Pilsētā

Sintija Čepanone

Bērnu un ģimenes atbalsta centrā viņa nonāca pērn. «Līdz tam
es lēti īrēju nelielu istabiņu ar malkas apkuri, taču saimnieki man
to uzteica – vienā jaukā dienā paziņoja, ka jāizvācas no mitekļa,
kur biju dzīvojusi sešus gadus. Kur iet? Kur meklēt? Mazajam
Raimondam bija tikai divi gadi, es strādāju slimnīcā par sanitāri,»
stāsta Ilga. Teju visa alga tika tērēta, lai Raimondam segtu maksu
par privāto bērnudārzu, jo atļauties nestrādāt viņa nevarēja, bet,
kur atstāt bērnu, nebija – mazais vēl gaidīja rindā uz pašvaldības
pirmsskolas izglītības iestādi. «Vienīgā nauda, ar kuru varēju
rēķināties, bija tiesas ceļā iegūtie uzturlīdzekļi no Raimonda
tēva. Tā aizgāja iztikai, tāpēc par dzīvokļa īrēšanu nevarēju pat
domāt – cenas bija milzīgas. Jau tā visu centos izaudzēt
mazdārziņā, bet apģērbu palīdzēja sadabūt labi cilvēki,» atceras
Ilga, kurai paziņas pēc palīdzības ieteica vērsties Bērnu un
ģimenes atbalsta centrā.

Uzklausot Ilgas smago stāstu, viņai tika ierādīta viena no
Krīzes ģimeņu istabiņām. Savukārt sociālā darbiniece Juta Bumbiere
gādāja par to, lai Ilga izdara visu nepieciešamo, kas pavērtu
iespēju kaut nedaudz, tomēr mainīt dzīvi. «Man bija jāatskaitās
sociālajai darbiniecei par katru darbību, ko biju veikusi: kur esmu
bijusi, ko uzzinājusi, ko panākusi. Izpildīju katru viņas
norādījumu,» atceras Ilga, kura neslēpj, ka no tā visa sākumā nav
sapratusi neko. «Es neesmu beigusi augstas skolas, tādēļ nemaz
nepretendēju uz milzīgu gudrību šajās lietās. Es patiesi jutos
bezspēcīga visu likumu un noteikumu, nepieciešamo izziņu priekšā,
jo vairs nezināju, kur vērsties, ko darīt,» tagad viņa teic paldies
J.Bumbierei, kas pacietīgi vienmēr stāvējusi klāt un norādījusi
ceļu, pa kuru iet.

Krīzes ģimeņu istabā viņa pavadīja sešus mēnešus. «No vienas
puses, biju pateicīga par to, ka man un manam dēlam ir jumts virs
galvas, no otras – es vienkārši biju neizpratnē par cilvēkiem, ar
kuriem man sociālajā mājā bija jādzīvo kopā. Es skaidri redzēju, kā
daļa tur izmitināto cilvēku vispār nenovērtē pašvaldības sniegto
palīdzību – viņi bija gatavi tikai ņemt, bet paši iesaistīties
savas situācijas uzlabošanā nemaz negrasījās…» piedzīvoto atceras
Ilga, neslēpjot, ka tolaik bijis ļoti sāpīgi, tomēr viņa ticējusi,
ka katra tuneļa galā ir gaisma.

Un 10. janvārī viņai tika ierādīts pašvaldības dzīvoklis
Katoļu ielā. «Par spīti neskaitāmiem noraidījumiem, kurus nācās
piedzīvot, es beidzot ieguvu savu dzīvokli. Pavisam neliels
vienistabas dzīvoklītis, taču beidzot es atkal esmu ieguvusi mājas,
beidzot es atkal varu dzīvot savu dzīvi,» teic Ilga.

Atskatoties uz pārdzīvoto, viņa teic – labi, ka bija Bērnu un
ģimenes atbalsta centrs, kurš ļāva atsperties. «Es nekad neesmu
baidījusies no darba – strādāju jau kopš 13 gadu vecuma, kad
mazgāju traukus internātskolā, kur pati dzīvoju un mācījos. Nu jau
14 gadus esmu sanitāre Jelgavas slimnīcas Neiroloģijas nodaļā.
Zinu, kad Raimonds paaugsies, meklēšu vēl papildu darbu, lai viņam
nekā netrūktu,» apņēmīgi teic I.Žuža. Dzīves laikā viņa iepazinusi
neskaitāmus cilvēkus, tostarp tādus, kas savās problēmās vienmēr
vaino citus un nesaprot, kāpēc neviens nenāk un tās nerisina. «Bet
pašam vien jādara. Patiesībā ir neskaitāmas iespējas, kā atgūt
normālu dzīvi, taču no debesīm nekas nekrīt – jāiegulda pašam savs
laiks un darbs,» tā Ilga, piebilstot, ka nekad savās problēmās nav
vainojusi citus. Sākumā arī viņai svešiem cilvēkiem atzīt savu
bezspēcību un lūgt palīdzību bijis grūti, taču tagad viņa ir
pārliecināta, ka ikvienu problēmu var atrisināt – vajag iet un
darīt.