Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Vēl pirms pusotra gada J.Lange strādāja pašvaldības aģentūrā
«Pilsētsaimniecība», un viņa darbības lauks bija pilsētas ielas.
Tagad viņš darbojas «Latvijas valsts ceļos» un atbild par valsts
ceļu stāvokli mūsu rajonā. Tieši tāpēc viņam ir lieliska iespēja
salīdzināt un vērtēt atšķirības abās šajās pusēs, kaut gan sarunas
gaitā atklājas, ka šo atšķirību nemaz nav tik daudz.

Atliek vien darboties šajā jomā, lai saprastu, ka patiesība ir
mazliet cita – es nezinu nevienu pilsētu, kur, darba vizītēs
viesojoties pie saviem kolēģiem, es kā pirmo nedzirdētu frāzi: «Nu,
jā, mūsu pilsētas ielas ir visbriesmīgākās.» Izņēmums varētu būt
vien Ventspils, bet citās pilsētās ielu stāvoklis tāpat kā Jelgavā
ir viena no lielākajām problēmām. Un Jelgavā, lai arī kā ielas
remontētu, manuprāt, šis stereotips vēl ilgi vilksies līdzi.
Cilvēks jau nepamana, ka tur viena iela rekonstruēta, tur vēl
viena, tur vēl viena, – viņam vajag visu un uzreiz. Bet diemžēl
visu un uzreiz finansiāli nav iespējams.

Jā, Lietuvas kolēģi tā arī saka: «… iebraucām Latvijā, un
ceļš beidzās…» 

Tas pat nav nekāds fenomens – tie ir fakti. Ir divi rādītāji,
kas raksturo ceļu kvalitāti valstī, – cik naudas tiek tērēts uz
vienu kilometru un cik naudas ceļiem tiek atvēlēts no valsts
iekšzemes kopprodukta (IKP). Nu, piemēram, Lietuvā tie ir divi
procenti no IKP, kas nonāk ceļiem, Latvijā tajā pašā laikā tas nav
pat viens procents. Tāpat, ja mēs uz vienu kilometru ceļa pēdējos
divos gados varējām tērēt vairāk nekā 2000 latu, tad Somijā un
Zviedrijā tie jau ir 8000 latu uz kilometru. Ar to arī viss ir
izteikts. Tas tā – ar humoru, bet ceļiem ir divi ienaidnieki –
ūdens un Finanšu ministrija. Ja laika apstākļi nebojātu ceļus un
naudas to rekonstrukcijai būtu pietiekami, mēs spētu nodrošināt
labus ceļus.

Tieši tā! Es atceros, kad tikko sāku strādāt valsts ceļos
(smaida). Uzreiz devos apzināt ceļu stāvokli, fiksēt posmus, kas ir
uz sabrukšanas robežas un kur nepieciešami remontdarbi
nekavējoties. Visu saliku uz papīra – man sanāca, ka nekavējoties
nepieciešami seši miljoni latu, lai avārijas stāvoklī esošos mūsu
rajona valsts ceļus savestu kārtībā. Apņēmības pilns ar šiem
aprēķiniem devos uz Rīgu… Kā aizdevos, tā arī
atgriezos… 

Nu var teikt, ka piešķirtie finanšu līdzekļi 2008. gadā ir
ļāvuši sakārtot 1/20 daļu no rajona valsts ceļiem ar asfaltbetona
segumu. Tātad, ja mēs tādā pašā ātrumā turpinātu, tad pēc 20 gadiem
rajonā visi šobrīd avārijas stāvoklī esošie ceļi būtu savesti
kārtībā…

Tas, ko es šobrīd redzu, ir tieši tas pats, kas pilsētā jau
notiek: ja tā sauktajos treknajos gados mēs varējām atļauties
pamatīgi rekonstruēt kādu ielas posmu, ieguldot miljonus, tad tagad
vienīgais risinājums ir asfalta virskārtas atjaunošana. Pirmkārt,
ieguldījumi mazāki, otrkārt, iedzīvotājs redz tūlītēju efektu,
treškārt, tas ļauj ceļu saglābt uz gadiem pieciem, astoņiem.
Paskatieties kaut vai tās ielas, kas jau pirms gadiem četriem
pilsētā tā remontētas, – Pulkveža O.Kalpaka, Filozofu, Zvejnieku
iela. To stāvoklis joprojām ir labs, bet arī šīm ielām faktiski
bija nepieciešama rekonstrukcija. Tomēr apsveicami, ka pilsēta
šobrīd asfalta virskārtas atjaunošanas metodi pielieto arvien
vairāk ielās un to posmos. 

Pag, pag – šāda virskārtas atjaunošana ir tikai īslaicīgs
risinājums. Jāsaprot, ka katrai ielai ir savs kalpošanas laiks – tā
no pamatiem tiek izbūvēta, attiecīgu laiku kalpo un tad atkal
pamatīgi jārekonstruē. Tas ir normāls cikls, tāpēc šāda virskārtas
atjaunošana, lai arī iedzīvotājiem efekts jūtams uzreiz, tomēr nav
ilgtermiņa risinājums.

Vizuāli jau savest kārtībā varbūt arī var, bet tik un tā iela
būs jārekonstruē. Asfalta virskārta jau nav iela! Ceļam ir jābūt
labam pamatam, bet Jelgavā vairumā ielu tā nav. Tieši tāpēc ir
jāiegulda arī tie miljoni uz kilometru. Taču katrā ziņā šā brīža
ekonomiskajā situācijā droši vien pareizāk ir izvēlēties atjaunot
virskārtu, lai tad, kad finanšu atkal būs vairāk, varētu maz
pamazām rekonstruēt. Un šobrīd redzu, ka pilsētā tas arī notiek –
vienā, otrā, trešajā ielā tiešām, uzlejot jaunu asfalta virskārtu,
braukt ir daudz drošāk.

Tā neapšaubāmi būtu līdzekļu izšķērdēšana – tagad mainīt
virskārtu un tūlīt pēc tam to uzlauzt, ja zināms, ka projekts jau
apstiprināts visai Dobeles šosejai pilsētas robežās. Tāpēc,
protams, bez bedrīšu remonta neiztikt. Arī mums valsts ceļos šogad
plānots salabot bedrītes 25 000 kvadrātmetru platībā.

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka ziemas apstākļos vispār nav pareizo
metožu, taču mēs tik un tā to darām. To jau nosaka Ministru
kabineta noteikumi – mums tie skaidri deklarē: ja bedre ir dziļāka
par pieciem centimetriem, tad tā noteiktā laika periodā ir
jāaizlāpa – ziema vai vasara. Un tāpēc tas arī tiek darīts. Citādi
ir ar bedrīšu lāpīšanu labvēlīgos laika apstākļos. Valsts ceļiem nu
jau vairākus gadus kā pamattehnoloģija bedru lāpīšanā tiek
izmantota metode, kurā bedres lāpa ar sīkšķembām un emulsiju. Tā ir
atzīta par kvalitatīvāko, jo daudz efektīvāk nekā asfalts satur
kopā bedres ielāpu. Un es skatos, ka to tagad arī pilsētā
izmanto. 

Jā, mēs kā pirmie Latvijā tūlīt uzsāksim rajonā viena ceļa
posma eksperimentālu remontu, kur ceļa gruntī iestrādāsim polimēra
materiālus. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka grants ceļa segums tiks
remontēts pēc jaunas metodes, kas garantēs, ka segums kļūs cietāks
un, lai arī tas nebūs asfalta, izzudīs putekļi, kas vasarā ir ļoti
liela problēma. Šim eksperimentam esam piesaistījuši savus
laboratorijas zinātniekus un ceram, ka tas izdosies.

Noteikti. Piemēram, pilsētā mazajās grants seguma ieliņās tas
varētu būt ļoti labs risinājums. Metode nav dārga un, ja sevi
attaisnos, noteikti ir perspektīva. Noteikti pie tā ir
jāstrādā.

Tā tas šobrīd tiešām ir. Viens no aspektiem varētu būt tas, ka
pašvaldības tomēr var aizņemties līdzekļus ceļu remontam. Jā,
protams, arī aizņēmumu apmērs ir ierobežots. Taču ir vēl projekti,
kuros arī iespējams piesaistīt finansējumu. Tāpēc te noteikti ir
jāskatās, kā katrs ir spējīgs to realizēt. Ja runājam par Jelgavu,
tad tas, kas darīts, ir īstenots pareizajā virzienā – iespēja
piesaistīt Eiropas naudu ir jāizmanto. Protams, Eiropas fondi
nepiešķir līdzekļus virskārtas atjaunošanai, bet gan tikai
vērienīgām rekonstrukcijām. Šogad plānā tā ir Dobeles šoseja. Bet,
ja bez dalīšanas – valsts un pašvaldība –, tad jebkuram ceļam
naudas šobrīd ir krietni par maz, tāpēc patiesi ir jādomā par
alternatīvām un lētākām metodēm, kā neļaut sabrukt tam, ko vēl ir
iespējams saglābt.