Izglītība

Kristīne Langenfelde

Sabiedrības stereotips – Pašvaldības policija ir naska uz dažādu
sodu iekasēšanu, policisti gūst labumu no tā, ka iedzīvotāji
pārkāpj pilsētas saistošos noteikumus, kas ļauj viņiem piemērot
naudas sodu. Tomēr realitāte ir cita – Pašvaldības policija tikai
retos gadījumos pati iekasē soda naudu, pārsvarā policisti sastāda
administratīvā pārkāpuma protokolus, ko izskata Administratīvā
komisija desmit cilvēku sastāvā. Un tad jau nevis policija, bet gan
komisija lemj, kāds sods pienākas par konkrēto pārkāpumu.

Jelgavas pilsētas domes Administratīvo komisiju nu jau astoņus
gadus vada Juris Volostņikovs, kurš vēlreiz uzsver, ka tās ir divas
nošķirtas institūcijas – Pašvaldības policija, kas fiksē pārkāpumu
un sastāda protokolu, un komisija, kas pēc tam lemj, vai protokols
sastādīts pamatoti un kāds sods pārkāpējam pienākas. «Mūsu
instruments sodu piemērošanā ir divi pamatdokumenti – Jelgavas
pašvaldības saistošie noteikumi un Latvijas Administratīvo
pārkāpumu kodekss. Un, lai vēl vairāk atspēkotu sabiedrībā
iesakņojušos viedokli, jāuzsver, ka visa no pārkāpējiem iekasētā
soda nauda nonāk nevis policijas vai Jelgavas pašvaldības budžetā,
bet gan valsts budžetā – tātad katrs santīms, ko samaksā
jelgavnieks par konkrēto pārkāpumu, aiziet valstij. Iedzīvotāji,
protams, vairāk akcentē soda naudas, taču tās ne katrā gadījumā
tiek piemērotas,» tā J.Volostņikovs.

Statistikas
skaitļi rūk gausi
Pagājušajā gadā Administratīvā komisija mūsu pilsētā izskatīja un
pieņēma lēmumu 1580 lietās – 503 gadījumos pārkāpējs brīdināts,
1026 – piemērots naudas sods, bet 56 lietas izbeigtas. Savukārt šā
gada pirmajos sešos mēnešos jau izskatītas 635 lietas. Kopumā
pagājušajā gadā naudas sods piemērots 15 698 latu apmērā, bet
iekasēti tikai 5977 lati, šogad – 4974 latu apmērā, bet iekasēti
2132 lati. «Arī tā ir tendence, kas vērojama ne tikai Jelgavā, bet
visā valstī, – liela daļa pārkāpēju piemēroto sodu nemaksā. Taču te
ir būtiski paskaidrot, ka sods jau nekur nepazūd – ja cilvēks pats
labprātīgi nav gatavs samaksāt par savu pārkāpumu, lieta tiek
nodota tiesu izpildītājiem, un tad jau viņi nodarbojas ar piedziņu.
Informācija nonāk darba vietā vai Valsts sociālās apdrošināšanas
aģentūrā, kur jau noteikto summu pēc tam var ieturēt vai nu no
cilvēka algas, vai pensijas. Protams, nevar noliegt, ka ir arī daļa
tādu, kas vienkārši nav spējīgi sodu samaksāt, – tie ir
bezpajumtnieki, cilvēki bez jebkādiem ienākumiem, kuri visbiežāk
sodīti par dzeršanu publiskās vietās, nepiedienīgu uzvedību, un tas
noticis jau reizi no reizes. No vienas puses, jā, kāpēc šādām
personām piemērot naudas sodu? Taču, ja noteikumi par pārkāpumu
paredz brīdinājumu vai naudas sodu, tad cik ilgi mēs cilvēku varam
tikai brīdināt? Mūsu komisija var sodīt tikai ar naudas sodu vai
brīdinājumu – cita mēra, kā to paredz likums, mums nav,» piebilst
J.Volostņikovs.

Ko pārkāpj visvairāk?
Kā atzīst komisijas vadītājs, jelgavnieki visvairāk tiek sodīti par
teritorijas labiekārtošanas un uzturēšanas, apbūves, sadzīves
atkritumu apsaimniekošanas un mājdzīvnieku uzturēšanas noteikumu
pārkāpumiem. «Nesakopti īpašumi, nenopļauta zāle, sava mājdzīvnieka
nepieskatīšana, būvniecības darbi bez nepieciešamā saskaņojuma un
dokumentācijas – tas ir tas, kur cilvēki grēko visvairāk,» tā
J.Volostņikovs, piebilstot – iespējams, iedzīvotājiem šķiet, ka
pēdējā laikā Pašvaldības policija jau kļuvusi par daudz piekasīga,
sastādot protokolus arī par tādu it kā sīkumu – nomestu izsmēķi,
pudeli vai spļaušanu uz ielas. «Es kā iedzīvotājs gan saku: «Cepuri
nost par šādu aktivitāti!» Manuprāt, tieši no šiem sīkumiem viss
arī sākas. Miskastes nav? Nu tad nes rokās, bet kāpēc jāmet zemē?
Protams, ja cilvēkam pirmo reizi sastādīts šāds pārkāpuma
protokols, naudas sodu neliksim – izteiksim brīdinājumu, taču ir
tik skumji skatīties, kā cilvēks ierodas pie mums uz komisijas sēdi
un viņam minūtes desmit jāskaidro, ka arī tas ir pārkāpums, taču
viņš vienalga nesaprot. Viņš tā ir pieradis dzīvot. Nenoliegšu,
mēdz būt arī cilvēki no izglītotām ģimenēm, bet laikam jau viņi
izglītoti citos jautājumos,» ar ironiju nosaka J.Volostņikovs.
Līdzīgi, piemēram, esot ar mājdzīvnieku – suņu – īpašniekiem, arī
viņi nevēlas atzīt sava mīluļa vainu. «Ir tādi, kas uzreiz ierodas
ar kārtīgu pašpārliecinātības devu: «Mans suns nav vainīgs, viņš
divus gadus skolā gājis!» Es savukārt parasti jautāju: «Vai jūs
esat redzējis suņa sakostu bērnu?» Un tad man pārmet, ka es nemīlot
dzīvniekus. Gluži pretēji – es ļoti mīlu dzīvniekus, bet nemīlu
tādus saimniekus, kas nerūpējas par savu mīluli un apkārtējo
drošību,» saka komisijas vadītājs.
Jautāts par mūžīgo strīdus objektu – auto novietošanu zālītē –,
J.Volostņikovs ir nelokāms. «Jā, piekrītu daudzu atrunām, ka zāles
tur nemaz nav, tā jau sen kā iznīkusi, bet tas neatbrīvo no
atbildības, jo, ja mēs paskatītos inventarizācijas lietas, tad
tajās skaidri būtu rakstīts, ka tā ir zaļā zona – tātad mašīnai tur
nav, ko darīt, un par to pienākas sods. Cita lieta, ka es uzskatu –
šajā gadījumā policijai būtu jāsastāda divi administratīvā
pārkāpuma protokoli: viens par auto novietošanu neatļautā vietā un
otrs tam, kurš nav apsaimniekojis šo teritoriju un zālīti iesējis.
Lai gan, godīgi sakot, mēs jau šīm lietām pieejam reāli –
gadījumos, kad 20 gadus zāliena tur nav bijis, sodu uzlikt ir
grūti.»
Gadu gaitā esot bijuši arī daži komiski gadījumi, kad, piemēram,
policija sastāda protokolu par stāvēšanu zālē februārī. «Tad tas,
protams, šķiet dīvaini, un komisijai pēc tam grūti nepiekrist
šoferim, ka ziemā zāles nav. Tāpēc arī policistiem būtu rūpīgāk
jāskatās, kuru punktu viņi pārkāpējam piemēro,» atzīst
J.Volostņikovs.
Jāpiebilst, ka viens no redzamākajiem pārkāpumiem, ko kā izņēmumu
neskata komisija, bet gan policija, ir apstāšanās un stāvēšanas
noteikumu ievērošana pilsētā. «Tā nav mūsu kompetence,» piebilst
komisijas vadītājs.

Būvniecības
aktivitātes nav beigušās
Nenoliedzami, pēdējos gados arvien vairāk fiksēti arī apbūves
noteikumu pārkāpumi. «Arī tagad, krīzes laikā, to skaits nav
būtiski mainījies vai mazinājies – droši vien tas tāpēc, ka daudzi
objekti tā arī palika neuzcelti un tajos dokumentācija nebija
kārtībā tobrīd un nav arī tagad. Pērn bijušas 38 šādas lietas. Un
šis ir viens no tiem pārkāpumiem, kur sods jau vairs nav tikai
pieci vai desmit lati. Fiziskām personām tas var būt pat līdz 1000
latiem. Un šajā jomā ir arī punkti, par kuriem nav paredzēts
izteikt brīdinājumu – uzreiz ir soda nauda, kas nav mazāka,
piemēram, par 100 latiem, ja tā ir patvaļīga būvniecība, un ne
mazāka par 50 latiem, ja tiek dzīvots nepabeigtā būvē,» skaidro
J.Volostņikovs.
Labi zināms, ka treknajos gados šādi sodi daudziem bailes neiedzina
un virkne pat apzināti pārkāpa noteikumus, samaksāja sodu un cēla
tālāk, lai tikai darbi neievilktos birokrātisku dokumentu dēļ.
«Atceros, ka bija mums viens tāds kungs, kurš blieza augšā mājas te
vienā vietā, te otrā, trešā, un viņš tā arī dzīvoja – pārkāpa
noteikumus, viņam uzlika sodu, viņš to nomaksāja un turpināja tādā
pašā stilā darboties. Šķiet, ka viņu sodījām reizes piecas. Bet ir
arī citi piemēri – tādi cilvēki, kas vispār nelikās ne zinis,
brīdinām, saucam uz komisiju, bet cilvēks vienkārši nereaģē,
uzliekam sodu, nemaksā – cilvēki ir dažādi,» nosaka komisijas
vadītājs.

Karogs un protokols
Vienā jautājumā gan J.Volostņikovs cilvēcīgi pats gribētu būt
pielaidīgāks, proti, gadījumos, kad cilvēks nav izkāris valsts
karogu. «Te ir tādas nianses, ka dažreiz vienkārši neceļas roka
uzlikt cilvēkam sodu. Saprotu, ka Pašvaldības policija tam pievērš
uzmanību – svētku un atceres dienās rīko reidus, sastāda
protokolus, bet man gribas teikt, ka bieži vien šis viņu darbs ir
formāls. Šobrīd likums viņiem ļauj protokolu sastādīt bez saimnieka
klātbūtnes, un tad nu mums ir jātiek galā, jāskaidro, kas un kāpēc.
Piemēram, izrādās, astoņdesmitgadīga tantiņa nav izkārusi karogu –
tantuks vēlāk atnāk pie mums uz komisiju un žēlojas – nav bijis
neviena, kas karogu izkar. Tante pati bijusi slimnīcā, bet bērniem
sava dzīve Rīgā. Mans viedoklis ir tāds – valsts svētkos karogs,
protams, ir obligāts, bet citās atceres dienās tā gan varētu būt
katra brīva izvēle,» spriež J.Volostņikovs.

«Nestrādājam
ar represīvām metodēm»
Komisijas vadītājs uzsver, ka viņi nestrādā ar represīvām metodēm
un sodīšana nav pašmērķis. «Mēs patiesi cenšamies būt ļoti
cilvēcīgi, katru pārkāpēju uzklausīt, izprast, pārrunāt situāciju
un, ja redzam, ka cilvēks izdarīto nožēlo, atzīst savu vainu vai
arī pārliecina mūs, ka situācija nav tik viennozīmīga, varam panākt
kopsaucēju. Citādi ir, ja cilvēks vispār nereaģē uz mūsu aicinājumu
ierasties uz komisijas sēdi, klaji ignorē, pārkāpumu neatzīst un
demonstrē visatļautību.»
Un tie nav tikai J.Volostņikova vārdi, to apliecina arī skaitļi –
pagājušajā gadā no vairāk nekā 1500 lietām tikai piecos gadījumos
komisijas lēmums ir pārsūdzēts. «Tiesības pārsūdzēt mūsu lēmumu ir
ikvienam, taču šis skaitlis apliecina, ka cilvēki izprot mūsu darbu
un arī savas kļūdas, pārkāpumus.»
Jāpiebilst, ka administratīvo sodu var mīkstināt ne tikai cilvēcīgi
faktori, bet arī likumā fiksēti apstākļi. Sods tiek mīkstināts, ja
pārkāpējs izdarīto nožēlo; ja novērsis izdarīto kaitējumu; ja
pārkāpējs ir nepilngadīga persona, grūtniece vai māte, kas audzina
bērnu līdz viena gada vecumam; ja vainīgais pirms nodarījuma
atklāšanas par to ziņo pats.
«Vienlaikus mēs ne tikai izskatām mums nosūtītās lietas, bet arī,
dienu no dienas strādājot ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem,
pamanām tajos nepilnības, trūkumus. Un tas ir tikai normāli, jo
katrs likums, noteikumi laiku pa laikam jāaktualizē, jāpilnveido.
Arī šobrīd apkopojam priekšlikumus, kas būtu jāmaina saistošajos
noteikumos, lai pēc tam tos iesniegtu domei,» skaidro
J.Volostņikovs, piebilstot, ka paralēli tam viņš vēlētos, lai katra
puse uzņemtos vairāk atbildības sabiedrības un pilsētas priekšā.
«Gan Pašvaldības policija, fiksējot pārkāpumus, gan iedzīvotāji,
ievērojot noteikumus.»