10. janvāra rītā putina, taču termometra stabiņš, neraugoties uz to, ka ziema jau pusē, spītīgi turas virs nulle grādu atzīmes. SIA «Kulk» smagajās automašīnās sāls uzpildīts vēl iepriekšējā pēcpusdienā, gaidot pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» rīkojumu kaisīt pilsētas ielas. Taču laika prognozes tomēr liecina, ka tas nebūs nepieciešams. Ziema atkal atkāpjas.
Sintija Čepanone
Pagājušās nedēļas sākumā ziema Jelgavā tomēr bija, un ielu malās sašķūrētais sniegs un slapjais asfalts liecina, ka sezonai sagatavotā tehnika tomēr izmantota. «Ziemas sezonā, kas ilgst no 15. novembra līdz 15. aprīlim, mums darba netrūkst. Īpaši jau, kad snieg. Tad gan darbs dzen darbu,» saka «Kulk» darbinieks Jānis Poga, kuram aizvadītā ceturtdiena daudz neatšķīrās no citām darba dienām.
Rīts sākas ar telefonzvanu «Jau pulksten pusastoņos no rīta man piezvanīja no darbavietas un paziņoja, ka rīta pusē sniegs būs jānošķūrē no ceļa, kas ved uz «Brakšķu» izgāztuvi, bet pēc tam arī Biznesa parka teritorija RAF dzīvojamā masīvā,» saka Jānis, kuram uzticēts vadīt uzņēmumā vienīgo automašīnu «Multicar». Ap 8.30 mašīna jau uzpildīta ar sāls un smilts maisījumu un šoferis stūrē uz «Brakšķu» pusi. Ceļu, kas ved uz izgāztuvi, klāj plāna sniega kārta, tādēļ lietā tiek likta šķūre. «Nav jau tik traki piesnidzis. Galā tieku. Brauktuve ne tikai jāatbrīvo no sniega, bet arī jānokaisa,» saka Jānis. Viņš atklāj, kā darbojas pretslīdes materiāls smilts un sāls maisījums – sāls «izkožas» cauri ledum, savukārt smilts paliek kā abrazīvs materiāls, un tam nekaitē arī tas, ja pēc tam uzsalst. Pēc nepilnas stundas ceļš no sniega ir tīrs, savukārt par padarītu darbu liecina viscaur rūsganas «pēdas» uz brauktuves. «Tagad jābrauc kaisīt Biznesa parka teritorija, taču vispirms – uz «Ošiem» uzkrauties,» paskaidro šoferis.
Divi gadi ar «multikaru» Ceļš uz «Ošiem», kā «Kulk» vīri dēvē laukumu Ošu ceļā, kur glabājas visi darbam nepieciešamie materiāli, nav tāls, taču šo to par J.Pogas ikdienu izdodas uzzināt. Viņš pagaidām ir vienīgais uzņēmumā, kurš prot apieties ar šo multifunkcionālo mašīnu, – viņam ir zināms katrs kloķītis un poga, kas darbam ļauj ritēt bez aizķeršanās. «Ar «multikaru» darbs man ir visu gadu – varu laistīt apstādījumus, slaucīt ielas, skalot caurtekas. Ziemā to aprīko ar šķūri un kaisītāju, un varu «palīdzēt» smagajām mašīnām,» Jānis teic, ka galvenokārt ziemas sezonā darbi saistīti ar autobusu pieturu atbrīvošanu no sniega, mazo ieliņu un «kabatu» tīrīšanu, kā arī sabraukto sniega «saliņu» likvidēšanu un piekaisīšanu krustojumos. «Lielajos darbos mana mašīna ir par mazu, taču pārējos – tieši laikā,» savējo paslavē šoferis un atklāj, ka darba ar to netrūkst. Ne reizi vien viņš centies atrast sev pārinieku, kas arī varētu braukt ar «multikaru», taču pagaidām – nesekmīgi, tieši tādēļ dažkārt nākas nostrādāt pat krietni vairāk par desmit stundām diennaktī. «Laikam esmu slikts skolotājs,» nosmej J.Poga un stāsta – kad uzņēmums iegādājies «Multicar», ar to strādāt nav mācējis neviens – pamācības bijušas vien vācu valodā, tāpēc ne mazums laika nācies pavadīt, internetā meklējot «instrukcijas». Tagad pēc divu gadu braukšanas mašīnu viņš pārzina kā savu kabatu, taču citiem tik labi vis nesokas. «Tas nav tā vienkārši – apsēdies un brauc. Ir jāzina, cik tuvu drīkst pietuvoties, piemēram, apmalēm, lai sniegs būtu tīri nošķūrēts un lāpsta vesela,» Jānis piebilst, ka tas ir jājūt, un ne reizi vien pēc tam, kad pie stūres sēdējuši kolēģi, mašīna jālabo, jo vadības pults «gudrības» tik viegli rokās nedodas.
Acis vajag arī pakausī Ap pulksten 9.30 «Ošos» J.Pogas mašīnu jau gaida iekrāvējs, kas no kaudzes sāls un smilts maisījumu sāk bērt «multikarā». Savukārt Jānis jau ar lāpstu rosās pa tvertni, izlīdzinot pretslīdes materiālu. Snigt jau mitējies, taču laukā ir drēgns. Nepilnas pusstundas laikā apmēram divas tonnas sāls un smilts maisījuma jau uzkrauts, krava nostiprināta ar brezentu, un Jānis gatavs doties uz RAF. Vēl tikai zvans uz uzņēmumu, lai pārliecinātos, ka plāni nav mainījušies. J.Poga stāsta, ka vadīt šo automašīnu nozīmē ne tikai stūrēt un attiecīgajā brīdī nospiest vajadzīgās pogas – tas ir arī smags fizisks darbs, taču dažkārt tas ļauj sasildīties. Proti, lielākoties šķūrējot un kaisot mašīnas durvis Jānis tur vaļā. «Lai visu varētu kontrolēt,» viņš smaidot paskaidro, ka šajā darbā acis vajadzīgas ne tikai priekšā, bet arī pakausī. Nekādu īpašu «ekstru» mašīnai neesot. Vien tas, kas darbam nepieciešams. Vasarā tur ir kā cepeškrāsnī, ziemā – kā ledusskapī, taču Jānis spriež – aukstumu izturēt ir vieglāk, galvenais piemērots apģērbs. Arī radio kabīnē nav, un Jānis teic – labi vien ir, jo tāpat neatliek laika to klausīties. Tas novērš uzmanību. Tāpat kā citas «Kulk» mašīnas, arī šī aprīkota ar GPS. «Izdrukā uzņēmumā var redzēt, kur esmu bijis, ko darījis,» viņš paskaidro. Mašīnas salonā ir kaisītāja vadības pults. «Ja viss būtu datorizēts, ķēpa būtu daudz lielāka. Labāk, ka viss ir vienkāršāk – ja kaut kas notiek, pats varu salabot.» Dienā vidēji sanāk nobraukt 100 kilometrus, nerēķinot to, ka, piemēram, tīrot autobusu pieturas, pie katras uz priekšu un atpakaļ sanāk braukt vairākkārt. Aptuvenais pārvietošanās ātrums – 5 – 10 kilometri stundā. Tehnika «atstrādāta» Iebraucot Biznesa parka teritorijā, Jānis nekavējoties sāk kaisīt. Šķiet, ka teritoriju viņš pārzina, jo kā pēc rūpīgi izplānotas shēmas tiek nokaisīti kā lielāki, tā mazāki celiņi, savukārt pie rampām, braukājot šurpu turpu, sniegs tiek arī nošķūrēts. «Te jānokaisa, lai «fūres» neslīd,» Jānis norāda, ka šoziem Biznesa parka teritoriju kaisījis jau kādas trīs četras reizes – ja viņi paši netiek galā, aicina palīgā «Kulk». Līdzīgi dara arī citi uzņēmumi – ir pasūtījumi tīrīt un kaisīt, piemēram, degvielas uzpildes stacijas, servisus, dažādas ražotnes. Gadu gaitā jau izstrādāta darba tehnika. J.Poga neslēpj, ka sākumā gadījies nokaisīt par daudz, taču nu acs jau trenēta, tāpēc kā šķūrēšana, tā kaisīšana lielākoties norit gludi. Mazākus laukumus nokaisa, braukājot šurpu turpu, lielākus – braucot pa apli, un pamazām sāls un smilts redzama aizvien plašākā teritorijā. Protams, neiztikt arī bez aizķeršanās – laiku pa laikam mašīna tiek apturēta un Jānis kāpj augšā, lai sasmalcinātu lielāku sāls vai smilts gabalu, gadās, ka pretslīdes materiāls spītīgi atsakās birt, un šoferim jāzina, kā to labot. Lavierējot gar ēkām un teritorijā novietotajām mašīnām, «multikara» durvis ir vaļā, šoferis, izbāzis galvu, apliecina acu nepieciešamību arī pakausī. Tikmēr es jūtu, ka aukstums, sēžot mašīnā, pamazām pārņem ne tikai manas rokas, bet arī kājas. Kad jautāju, vai viņam nav bail saaukstēties, Jānis vien attrauc: «Saaukstēties jau dažkārt gadās, bet – ko padarīsi?!» Viņš atklāj, ka pagaidām gan vēl pret saaukstēšanos nav atklājis labākas zāles par ķiplokiem un medu. Pēc kādas stundas pusotras kaisītāja kaste ir tukša, un tas nozīmē, ka atkal jādodas uz «Ošiem» uzpildīties. Tad jau viss notiekošais liekas ierasts – piebrauc, uzkraujas, pielīdzina un dodas atpakaļ uz Biznesa parku. Viņš prāto, ka ar šo sāls un smilts daudzumu nu vajadzētu pietikt visai teritorijai. «Pusdienās uz mājām došos, kad šeit visu būšu pabeidzis,» saka Jānis. Taču darbalaiks «ievelkas» – pulkstenis rāda jau pāri vieniem pēcpusdienā, kad Jānis izbrauc no Biznesa parka teritorijas un dodas uz «Kulk», kā pats saka, prasīt darbu. Tiesa gan – tur nākas piedzīvot vilšanos, jo citu pasūtījumu kaisīt nav. Tas nozīmē, ka darbadiena vismaz pagaidām tuvojas izskaņai.
Darbdiena sākas, bet nebeidzas Vēlreiz pārliecinājies, ka darba silto laika apstākļu dēļ tuvākajā laikā nebūs, Jānis kāpj mašīnā un brauc to mazgāt. «Visu laiku taču esmu strādājis ar sāli, tādēļ nomazgāt mašīnu vajag,» Jānis nosmej – lai tā neiesālās. Tas gan vairs nav viņa darbs – «multikaru» jau gaida vīrs, kurš ar ūdeni aizskalo prom visu, kas palicis kaisītājā. Pāris minūšu, un lieta darīta. J.Poga vien uzzina, ka nākamajā dienā, visticamāk, vajadzēs skalot caurtekas, taču, ja uzsals, naktī jābūt gatavībā doties kaisīt ielas. Jānis teic – ja cilvēks grib strādāt, darba netrūkst, tādējādi arī nopelnīt var. Protams, jāņem vērā, ka tas nozīmē arī strādāšanu naktīs, taču viņš atklāj, ka tad vismaz ziemā visu padarīt ir vienkāršāk. «Nav jau noslēpums, ka nu sastrēgumi pa dienu vērojami arī Jelgavā. Grēko šoferi, kas savas automašīnas atstāj ielas malā. Un tad ir neapmierinātie, kas saka – mēs nestrādājam, jo palikuši netīrīti gabali, īpaši mazajās ieliņās. Taču mēs jau atsevišķās vietās nemaz nevaram iztīrīt, jo dažkārt mašīnas tur stāv visu diennakti!» situāciju skaidro J.Poga. Viņš piebilst, ka tomēr darbdienas allaž izvēršas interesantas – darāmo prognozēt nav iespējams, katra diena atnāk ar ko jaunu. Protams, ar darba grafiku jārēķinās arī ģimenei. Tas nozīmē, ka ne tikai naktīs, bet arī brīvdienās jābūt gatavam, saņemot zvanu, būt «uz strīpas».
3.6 °C,
4.2 m/s,
95.3 % 
3.6 °C,
4.2 m/s,
95.3 %