Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Bijušais Jelgavas Cukurfabrikas vadītājs Harijs Veģeris,
aicināts uz sarunu, sākumā vien īsi nosaka: «Nezinu, vai tur kas
sanāks. Ja godīgi, tad es šobrīd cukurfabrikai pat braucu garām ar
līkumu – nu negribas man skatīties, kā tur viss tiek saplosīts
gabalos. Tas viss jau nemaz tik viegli nav nācis, lai tā beigtos.
Ja man jautā, vai šāds iznākums bija neizbēgams, – domāju, ka
nē.»

Izrādās, ka tas, kas no malas gadiem šķita veiksmīgs bizness,
patiesībā jau labu laiku uzņēmuma vadībai radījis ne mazums
galvassāpju. H.Veģeris atceras, ka jau deviņdesmito gadu beigās
lūdzis izstrādāt pētījumu par Jelgavas Cukurfabrikas nākotni,
stabilitāti. Analīze tapa ekonomikas zinātņu doktora Andra Miglava
vadībā, un jau tolaik secinājums bijis viens: Latvijā var izdzīvot
tikai spēcīga cukurfabrika.

Secinājumi bija, bet reakcija nesekoja?

Diemžēl spert kādus izšķirošus soļus šai virzienā neviens
neuzdrīkstējās. Nu kā tu pieņemsi lēmumu, ka Liepājas Cukurfabrika
jālikvidē? Tie taču arī ir cilvēki, darbinieki, viņu labklājība…
Bet tajā pašā laikā Jelgavas fabrika bija sasniegusi to posmu, kad
bija skaidrs – bez pārmaiņām nākotnes nav.  Mums vienkārši
kļuva par šauru, bet attīstīties nevarējām. Pasaulē un Eiropā
tehnoloģijas strauji mainījās, jaudas tika kāpinātas, un mēs pat
vairs nevarējām iegādāties jaunas iekārtas – tās vienkārši bija par
lielu mūsu apgriezieniem. Nācās meklēt pa šrotiem, kaut kā
izlīdzēties… Cik ilgi tad tā var eksistēt? Tur taču katram ir
skaidrs, ka bija jāsper nākamais solis – jāaug līdzi prasībām,
vismaz divas reizes jākāpina jauda.  

Pietrūka politiskās atbildības?

Jā, bez skaidra valdības atbalsta te nekas nevarēja notikt –
valdībai skaidri bija jāpasaka: mums ir vajadzīga cukurrūpniecība
un, lai to saglabātu, Latvijā turpmāk jāattīsta viena fabrika.
Laikam jau tiešām pietrūka tās politiskās gribas skatīt visu
kontekstā, nevis domāt, kādas sekas radīsies, ja Liepāja zaudēs
savu ražotni. Neapšaubāmi, tas nebūtu viegli, ciestu cilvēki,
cilvēki ciešs vienmēr, un, kā likums, tie maziņie – vienkāršie
strādnieki.  

Es jau mēģināju spert kādu soli tai virzienā, un varbūt tieši
tāpēc mani arī atlaida… 

Tad nu sanāk, ka jau tobrīd, nedomājot globāli, bet lokāli,
tika pārvilkta svītra Latvijas cukurrūpniecībai?

Tā nu tas ir. Tas notika jau pirms Eiropas un tās cukura
tirgus reformas. Arī šā brīža rūpnīcas vadībai pilnībā pārmest
nekompetenci es nevaru, jo arī viņi bez valdības atbalsta citādāk,
visticamāk, rīkoties nespēja. Jau pašos pamatos viss bija
iekārtots, maigi sakot, dīvaini. Ziniet, kāds bija jebkura
ārzemnieka pirmais jautājums, kad viņš ieradās mūsu fabrikā? «Kur
ir jūsu biešu audzētāji?» Kā lai paskaidro, ka zemnieks tepat no
Bauskas savas bietes neved uz Jelgavu, bet nodod Liepājas fabrikai?
Tam nav loģiska izskaidrojuma… Bet arī šis jautājums valdībai
šķita par smagu, lai to risinātu. Es atkal mēģināju, bet man sadeva
pa pakausi… Man jau visu ko ir piesējuši – pat Jēkabpils
cukurfabrikas nogremdēšanu… Muļķības…

Jūs ieminējāties, ka cukurfabrika jums ne tuvu nebija tikai
darba vieta.

Patiesi – cukurfabrika man nozīmēja daudz vairāk par vietu,
kur pelnīt naudu, un varbūt tieši tāpēc arī nevaru samierināties ar
to, ka šobrīd tas viss tiek izpostīts.

Savulaik jūs to pierādījāt, stājoties pretī angļu kompānijai
«Ed & F MAN Sugar Ltd», kas cerēja bez lieliem pūliņiem iegūt
cukurfabriku savā īpašumā. Kā tas toreiz izdevās?

Tā nebija viegla cīņa. Bet man gribas teikt, ka es vienkārši
biju gudrāks. Nē, nē – nepārprotiet mani, viņi tur bija tādi, kas
Kembridžu beiguši, bet mans trumpis bija tas, ka es pārzināju
vietējo mentalitāti. Jā, to cīņu mēs uzvarējām – viņi dabūja
akcijas, bet pie varas netika, spējām noturēties. Taču ko tas deva?
– varbūt par dažiem gadiem paildzinājām fabrikas mūžu. Tagad
ieradās dāņi un savu panāca. Un nevajag tikai teikt, ka tagad
zemniekiem grūti vai uzņēmējam smagi – bijušajiem audzētājiem iet
labi: Eiropas nauda pilnas kabatas, fabrikantiem vēl pilnāki
portfeļi. Par smagumu var runāt tikai valsts līmenī – mēs esam
pazaudējuši pašu ražotu preci 30 miljonu latu vērtībā, kas tagad ik
gadu būs jāimportē. Bet šķiet, ka pagaidām par to galva nevienam
nesāp. Pirmās Latvijas laikā bija tāds lozungs: «Saražosim paši» –
tas laikam ir zudis uz neatgriešanos. Nezinu, vai daudzi to zina,
bet Jelgavas Cukurfabrikai jau reiz bija ļoti smagi laiki –
Ulmaņlaikā fabrika gandrīz nogāja pa burbuli, bet toreiz valdība
rīkojās un pieņēma lēmumu rūpnīcu nacionalizēt. Šoreiz valsts
atbalsta nebija.

Tad jūs nepiekrītat izskanējušai frāzei par to, ka jau līdz ar
iestāšanos Eiropas Savienībā bija skaidrs, ka Latvijā cukura
rūpniecību likvidēs?

Nu es gan neteiktu, ka tas atbilst patiesībai – brīdī, kad
stājāmies ES, nekas vēl nebija skaidrs: nedz par subsīdijām, nedz
cukuriem. Daudz lielāka loma te bija jau visam iepriekšminētajam.
Pretējā gadījumā – kāpēc tad lietuviešiem izdevās saglabāt savu
cukura rūpniecību? Ziniet, es pabiju viņu fabrikās pirms septiņiem
astoņiem gadiem, un tās bija krietni atpalikušākas par mūsējo.
    

Un tagad tajā pašā fabrikā fasē mūsu cukuru…

Tā nu tas ir. Un tas tikai apliecina, ka arī mēs varējām
panākt savu, ja vien kāds to patiesi būtu gribējis.

Jūs joprojām dodat priekšroku Jelgavas cukuram?

Ziniet, jā.

Un pat neraugoties uz to, ka arvien biežāk izskan bažas, vai
tik tiešām tas joprojām ir Jelgavā ražotais cukurs, kas mūsu
paciņās sabērts?

Protams, es nevaru galvot, kas šajās paciņās sabērts, – zinu
tikpat, cik citi patērētāji: dāņi nopirka mūsu brendu, visu
saražoto cukuru un tagad tirgo to līdz pēdējai paciņai, lai vēlāk
jau ar apvienoto preču zīmi sāktu pārdot pašu ražoto cukuru. Taču
es gribu teikt, ka arī no leišos ražotā cukura nav
jābaidās. 

Bet Jelgavas cukuram tomēr bija tāda sava pamatīga kvalitātes
zīme. Ne velti saimnieces pukojās, kad ar ievesto zaptes burkas
sprāga…

Jā, jā, un kandža nerūga… Bet te jau ir cits konteksts –
tolaik Latvijas tirgū ieplūda liels daudzums nezināmas izcelsmes
cukura, kas tad arī radīja šo situāciju. Atceros – pat mēs reiz
saņēmām no piegādātāja jēlcukuru, kas vizuāli uz mata izskatījās kā
parastais smalkais cukurs: ņem tik ber paciņās un tirgo… Un, ja
šitā kāds arī izdarīja… Nav brīnums, ka tolaik visādas kvalitātes
cukurs nonāca uz mūsu galda. Viens tāds kovbojs, kas domāja tikai
par peļņu, nevis to, kā produkciju pārdot ilgtermiņā, to mierīgi
varēja īstenot. Cita lieta ir cukurs, kas oficiāli tiek ievests no
Eiropas un atbilst tās standartam – tam ir arī kvalitāte. Tāpēc es
vēlreiz uzsveru, ka par Eiropā ražota cukura kvalitāti nevajadzētu
šaubīties. 

Bet tomēr Jelgavas cukura brends šķita pievilcīgs, lai par to
izdotu naudu un varētu saukt par savu. 

Ne par velti mēs ilgus gadus pie tā strādājām – radījām gan
dizainu, gan augstu kvalitāti. Lai gan nevar jau teikt – pēdējos
gados arī Liepāja pievilka savu kvalitāti.

Sanāk, ka arī šodien mums tas secinājums tāds gaužām vienkāršs
– varēja, bet negribēja; neražojam, bet importējam… Kā jums
šķiet, kam nākotnē būtu īstā vieta tur, kur šobrīd pilnā sparā rit
cukurfabrikas demontāža?

Kam tur būtu īstā vieta? Hmm… Visticamāk, kādai ražotnei.
Esmu dzirdējis par dažādām vīzijām – tostarp arī tādu kā
rekreācijas zonu, taču nedomāju, ka tur kādu dižu atpūtas vietu var
ierīkot vai, vēl trakāk, dzīvojamo masīvu. Padomājiet, cik tuvu tur
atrodas dzelzceļa tilts! Vai jūs zināt, cik briesmīgi tas grab, kad
pāri brauc vilciens? It sevišķi jau tādā klusā laikā… Manuprāt,
noteikti nebūtu prātīgi tur mājas būvēt un sludināt kā tādu mierīgu
dzīvojamo zonu.