Kultūra

Māksliniece Kate Seržāne pagājušogad sarīkoja pirmo personālizstādi tepat dzimtajā pilsētā Jelgavā, bet nu plāno veidot performanci – vienas dienas izstādi, kurā skatītāji varētu vērot ne tikai gatavus darbus, bet arī to tapšanas procesu. «Nekad neko īpaši neesmu plānojusi, vienkārši ļaujos vējam. Pat ja ir radusies kāda ideja, tā piepildīsies tikai tad, kad vējš mani iegriezīs pareizajā laikā pareizajā vietā,» saka māksliniece.

Iecerētā performance Latvijā būs kas nebijis, jo šādas vienas
dienas izstādes līdz šim vēl neviens nav rīkojis. «Lielākā daļa
mākslas cienītāju izstādi apmeklē tieši atklāšanas dienā, vēlāk nāk
mazāk, turklāt daudzi jau grib redzēt tieši to zīmulīti, tieši to
dzēšgumiju,» par ieceri stāsta K.Seržāne. Viņa gan atzīst, ka būs
mazliet žēl – tu sasparojies, visu sataisi, bet pēc mirkļa viss jau
beidzies. Tomēr šis mirklis ir tik emocionāli pārsātināts un
spēcīgs, ka to nevar piedzīvot, rīkojot parastu vairāku nedēļu vai
mēnešu izstādi.
K.Seržāne ir absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas
Metālapstrādes nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas
nodaļu, bet šobrīd, kā pati saka, atrodas transformācijas punktā.
«Mainās idejas un tematika, ko uzlikt uz papīra, kā arī tehnika,
kādā strādāju. Man patīk miksēt parasto zīmuli ar sēpiju. Zīmulis
ir vēss un glancēts, bet sēpija – silta un matēta. Tas, ko daru
pašlaik, ir kaut kas pa vidu starp klasisko zīmējumu un
glezniecību,» stāsta K.Seržāne.

Draudzējas ar visām krāsām
Zīmulis – pelēks, sēpija – zemes tonī. Šad tad ienāk arī ogle un
sangīna – rūsas rudais tonis. Varētu šķist, ka Katei patīk tikai
tumšās un neizteiksmīgās krāsas, bet tā gluži nav. «Varbūt agrāk es
teiktu, ka manos darbos nav vietas rozā krāsai, bet tagad esmu
pārliecināta, ka ar visām krāsām var sadraudzēties,» teic
māksliniece. Viņas mīļākā krāsa ir zaļā – tā viņai saistās ar visu,
kas piedzimis no jauna, svaigo, vēl nesabojāto. «Tas man ir kā
padzeršanās punkts, bet vēl kopā ar brūno – visu spēku spēks, zeme
un zāle.» K.Seržāne stāsta, ka dažreiz, radot darbu, ir sajūta, ka
vajag pielikt vēl kādu krāsu, bet tas nekad nav tāds, ar prātu
pieņemts, lēmums. Dažreiz ar domu, ka jāpieliek kāda krāsa, tikai
kura, nostaigājot pat nedēļu, līdz vienā mirklī kļūst skaidrs –
to.

Zivis un lidmašīnas
Pēdējos gados Kates darbus caurvij zivs tēls. Arī viņas pirmās
personālizstādes nosaukums bija «Mana mīļākā zivs ir fileja». Tomēr
māksliniece piebilst, ka tas ir kas vairāk par tēlu, kuru
uztrenētajai rokai patīk zīmēt. «Tā zivju tēma ir sen iemīļota un
nāk man līdzi jau no bērnības. Kādreiz mums ar tēvu bija tāds kā
kooperatīvs – es ar mazo makšķeri krastā ķēru mazos, bet viņš uz
mazajiem – lielos lomus. Arī mans vectētiņš bija kaislīgs
makšķernieks un iemācīja man zivis ne tikai tīrīt, bet arī mīlēt,»
atceras K.Seržāne. Jo īpaši šī zivju tēma aktualizējusies pēc
Latvijas iestāšanās ES, kuras politika, Katesprāt, ir vērsta uz
zvejnieka aroda iznīcību. Iestājoties pret to, tapis arī darbs
«Jewels», tajā attēlotas zivis, kuras kā izmirstošā zemūdens
pasaule drīz pārvērtīsies par vērtību. Šis ir viens no darbiem, kas
2008. gadā iesniegts starptautiski atzītajā zīmējumu biennālē
Pilzenē Čehijā un iekļauts labāko 20 vidū. «Neko daudz jau es ar
savu mākslu nevaru izdarīt, tikai pievērst uzmanību. Ja man izdodas
pievērst kaut desmit cilvēku uzmanību, tas jau ir labi, jo tie
desmit ieinteresēs vēl desmit, kas šo ideju aizvedīs tālāk.»
Vēl viens mīļš tēls Katei ir lidmašīnas. «Man bija kāds trīs gadus
ilgs lidmašīnu periods. Biju uzgājusi lidmašīnu muzeju pie
lidostas. Toreiz tas bija slēgts un iekšā varēja tikt tikai tad, ja
aizdomīga paskata vīriņš atsaucas uz zvanu un ielaiž. Gāju turp
bieži, bet jo sevišķi skaisti bija saulrietā.» Lai gan tagad, kad
muzejs pārveidots par tūrisma objektu, Kate to vairs neapmeklē,
lidmašīnas viņai joprojām ir mīļas, turklāt reizēm virs dārza tās
lido tik zemu, ka varot saskatīt pat aviokompānijas logo.

Īslande – maģiskais punkts 
Māksliniece ir atradusi arī savu maģisko punktu zemes virsū – tā ir
Īslande. «Tas ir dabas un zivju dēļ,» nosaka K.Seržāne, piebilstot,
ka viņu interesē viss, kas tajā valstī ir virs un zem jūras līmeņa.
Pirmo reizi viņa uz šo valsti devusies 2004. gadā, tieši savā vārda
dienā. «Gribēju redzēt, kur rodas skaistā īslandiešu mūzika, un
iekšējā balss man teica, ka jābrauc ir tagad un tūlīt,» savu īpašo
attiecību ar Īslandi pirmsākumus atceras Kate. Viņa stāsta, ka šī
valsts māksliniekiem un radošiem cilvēkiem ir kā mušpapīrs, jo,
esot tur, rodas sajūta, ka gaisā ir kaut kas maģisks, ko var sajust
nosēžamies uz miesas. «Man ļoti patīk Īslandes ziema. Rodas
iespaids, ka esi nekurienē, sajūties tik niecīgs attiecībā pret
dabu, mazāks par skudru. Domāju, tas ir ziemeļnieciskās gaismas
dēļ, kad tumsa mijas ar krēslu. Un tur ir ļoti mainīga daba, kas
mainās ik pa desmit minūtēm,» atzīst māksliniece. Cilvēki dalās
divās daļās – tajos, kam patīk Īslandes ziema, un tajos, kam
nepatīk. Pēdējie sakot, ka tur viss ir pelēks, bet Kate pastāv uz
to, ka tur redzama visa pasteļtoņu gamma. Pēdējo reizi Kate uz
Ziemeļvalsti devās 2009. gada ziemā, lai attīstītu domu, kas
caurvij viņas personālizstādi, un papildinātu ar skarbajiem, jūras
aprautajiem turienes zvejnieku portretiem. Viņa labprāt tur
atgrieztos vēl un vēl, bet ne paliktu. «Tur nav melnzemes.»

No slaucējas par mākslinieci
K.Seržāne nekad nav vēlējusies kļūt par mākslinieci. Līdz kādai 4.
klasei meitene gribējusi kļūt par slaucēju, jo viņas vecvecāki
bijuši pasniedzēji LLU un īpaši vecmammai bijusi ciešāka saistība
ar govīm. «Bērnībā man patika spraust govīm uz pupiem automātisko
piena slaucamo mašīnu knaģus un skatīties, kā piens tek pa
caurspīdīgajām trubiņām,» ar sajūsmu atceras māksliniece. Tomēr
vējš pēc pamatskolas zīmēšanas skolotājas iniciatīvas meiteni
aizpūtis uz Jelgavas Mākslas skolu. Pirmajā iestājeksāmenu dienā
viņa aizbēgusi, bet otrajā skolotāja stāvējusi klāt. Pēc
pamatskolas iestājusies «lietišķajos», bet pēc tam jau
likumsakarīgi ceļš aizvedis uz Mākslas akadēmiju. «Tikai pirmā
pusgada vidū apjautu, ka esmu iestājusies nodaļā, kur viss grozās
tikai un vienīgi ap zīmēšanu, bet es tolaik zīmēšanu ienīdu kā
sugu. Kā nu ne, ja skolā bija dzīta «lietišķo» zīmēšana, kurai es
tik ļoti spurojos pretī? Bet ko es daru tagad?» mazliet retoriski,
bet sirsnīgi teic Kate.