«Spilgti atminos, kā 1991. gada 13. janvāra vakarā saņēmu zvanu par to, ka Viļņā sākusies apšaude. Toreiz kā Latvijas Tautas frontes pārstāvis devos uz Latvijas radio un četros no rīta aicināju tautiešus pulcēties Rīgā Doma laukumā, lai aizstāvētu zemi kailām rokām. Tad vēl nodomāju – kurš gan atsauksies šim aicinājumam nakts stundās… Un jau pēc brīža redzēju laukumā simtus un tad tūkstošus,» atceroties 1991. gada barikāžu dalībniekus, Jelgavas 4. vidusskolas audzēkņiem tikšanās reizē stāstīja Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs žurnālists un politiķis Dainis Īvāns.
Tiekoties ar Jelgavas 4. vidusskolas skolēniem, caur atmiņu stāstiem D.Īvāns iepazīstināja skolēnus ne vien ar barikāžu laiku, bet arī 1980. gadiem, kad tautiešos tikai raisījās pretestība okupācijas varai. «Pats sajutu spēcīgu brīvības dzinuli un vēlmi stāties pretim pastāvošajai varai 1986. gadā. Vasarā ar bērniem atpūtos lauku mājās Augšdaugavā un pamanīju, ka augstākajās reljefa vietās sasprausti mietiņi. Noskaidrojās, ka ar tiem apzīmēts, cik augsts būs ūdens līmenis, kad uzbūvēs jauno Daugavpils hidroelektrostaciju (HES). Zem tā paliktu kapsētas, baznīcas, daļa Krāslavas pilsētas un, protams, gleznainie Daugavas loki. Tiktu uzplūdināta mākslīga ūdenskrātuve 200 kilometru garumā. Mēs atkal zaudētu kultūrvēsturisko mantojumu, līdzīgi kā tas bija ar Pļaviņu HES un Staburagu…» atzīst D.Īvāns, papildinot: tad nākušas prātā domas – vai tiešām neko nevar darīt, lai procesu apturētu un saglabātu šo ainavu? Daudzi, ar ko viņš dalījies savās pārdomās, teikuši, ka nav vērts cīnīties, viss augšā jau izlemts – Maskavā projekts apstiprināts, bet viņš nepadevās. Pārrunājot situāciju ar rakstnieku un bijušo Ķeguma HES inženieri Artūru Snipu, radusies pārliecība, ka tomēr ir vērts mēģināt ko darīt. Abu kopdarbībā tapa Latvijas vēstures mērogā nozīmīgais analītiskais apcerējums «Par Daugavas likteni domājot», kuru izdevies publicēt avīzē.
D.Īvāns uzsver – pastāvot par Daugavas likteni, viņš nevarēja iedomāties, ka šāds solis pretim pastāvošai varai būs iedrošinājums arī citiem tautiešiem. Pēc publikācijas avīzē, cilvēki aktīvi izrādīja iniciatīvu palīdzēt cīņā par Daugavu – sūtīja vēstules uz redakciju, vērsās dažādās varas iestādēs. Kad pēc pusotra gada HES būvniecība tomēr bija atcelta, tas deva iedrošinājumu arī dažādu politisko organizāciju izveidē un pastāvošās varas pretestības kustībai. D.Īvāns skaidro – ja iepriekš bija daudzi cilvēki, kuri ir pret notiekošo lietu kārtību, bet viņi baidījās runāt vai iebilst, jo zināja, ka sekos represijas, HES būvniecības precedents pierādīja, ka tautas kopībai ir spēks un ir vērts tomēr uzdrīkstēties.
Savukārt, runājot par barikāžu laiku, D.Īvāns uzsvēra fenomenu, kad šķietami bez ieročiem un citiem speciāliem aizsarglīdzekļiem tautieši atsaucās aicinājumam cīnīties un aizstāvēt savu zemi. «Barikādēs tauta pierādīja, ka arī bez armijas gatava aizstāvēt savu brīvību. Cilvēki nāca ar kailām rokām, citi no lauku reģioniem veda traktorus, izgāzējus un citu tehniku. Kaut kādā neticamā veidā notika pašsaorganizēšanās un cilvēki no visdažādākajiem materiāliem cēla barikādes,» atminas D.Īvāns. «Līdz ar okupācijas varu ietekmi tautieši ilgi nepazina brīvību, tomēr tā vienmēr bija gruzdējusi ikvienā no mums – barikāžu laikā šis tautas spēks un vienotība tikai pierādījās,» rezumē D.Īvans.
Foto: «Jelgavas Vēstnesis»
-3.4 °C,
2 m/s,
85.2 % 
-3.4 °C,
2 m/s,
85.2 %