tagad ir kopīpašums un par to ir
jāmaksā. Arī par skaistākas vides veidošanu cilvēku saprašana ir
interesanta. Kad sāc runāt par nopietniem remontiem, kas uzlabotu
mājas tehnisko stāvokli, piemēram, jumta labošanu, pat no 5. stāva
iedzīvotājiem nācies dzirdēt jautājumu, kad būs remonts kāpņu
telpā. Cilvēki nesaprot, ka jumts ir svarīgāks par kāpņu telpu. Arī
stāvvadu stāvoklis un citas būtiskas lietas diemžēl ir
vienaldzīgas. Galvenais – tas, ko redz ar aci.

Kā apsaimniekošana sokas jaunajās mājās? Vai tajās jūt
saimnieku attieksmi?

Kaspars Vītols (K.V.): Jaunajos projektos īpašumu pārsvarā
pērk ekonomiski aktīvie cilvēki. Atšķirība ir. Katram, iegādājoties
dzīvokli, formējām pirkuma līgumu, paralēli slēdzam
apsaimniekošanas līgumu. Šie dokumenti ir arī padomju laikā būvēto
māju dzīvokļu īpašniekiem. Taču, kad dzīvoklis īpašumā iegūts par
sertifikātiem un reāla nauda nav maksāta, nevar gribēt, lai tāpat
vien rastos īpašnieka attieksme. Maksājot reālu naudu, ir citādi.
Par kopīpašumu (piegulošo zemi, koplietošanas telpām un teritoriju)
īpašnieku izpratne sāk «klibot». Piemēram, cilvēks domā, ka auto
stāvlaukumā viņa īpašums ir konkrētais laukums, kur norādīts viņa
dzīvokļa numurs, bet pārējais pieder kādam citam.

Iedzīvotāji nosaka, kādu vidi viņi ap sevi grib redzēt. Jaunās
ģimenes, kas pārsvarā iegādājušās dzīvokļus mūsu mājā, grib, lai
apkārt ir tīrs un skaists, lai pirmajā stāvā novietotos ratiņus
nenozagtu, lai, izejot ārā, būtu bērnu rotaļu laukums, būtu kur
pastaigāties.

Lai iedzīvotājiem būtu izpratne par apsaimniekošanu, līgumā un
pielikumā uzskaitīts, kas par šiem līdzekļiem tiek darīts.
Apsaimniekošanas maksa ir 30 santīmi par kvadrātmetru. Šī summa
aprēķināta pirms 2,5 gadiem – jau jūtam, ka tajā vairs nevaram
iekļauties un «iebraucam» mīnusos.

Mūsu apkopēja katru dienu uzslauka visas sešas kāpņu telpas un
reizi nedēļā izmazgā. Šis pakalpojums ir kvalitatīvs, cilvēki pie
tā pieraduši. Maksājam minimālo algu, mazāk nevaram, jo citādi
nebūs, kas strādā. No nākamā gada minimālā alga jāpalielina.
Kopsapulcē aktualizējām jautājumu par maksas paaugstināšanu.
Cilvēki nobalsoja pret, jo, lūk, blakus JNĪP mājās maksa ir turpat
divas reizes mazāka… Nav skaidrs, kā JNĪP vispār tiek galā.
Protams, atšķirība ir tā, ka šī uzņēmuma pārziņā ir daudz vairāk
māju.

J.V.: Apsaimniekot dažas mājas nav izdevīgi. No 20 – 30 mājām
pakalpojums kļūst rentablāks. Arī JNĪP atšifrē apsaimniekošanas
izmaksas un atskaitās. Ja to nedarītu, vairs neapsaimniekotu. Bet
arī jums problēmas ir līdzīgas. Pilsētā ir tā sauktās kooperatīvās
mājas, kur dzīvokļi savulaik pirkti par lielu naudu. Bet arī šajās
mājās stāvoklis ir tāds pats kā pārējos vecajos namos. Problēmas
visās mājās neatkarīgi no tā, vai tā ir jauna, kooperatīva, resora
vai kāda cita māja, ir vienas un tās pašas un slēpjas iedzīvotāju
izpratnē par īpašumu un tā uzturēšanu. Kopīpašumu neviens īsti
nepieņem kā savu.

Arī jaunajās mājās no pirmajiem mēnešiem parādās nemaksāšanas
problēma. Esat jautājuši, kāpēc?

K.V.: Lielā mērā tas ir cilvēku godaprāts. Ir bijušas
pārrunas, sarakste, arī parādu piedzinēji piesaistīti, kas
apsaimniekotājam rada papildus izdevumus. Jauno projektu
attīstītājiem ir kredītsaistības, kas jākārto. Tiklīdz iedzīvotāju
maksājumi kavējas, nākas viņus par saviem līdzekļiem kreditēt. Ir
cilvēki, kas ir pavirši norēķinu kārtošanā. Citi bijuši komandējumā
– tiklīdz atgriežas, samaksā. Bet procenti desmit ir hroniski
nemaksātāji. Zīmīgi, ka viņi izsaka lielākās pretenzijas. Slikta ir
arī otra galējība, kad miermīlīgu cilvēku kaut kas neapmierina, bet
viņš par to nerunā.

Nemaksātāju vidū ir arī tādi, kas nonākuši finansiālās
grūtībās, dzīve kļūst dārgāka, bet algas nepalielina tā, kā agrāk.
Cilvēks izvēlas, ko maksās un ko ne. Pagaidām neviens nav bijis
spiests aiziet no mājas parādu dēļ, bet četras lietas esam nodevuši
tiesai. Citas izejas nav, jo nevaram bezgalīgi kreditēt. Normālā
gadījumā kreditori pelna, bet apsaimniekotājam šis statuss nes
zaudējumus.

Dambja ielas 4. mājas iedzīvotāja uz savas ādas izjutusi, ko
nozīmē risināt apsaimniekošanas jautājumus ar iedzīvotājiem un
apsaimniekotāju.

Olga Smirnova (O.S.): Mājā ar 84 dzīvokļiem dzīvoju 33 gadus
kopš tās nodošanas ekspluatācijā. Pēdējos divus gadus tajā nav
mājas vecākā un jūtami pieņemas spēkā problēmas. Pagrabu
pārpildījuši kanalizācijas ūdeņi, kas izraisa infekcijas draudus un
pasliktina tehnisko stāvokli. Bilance liecina, ka pēdējos divos
gados ieņēmumi ir mazāki par izdevumiem. Pieaug parādi, būtiski –
izdevumi par apsaimniekošanas pakalpojumiem – JNĪP administrācijai,
teritorijas uzkopšanai, avārijas un remontdarbiem. Iedzīvotāji vēl
nav dzēsuši parādu par 2005. gadā nomainītajām apkures
caurulēm.

Tā kā lērums līdzekļu aiziet avāriju novēršanai, apņēmības
pilna nolēmu vērsties pie dzīvokļu īpašniekiem, lai viņi piekristu
dubultot apsaimniekošanas maksu un varētu izdarīt neatliekamos
darbus. Atkarībā no platības maksājumi palielinātos par 6 – 11
latiem uz dzīvokli. Maksas dubultošana būtiski neuzlabotu mūsu
dzīves apstākļus, tomēr apturētu tālāku ēkas tehniskā stāvokļa
pasliktināšanos.

Izrādījās, ka trešā daļa īpašnieku dzīvokļus izīrē, strādā
ārzemēs vai, labākajā gadījumā, dzīvo Rīgā. Viņiem nav daļas par
to, kas notiek ar māju. Protams, bija tādi, kas iniciatīvu
atbalstīja, bet lielākoties visi gaida, kad kāds visu izdarīs viņu
vietā, nesaprot, ka paši vien tagad esam īpašnieki un neviens mūsu
vietā problēmas nerisinās. Vērsos pie iedzīvotājiem ar atklātas
vēstules starpniecību. Atsauksmes ir līdzīgas – no atbalstošas līdz
bezcerīgai.

Lai iepazītu situāciju, vairākkārt apmeklēju apsaimniekotāju
JNĪP. Tā vietā, lai saņemtu vienkāršus un saprotamus
izskaidrojumus, saņēmu norādījumus par nepieciešamību iepazīties ar
pastāvošo likumdošanu un apmeklēt JNĪP organizētās sapulces.
Nezinu, vai tas ir pareizākais, uz ko norādīt, ja pēc ilgāka laika
kāds iedzīvotājs ir saņēmies un mēģina ko izdarīt savas mājas
labā.

Vai kādu izeju tomēr redzat?

O.S.: Kā parasta vidējā statistiskā daudzdzīvokļu mājas
iedzīvotāja gribu zināt, kāpēc valsts vai pašvaldību līmenī nav
paredzēts paaugstināt ekspluatācijas izdevumus jeb apsaimniekošanas
maksu. Tāpat nav ieinteresētības sadarbībai ar mājas iedzīvotāju
iniciatīvas grupu. Nesaprotu, kāpēc masu mediji neveic
izskaidrojošo darbu, kur pieredzējuši juristi, ekonomisti un
apsaimniekošanas firmas izskaidrotu visas nianses, lai parastie
cilvēki tiktu skaidrībā par saviem pienākumiem un tiesībām un
izvēlētos piemērotāko apsaimniekošanas variantu.

Secinājumi ir īsi: lai mājas nenonāktu avārijas stāvoklī jau
rītdien, ir jārīkojas šodien. Šajā nolūkā cieši jāsadarbojas ar
apsaimniekošanas uzņēmumu. Mājās no katras kāpņu telpas iedzīvotāju
izvēlētajiem pārstāvjiem jāorganizē iniciatīvas grupa. Jāplāno
apsaimniekošanas budžets tuvākajam laikam un tālākai perspektīvai,
jākontrolē katrs ienākumu un izdevumu santīms.

J.V.: Atbildēšu – to centos darīt, kad bijāt pie manis, bet
jūs uzdevāt tikai jautājumus un neklausījāties atbildes. Jau no
1995. gada apsaimniekošanas maksu nosaka paši dzīvokļu īpašnieki.
Jūsu mājā ir viena kāpņu telpa, kuras iedzīvotāji izprot risinājuma
iespējas un ir gatavi savākt naudu, lai savā daļā sakārtotu
komunikācijas. Pārējie nevar vienoties.

Piekrītu, ka katrā kāpņu telpā jābūt iniciatīvas bagātiem
cilvēkiem, no kuriem izveido mājas padomi. Tādas ir desmit. Bet
vispirms ir jānoslēdz līgums par mājas pārvaldīšanu, kurā būtu
atrunāti visi apsaimniekošanas, norēķinu, sadarbības un citi
jautājumi. Jaunajās mājās ir vieglāk tajā ziņā, ka paralēli pirkuma
līgumam slēdz apsaimniekošanas līgumu, uzreiz ir vienkāršāk
strādāt. Jūsu mājai divus pārvaldīšanas līguma variantus (tagad tie
ir izstrādāti citā kvalitātē) esam iedevuši, bet rezultāta
nav.

Sadarbība ar iniciatīvas grupu ir racionālāka, saruna –
lietišķāka. Kad esam izdiskutējuši un izstrīdējušies, var sasaukt
visu īpašnieku sapulci vai, kā paredz jaunais likums un ko gadus
piecus jau darām, veicam īpašnieku aptauju. Tā ir laba tāpēc, ka
sasaukt dzīvokļu īpašnieku kopsapulci ir ļoti
problemātiski.

Kādēļ par mājas stāvokli īpašnieki sāk interesēties, kad
situācija kļūst kritiska?

O.S.: Vairs nav iespējams dzīvot, ieejot kāpņu telpā, valda
kanalizācijas smaka. Pagrabā tek gan ūdensvada, gan kanalizācijas
caurules, un kaut kas ir jādara, jo mitrums ietekmē arī mājas
pamatus. Ar vīru apsveram iespēju pirkt dzīvokli citur. Daudzus arī
šī kritiskā situācija neinteresē.

J.V.: Steidzami remontējamas ir daudzas mājas, katrai ir
aptuveni noteikts, cik līdzekļu nepieciešams. Ir divi risinājuma
varianti. Var veidot uzkrājumu, kas nav racionālākais, jo nav
zināms, kā mainīsies naudas vērtība un cenas. Izdevīgāk ir ņemt
kredītu un sakārtot māju, lai nams kaut cik sāktu līdzināties
renovētai mājai, un dzīvot labākos apstākļos. Ikvienas šādas
iniciatīvas gadījumā esam gatavi sniegt plašāku un detalizētu
informāciju.

K.V.: Daļa neuzskatīs par vajadzīgu maksāt kredītu.

J.V.: Zinām no rūgtās pieredzes ar 4. līnijas
māju.

P.M.: Kopsapulci sasaukt ir gandrīz neiespējami. Kvoruma
problēmas būtu jārisina likuma ceļā. Piedāvāju kopsapulci sasaukt
vismaz reizi gadā, kad iepazīstinu ar atskaiti par gadā veiktajiem
remontdarbiem un turpmākajiem plāniem. Cilvēkiem, kas nenāk, sūtīt
ierakstītās vēstules. Mūsu mājas pilnvarojuma līgumā paredzēts, ka
lēmumus pieņemam ar balsu vairākumu. Ja cilvēks neierodas uz
sapulci pēc ierakstītas vēstules nosūtīšanas, kvoruma procentu
jāļauj samazināt.

Pagaidām rīkojos citādi. Pirms 2,5 gadiem, kad kļuvu par mājas
vecāko, bieži aicināju cilvēkus uz sapulci, uzklausīju, lai
izzinātu situāciju. Secināju, ka jēgas no sapulcēm nav, vairāk
bļaustās, kāpēc tas un tas nav izdarīts. Tagad sapulci sasaucu
reizi gadā. Jautājumus par to, kas būtu vajadzīgs mājai, apspriežu
ar iedzīvotājiem, kas kaut ko saprot no apsaimniekošanas. Tad eju
katrā dzīvoklī ar aptaujas lapu. Tikai tā izdodas pieņemt lēmumus
par remontdarbiem.

Šī situācija tuvāko desmit gadu laikā diez vai mainīsies, jo
informācijas par īpašnieku pienākumiem un tiesībām tiešām ir par
maz. Pat māju vecāko sapulcēs redzu, ka ne visi izprot lietas
būtību. Pati par daudziem jautājumiem ievācu papildinformāciju,
iedziļinos, no kā veidojas konkrētu darbu izmaksas.

J.V.: Jau minēju, ka likumprojektā legalizēta dzīvokļu
īpašnieku aptauja. Par kopsapulcēm iekļauts, ka pirmajā reizē, lai
pieņemtu lēmumu, jābūt vismaz 50 procentiem plus vienam īpašniekam.
Atkārtoti sasauktajā sapulcē jāpiedalās 25 procentiem, par tālāko
nekas nav teikts. Rosinājām, ka trešajā sapulcē lēmumu ar balsu
vairākumu var pieņemt sanākušie dzīvokļu īpašnieki. Vai šis
ierosinājums paliks spēkā, nav zināms.

K.V.: Kopsapulces apsaimniekotājam ir nervu pārbaudījums, jo
neviens neatnāk paslavēt. Puse ierodas izbļaustīties, cits drosmei
iedzer 100 gramu, uz nākamo sapulci vairs neiet, jo jūt, ka ir
izblamējies. Kvoruma nav, to esam atrisinājuši, līgumā iekļaujot
rosinājumus no gaidāmā likuma.

Izglītošanas nolūkā Rīgā apsaimniekotāji izveidojuši savu
mājas lapu, kur ievieto informāciju, lai dzīvokļu īpašniekiem būtu
praktisks priekšstats, piemēram, par remontdarbu tāmēm.

J.V.: Ja apsaimniekotājs sāks izglītot, uzturēt mājas lapu –
kas par to maksās? Tas jādara dzīvokļu īpašniekiem. Tie, kam nav
interneta vai kas neprot rīkoties ar datoru, teiks, kam tas
vajadzīgs. Būs, kas palasīs, bet… Tas darāms pilsētas līmenī
neatkarīgi no apsaimniekotāja.

K.V.: Izglītot dzīvokļu īpašnieku ir valsts pienākums, ir
jāakcentē gan tiesības, gan pienākumi. Ar interneta mājas lapām
nepietiek. Savulaik pētīju BEMA lapā piedāvāto, bet īsti nesapratu
mērķi. Bet jāizglīto ir, jo ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem ir
svarīgi, lai visas sistēmas mājā funkcionētu un būtu kārtība.
Jāizglīto arī tāpēc, lai dzīvokļu īpašniekam sapulcēs būtu
objektīvi argumenti. Lielākajai daļai pašlaik ir tikai
emocijas.

P.M.: Svarīgi, lai tas būtu valsts līmenī. Ja izglītos
apsaimniekotājs, daļa cilvēku to psiholoģiski uztvers kā rīcību
savtīgās interesēs.

Līdztekus dzīvokļu īpašniekiem jāizglītojas arī
apsaimniekotājiem. Ir ienākuši jauni materiāli, risinājumi, kas
jāpārzina gan namdariem, gan santehniķiem. Kā tas notiek?

J.V.: Valstī aizsākta apsaimniekošanas speciālistu
sagatavošana, viņi būs ar diplomu. Praksē pabijušo prasmes liecina,
ka viņi nepārzina lietas, ar ko jāsaskaras ikdienā.

Plašāk runājot – apsaimniekošana nenozīmē remontdarbu
veikšanu, bet organizēšanu. Tā kā mūsu pakalpojums nav aplikts ar
pievienotās vērtības nodokli, ar to nodarbojamies. Līdzko tā
nebūtu, apsaimniekotāji neuzturētu sētniekus un santehniķus, bet
izvēlētos specializētu firmu pakalpojumus, kas konkurētu savā
starpā gan kvalitātes, gan cenu ziņā. Tagad, lai ekonomētu dzīvokļu
īpašnieku līdzekļus, šo daļu turam pie sevis, konkurences nav.
Darba pietiek, bet problēmas ir. Kad līdzekļi ir tik skopi, nevar
panākt, ka darbinieki būtu ieinteresēti censties, lielākoties valda
doma, ka gan jau algu samaksās.

P.M.: JNĪP vairāk uzskatu kā avārijas, nevis remontdienestu.
Zinot nemaksāšanas problēmu, labāk darbojas sistēma, kad pēc
vienošanās par kāda remonta veikšanu noteiktu laiku uzkrājam tam
naudu. Tad cilvēki vairāk novērtē padarīto.

J.V.: Kādā mājā, kur uzkrājums nebija liels, ar dzīvokļu
īpašniekiem jumta remonta problēmu atrisinājām, vienojoties, ka
viņi trūkstošo summu sedz mēneša laikā. Tas ir optimāls termiņš. No
līguma noslēgšanas brīža ar darbu izpildītāju līdz norēķināšanās
brīdim 90 procenti maksājumus bija veikuši. Ap desmit procentiem
īpašnieku, pensionāriem, devām lielāku norēķinu termiņu. Ja
iniciatīva nāk no pašiem dzīvokļu īpašniekiem un viņi saprot, ka nu
patiešām jāremontē, ir pavisam cita attieksme un norēķinu
disciplīna. Nekādas īpašas komunikācijas spējas nav vajadzīgas,
saruna ir konstruktīva.

Drukāt

Pirmdienās	8.00 - 19.00
Otrdienās	8.00 - 17.00
Trešdienās	8.00 - 17.00
Ceturtdienās	8.00 - 17.00
Piektdienās	8.00 - 14.30