Jelgavas kultūras namā apskatāma jauna izstāde – «Strande». Tajā var sajust Baltijas jūras neaprakstāmo skaistumu un dabas diženumu bijušās televīzijas diktores Antas Rugātes radītajās fotogrāfijās. Bet turpat blakus jūrā peld bijušā jelgavnieka akmeņkaļa Viktora Vaņukova granīta un akmens zivis – siļķe, lasis, līdaka, menca…
Ritma Gaidamoviča
Lai gan ar fotografēšanu A.Rugāte aizrāvusies jau kopš 1976. gada, sevi par fotogrāfi nevarot saukt, tālab saka: «Esmu brīvbildētāja». «Fotogrāfi – tie ir mākslinieki, kas ievēro visus bildēšanas priekšnosacījumus un standartus, bet es tos cenšos respektēt tikai galvenajos vilcienos. Vienkārši kniebju,» saka A.Rugāte. Lai gan savulaik kolēģi televīzijā teikuši, ka nav nekā briesmīgāka par jūru, ko bildēt vai filmēt, tieši jūra un tās krasts, apkārtējā daba saista A.Rugāti. «Viņi vienmēr teica, ka tur jau nekā cita kā horizonta nav. Bet man ir daudz bilžu, kur ir kaut kas vairāk par horizontu. Ja es to esmu uztvērusi, tad domāju, ka man ir jārāda tālāk. Nevaru turēt to tikai savā kabatā,» pārliecināta A.Rugāte.
Jūra, cilvēks un valoda pa vidu
Izstādei dots nosaukums «Strande», kas nozīmē krasts, jūras krasts, jūrmala, liedags, līcis, jūras mala… Un tajā iemūžināts jūras krasts no Salacgrīvas līdz Rucavai. «Izstādē ir jūra, cilvēks un vēl valoda pa vidu,» saka A.Rugāte. Proti, zem katras izstādes fotogrāfijas viņa ir pievienojusi plāksnīti. Uz dažām no tām uzdrukātas dzejas rindas, tā brīža sajūtas, ko autore šajā foto redz, bet dažas atstātas tukšas. Un tas nav tāpēc, ka viņai nebūtu ko teikt, bet gan lai skatītājs varētu izteikt savu viedokli – uzrakstīt, kādas asociācijas viņam nāk prātā. «Tas ir tik kolosāli! Jau līdz šim izstādēs esamu pārliecinājusies, ka tie teksti ir tik lieliski,» stāsta fotogrāfiju autore, aicinot arī jelgavniekus izstādē izteikt savas domas. Viņa atklāj, ka šī izstāde pagājušajā gadā tapusi kā veltījums dzejniecei Broņislavai Martuževai, kura nu jau aizgājusi mūžībā, bet bijis nozīmīgs cilvēks A.Rugātes dzīvē. «Iedomājieties, viņa nodzīvoja 90 gadus, bet ne reizi savā mūžā nebija pie jūras. Vienmēr man lūdza: «Tu man pastāsti, kā pie tās jūras ir…» Bet tajā pašā laikā viņa rakstīja tik skaistu dzeju par jūru, krastu… Viņa to radīja tikai pēc sajūtām,» stāsta A.Rugāte.
Šodienas problēma – visam aizšļūcam garām
Izstādes autore aizrāvusies ar dabas fotografēšanu – viņasprāt, nekā labāka un lielāka par to nav. «Ja tā paskatās, daba latviešus ir tik ļoti apdāvinājusi. Ja mēs tikai paskatītos un ieraudzītu. Mūsu lielākā problēma 21. gadsimtā – mēs neskatāmies, vienkārši aizšļūcam garām. Kaut kur pa virsu. Mēs neesam noskaņoti redzēt, ieraudzīt,» pārliecināta A.Rugāte, uzsverot – lai skatītos, Dievs mums ir devis acis; vai redzēt – tā jau ir mūsu izvēle. Izstādes autore pārliecināta, ka ikdienā biežāk cilvēkiem vajag apstāties un tieši strande ir tā vieta, kas liek apstāties kaut uz mirkli. «Jūras mala ir kā cita dimensija. Apstāšanās nepieciešama, lai virzītos tālāk,» tā A.Rugāte.
Savs pārbaudes mehānisms
Iekārtojot izstādi Jelgavas kultūras namā, jūtams, ka viņai par katru bildi ir ko stāstīt. Piemēram, pie vienas no izstādes fotogrāfijām pievienoti rakstaini pirkstaiņi. «Tie ir autentiski pirkstaiņi ar Rucavas rakstiem, kādus kādreiz dāvināja laivu meistariem. Viņi ziemā ar dūraiņiem nevarēja pastrādāt, tālab viņiem adīja rakstainus pirkstaiņus. Kas par cieņas apliecinājumu!» tā A.Rugāte. Fotogrāfiju autore atzīst, ka lielākā daļa bilžu tapušas pastaigās ar savām četrām mazmeitām. «Fotoaparāts vienmēr līdzi. Ja es vai viņas ko pamana, bildēju. Tiesa, var gadīties, ka mājās, skatoties bildē, tu vairs neredzi to, ko redzēji un juti tur. Tā es vienmēr pārbaudu savu darbu, uzdodot jautājumu, vai, skatoties uz foto, ir tā pati sajūta, kas tajā mirklī. Ja ne, no bildes jāatsakās,» stāsta A.Rugāte.
Nevar laist zudībā skaistos Latvijas akmeņus
Bet turpat blakus A.Rugātes iemūžinātajai jūrai skatītāji var aplūkot bijušā jelgavnieka akmeņkaļa V.Vaņukova mazās granīta un akmens zivis. Ikdienā V.Vaņukovs veido kapu pieminekļus, ar akmeni strādājot jau vairāk nekā 30 gadus, bet zivis ir viņa aizraušanās. «Reiz Viktors man pielaboja vienu pieminekli. Kamēr viņš strādāja, es darbnīcas putekļos lūkojos, kas apkārt. Ieraugu – tur kaut kas smuks. Ziņkārības vadīta, jautāju, kas tur ir, bet viņš man atmet: «Ai, kaut kādas zivis!» Tūlīt saku pretī: «Nu, man ir kaut kādas bildes, varbūt veidojam izstādi?» Un viņš piekrita,» stāsta A.Rugāte. Šī jau ir viņu piektā kopīgā izstāde, un šoreiz, kā saka A.Rugāte, V.Vaņukovs viņu atvilinājis uz Jelgavu. Un ne tāpat vien – izrādās, ka meistars šeit agrāk dzīvojis, bet šobrīd te dzīvo viņa bērni un mazbērni. «Sākumā tikai sev skaistus oļus apstrādāju, bet tad sapratu, ka nevar laist zudībā skaistos Latvijas akmeņus, un izdomāju veidot zivis. Protams, dzīvē zivīm tā krāsa jau nav tāda, bet formu esmu saglabājis. Daba mums devusi tādu bagātību – akmeni, granītu! Kāpēc neizmantot?!» spriež V.Vaņukovs, piebilstot, ka viņam vēl ir daudz ideju, kurām akmeņus noskatījis Līvbērzē. «Tur ir tik skaisti laukakmeņi. Kaudzēs – tādi eksemplāri! Atliek tikai strādāt,» saka mākslinieks. Viņš atzīst, ka izstādē redzama labi ja desmitā daļa no viņa zivīm. Stāstot par tapšanas procesu, mākslinieks atklāj, ka lielāka zivs top aptuveni nedēļā, bet mazāka – divās trīs dienās.
Izstāde «Strande» Jelgavas kultūras namā skatāma līdz jūlija beigām.
Foto: Ivars Veiliņš
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 % 
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 %