«Doma par braukšanu uz Melnkalni radās ziemā, plānojot vasaras atvaļinājumu. Par šo valsti nezināju gandrīz neko, bet tieši tas arī saistīja – atklāt ko jaunu, savādāku nekā ierastās Eiropas Savienības valstis. Zināju vien, ka valsts atrodas Balkānu reģionā pie Adrijas jūras, ir bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļa un tur ir skaista daba,» tā stāstu par ceļojumu uz Melnkalni iesāk Jelgavas reģionālā Tūrisma centra (JRTC) Tūrisma informācijas nodaļas vadītāja Vita Kindereviča.
Ilze Knusle-Jankevica
Vita uz Melnkalni devās kopā ar draugu Jāni, un ceļojums ilga divas nedēļas – no 20. jūnija līdz 4. jūlijam. «Melnkalnē bijām nepilnas deviņas dienas, bet pārējo laiku pavadījām ceļā,» norāda Vita. «Lai redzētu pēc iespējas vairāk un varētu paņemt līdzi visu nepieciešamo, nolēmām uz Melnkalni doties pa sauszemi, nevis lidot. Tika sarūpēts busiņš, kur iespējams arī gulēt pa nakti un gatavot ēst. Zinājām, ka ceļš ir tāls un gaidāmi kalni, bet Jāni tas nebiedēja un viņš ar šaurajiem kalnu serpentīniem tika galā ne sliktāk kā vietējie. Mūsu ceļš veda cauri Lietuvai, Polijai, Slovākijai, Ungārijai un Serbijai, līdz Melnkalnei. Nakšņojām savā busiņā katru nakti citā vietā – benzīntankos, stāvlaukumos, kempingos, zaļā pļavā, pie ūdenskrātuvēm,» pieredzē daļās Vita.
Norēķinās eiro, kaut nav ES
«Bijām dzirdējuši, ka Melnkalne ir līdzīga kaimiņvalstij Horvātijai, bet atšķirībā no tās ir mazāk attīstīta un lētāka.» Vita stāsta, ka Melnkalne (jeb Montenegro – starptautiskais nosaukums) pēc teritorijas lieluma ir piecas reizes mazāka par Latviju, un tajā dzīvo vairāk nekā 625 tūkstoši iedzīvotāju – pamatā melnkalnieši, bet ir diezgan daudz serbu, bosniešu un albāņu. «Kaut arī informācijas avotos norādīts, ka oficiālā valsts valoda ir melnkalniešu, aprunājoties ar vietējiem, uzzinājām, ka lielākā daļa iedzīvotāju runā serbu valodā. Melnkalnē diezgan daudz dzirdējām krievu valodu, arī apkalpojošais personāls spēja saprasties krieviski. Sākumā domājām, ka šeit sabraukuši daudz tūristu no Krievijas, tomēr no vietējiem noskaidrojām, ka pirms vairākiem gadiem krievi šeit iepirkuši nekustamo īpašumu un daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi Melnkalnē, tur pat esot krievu skolas,» tā viņa. Pēc reliģiskās piederības melnkalnieši galvenokārt ir austrumu pareizticīgie. «Mūs pārsteidza, ka Melnkalnē norēķinu valūta ir eiro – neskatoties uz to, ka tā nav Eiropas Savienības un Eirozonas dalībvalsts, pēc atdalīšanās no Serbijas 2006. gadā Melnkalnes valdība par savu norēķinu valūtu izvēlējās eiro,» norāda Vita.
Aug arī ozoli
Sagadījās, ka Vita un Jānis šā gada Jāņus sagaidīja Melnkalnē. «Melnkalnē ieradāmies tieši Līgo vakarā, iebraucām no ziemeļu puses un nolēmām nakšņot netālu no Serbijas robežas pļaviņā, upes malā. Tā kā mums nebija ne jausmas, vai Melnkalnē atradīsim ozolus, jau pa ceļam Ungārijā sadabūjām ozolzarus, lai varētu uzpīt Jānim vainagu. Sanāca tā, ka mūsu noskatītajā Melnkalnes pļaviņā bija gan ozoli, gan margrietiņas, asinszāles, papardes, madaras un citas Latvijā tik ierastās jāņuzāles, tāpēc vainagi izdevās tikpat krāšņi kā dzimtenē. Nakts tumsā spīdēja jāņtārpiņi. Izrādās, Melnkalnes ziemeļos ainava ir ļoti līdzīga kā Latvijā (izņemot kalnus), tā mainās dienvidos, tuvāk jūras piekrastei,» atceras Vita.
Apskata pasaulē otru lielāko upju kanjonu
Ceļotāju pirmais galamērķis Melnkalnē bija pilsētiņa Žabļaka, kas atrodas valsts augstāko kalnu Durmitoru pakājē. «Pa ceļam uz kalniem apskatījām pasaulē otru lielāko upes kanjonu aiz Kolorādo ASV – Taras upes kanjonu – un fotografējāmies uz augstā tilta. Žabļakā atradām kempingu un izbraukājām ar līdzpaņemtajiem riteņiem vietējo dabas parku – devāmies pa akmeņainu taku apkārt Melnajam ezeram, pa vidu šķērsojot nelielus ūdenskritumus. Vēlējāmies uzkāpt Durmitoru kalnu augstākajā virsotnē «Bobotov Kuk» (2522 metri), tomēr vietējā tūrisma informācijas centrā un kempingā mūs atrunāja – šajā laikā kalnu takās vēl esot sniegs, tāpēc kāpt ir bīstami. Tā vietā mums ieteica virsotni «Savin Kuk» (2313 metri). Nolēmām paklausīt vietējiem. Diemžēl nākamajā rītā kāpt nesanāca, jo pa nakti sāka līt lietus – tur laiks mainīgs, kā jau kalnos. Uzzinājām, ka lietus gaidāms visu nedēļu, tāpēc nolēmām doties uz dienvidiem, pie Adrijas jūras,» tā Vita.
Veloceliņi – tikai dabas parkos
Viņa stāsta, ka aiz kalniem laiks kardināli izmainījās – tur bija ap +30 grādiem un no lietus – ne miņas. «Pirmo dienu pie jūras pavadījām netālu no Budvas pilsētas, kas ir populārākais Melnkalnes kūrorts. Tomēr jāatzīst, ka Budva mums ne sevišķi patika, jo atgādināja tipisku piejūras kūrortu ar vienveidīgām izklaidēm, tāpēc braucām uz blakus esošo Kotoru,» atzīst Vita. Kotoras vecpilsēta iekļauta UNESCO mantojumu sarakstā – skaistā pilsēta ar seno mūri atrodas līcī, ko no jūras atdala kalni. Tur ceļotāji atrada kempingu pie pašas jūras, atkal vilka no busa ārā savus velosipēdus un apbrauca apkārt Kotoras līcim (apmēram 40 km). «Pēc izbraukumiem ar riteņiem pa Melnkalni mums radās secinājums: riteņbraucēju te nav sevišķi daudz, arī veloceliņu nav, tāpēc jābūt uzmanīgiem. Izņēmums ir dabas parki, kur ir pat ļoti labi un marķēti ceļi,» tā Vita.
Populārākais tūristu objekts – vēsturisku filmu filmēšanas «laukums»
Adrijas jūras piekrastē atrodas daudzas nelielas, līdzīgas pilsētas, ir skaistas salas, uz kurām jau izsenis atradušies klosteri, skati ir brīnišķīgi. Braucot gar piekrasti, Vita un Jānis nonāca ostas pilsētā Bar, no kurienes kursē kuģi uz pretējā pusē esošo Itālijas pilsētu Bari. Un turpat netālu atrodas viena no tūristu iecienītākajām Melnkalnes apskates vietām Stari Bar – senās pilsētas drupas, kur esot uzņemtas vēsturiskas filmas.
«Pēc Stari Bar apskates nolēmām doties pa nelielu ceļu pāri kalniem uz Balkānu lielāko ezeru – Škodras (Skadaras) ezeru, kas atrodas uz robežas ar Albāniju. Uzbraucot kalnos, palika tumšs, bet ceļš bija šaurs un nelīdzens, tāpēc pa to braukt vairs nešķita droši. Par laimi nonācām pie kādas kalnu kafejnīcas un saimnieks mums laipni atļāva novietot busiņu un nakšņot. No šīs vietas pavērās krāšņs skats uz izgaismoto Bar pilsētu. Pie kafijas tases aprunājāmies ar saimnieku un viņa kundzi un pārliecinājāmies, ka melnkalnieši ir viesmīlīgi, laipni un izpalīdzīgi cilvēki. No rīta turpinājām braukt pa vairāk nekā 200 gadus seno kalnu ceļu, kas mūsdienās gandrīz vairs netiek izmantots, jo lejā ir uzbūvēts jauns tunelis. Ceļš bija ļoti līkumains un gandrīz aiz katra pagrieziena mūs gaidīja kāds pārsteigums – milzīgs akmens gandrīz ceļa vidū, vientuļš zirgs, bullis, bruņurupucis, ceļa nogruvumi, bet nevienas mašīnas un cilvēka! Labi, ka nebraucām pa nakti,» beigās nosaka Vita.
25 kilometri – pusotrā stundā
Viņiem izdevās laimīgi nokļūt līdz ciematam, kas atrodas pie ezera un kur tūristu iecienītākā atrakcija ir izbraukumi ar kuģīšiem. «Mēs nolēmām pabraukāt ar riteņiem, tomēr tas izrādījās grūts pārbaudījums pa kalnu serpentīniem lielā karstumā. Uzzinājām, ka līdz peldvietai ir jābrauc 25 kilometri, kas pa šādu ceļu ir diezgan tālu, tāpēc nolēmām tomēr braukt ar mašīnu,» atzīstas Vita. Tas prasīja pusotru stundu. «Mūs gaidīja neaprakstāms skaistums, kas mijās ar krietnu adrenalīnu devu – elpu aizraujošais skats uz lejā esošo ezeru un klinšains, šaurs ceļš, pa kuru divas mašīnas var tikt garām viena otrai tikai dažos ceļa paplašinājumos. Tomēr pēc pusotras stundas brauciena nokļuvām ezera krastā, kur mūs sagaidīja ēzeļu bariņš, kas bija nākuši atveldzēties. Ūdens bija tīrs un ļoti patīkams, no šejienes ar laiviņu varēja nokļūt un salu, kur atradās klosteris. Palikām šeit vienu nakti olīvkoku paēnā, diemžēl nākamajā rītā laiks nomācās un jau atkal nācās doties tālāk,» tā viņa.
Kalnā tomēr uzkāpj
Vita un Jānis tomēr neatmeta savu ideju par kāpšanu kalnos, tāpēc devās atpakaļ uz ziemeļiem, pa ceļam apskatot kādreizējo Melnkalnes galvaspilsētu un tagadējo prezidenta rezidenci Cetiņas pilsētu un klintī izcirsto Ostrogas pareizticīgo klosteri. «Atgriezāmies Žabļakā, un, kaut arī laiks bija aukstāks nekā dienvidos, šeit nelija un bija pamatota cerība, ka varēsim kāpt kalnā. No rīta spīdēja saulīte un mēs devāmies ceļā. Jau no pirmajiem soļiem mums pievienojās vietējais kalnu suns, kas devās mums līdzi pa kalnu takām līdz pat pašai virsotnei. Kaut arī Savin Kuk var sasniegt ar pacēlāju, jo šeit ierīkota slēpošanas trase, kāpšana ar kājām sniedz daudz lielāku fizisko un emocionālo gandarījumu. Ceļā bija gan ledājs, gan iespaidīgi skati uz sniegotām aizām un plašumiem, gan jauks kalnu namiņš. Virsotni sasniedzām pēc piecām stundām. Kopā ar kalnu suņuku papriecājāmies par vienreizējo skatu un devāmies lejā. Suns gan palika gaidīt nākamos tūristus, kam izvilināt ko garšīgu,» stāsta JRTC pārstāve.
Virsotnes iekarošana bija abu pēdējais piedzīvojums Melnkalnē. «Kaut arī valsts ir maza, visu tomēr nepaspējām apskatīt. Arvien vairāk tūristu atklāj šo skaisto pērli kā alternatīvu Horvātijai. Latviešu ceļotājus gan Melnkalnē nesatikām, bet pāris reizes redzējām lietuviešus. Melnkalne ir zeme, kas tā pa īstam atklājas drosmīgajiem. Lai redzētu visskaistāko, ir jāpārvar zināmas grūtības, bet sasniegtais galamērķis ir tā vērts,» tā Vita, piebilstot, ka Melnkalnē un Serbijā uz ceļiem ir ļoti daudz policistu, tāpēc visi brauc patiešām prātīgi un, ņemot vērā kalnainos ceļus, pārvietošanās notiek lēnāk nekā mums ierasts.
Foto: no V.Kinderevičas personīgā arhīva
18.2 °C,
6 m/s,
92.7 % 
18.2 °C,
6 m/s,
92.7 %