Pilsētā

No vienas puses, Alites Janavičas stāsts ir krietni atšķirīgs un
arī ar traģisku pieskaņu. Nebūšanas sākās, kad četru bērnu māmiņa
gaidīja savu piekto mazuli – tajā brīdī viņu pameta vīrs, un vienai
tikt galā ar maksājumiem kļuva par grūtu. «Mēs agrāk sešu cilvēku
ģimene īrējām niecīgu istabiņu – septiņus kvadrātmetrus Stacijas
ielā. Tāpēc noteikti jāsaka lielais paldies pašvaldībai, kas mums
atrada iespēju piešķirt 62 kvadrātmetrus plašu dzīvokli Palīdzības
ielā. Es biju ļoti apmierināta! Jā, varbūt te bija jāparemontē un
mēs tam nebijām gatavi, jo pelnījām maz, taču pamazām ar vīru šo to
piekopām,» atceras Alite.
Viss jau būtu labi, ja vien neaizietu vīrs. Iekrājās parāds, un
Alitei draudēja tiesa par izlikšanu no dzīvokļa. Taču tās vēl
nebija visas galvassāpes, kas 2004. gada nogalē viņu piemeklēja –
dzīvoklī izcēlās ugunsgrēks, un tas viss notika vienlaikus ar tiesu
par izlikšanu. Protams, izdegušā dzīvoklī atgriezties nebija
iespējams, tāpēc pašvaldība krīzes situācijā sniedza palīdzību
ģimenei, ierādot dzīvokli sociālajā mājā Pulkveža O.Kalpaka
ielā.
Dzīvoklis Palīdzības ielā pēc ugunsgrēka bija jāremontē, ko apņēmās
izdarīt Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde.
Pašvaldība, izprotot situāciju, pieņēma lēmumu, neraugoties uz
parādiem, ļaut Alitei ar saviem bērniem atgriezties Palīdzības
ielas dzīvoklī, kad remonts izdegušajās telpās būs galā. Pašvaldība
arī kā sociālo palīdzību daļēji sedza uzkrāto parādu nastu.
Sociālajā mājā Alite ar bērniem visu šo laiku dzīvoja, nemaksājot
neko. Kaut arī agrāk no ģimenes bija dzirdamas sūdzības par visām
šīm peripetijām, tagad Alite atzīst, ka palīdzību prot novērtēt.
«Mums tur bija siltais ūdens, jumts virs galvas. Jā, varbūt nebija
mēbeles, bet Krīzes centrs šo to atnesa, lai varam dzīvot, tāpat
Bērnu fonds palīdzēja un deva talonus ēšanai kafejnīcā – patiesi
paldies viņiem, mēs ēdām ļoti labi,» saka Alite.
Taču, kad šogad martā pienāca laiks atgriezties Palīdzības ielas
dzīvoklī, Alite bija panikā. Viņa nesaprata, kā tikt ar visu galā –
dzīvoklis divus gadus nav izmantots, auksts, nekurināts, kā lai ar
maziem bērniem tur atgriežas?!
Viņa pārmeta pašvaldībai, kā tā izremontējusi tikai divas izdegušās
istabas – divi logi nomainīti, durvis un grīdas segums nomainīts,
tāpat elektroinstalācija un veikts kosmētiskais remonts, kā arī
ūdens piegādes jautājums atrisināts, bet ugunsgrēka neskartajās
telpās situācija palikusi nemainīga.
«Jā, varbūt es tiešām biju apjukusi – pirmām kārtām auksts,
dzīvoklis nekurināts, jā, izlietni viņi nomainīja, ūdens spiediens
arī tagad normāls, bet vannas vai dušas nav joprojām. Kā lai
dzīvojam?» nodomājusi Alite.
Jautāta, ja jau dzīvoklis bija nekurināts, tad kāpēc viņa
neatsaucās uz vairākkārtējiem pašvaldības aicinājumiem iesniegt
deklarāciju 18. martā, lai saņemtu 100 latus lielu pabalstu malkas
iegādei, Alite atbild: «Es vienkārši nepaspēju ar visu tikt galā –
man bija jāizvācas no sociālās mājas. Ko jūs domājat – es taču esmu
tikai sieviete un man ir tikai divas rokas. Darīju to, ko
paspēju.»
Arī Alites ģimene kopš ugunsgrēka no pašvaldības sociālo palīdzību
(brīvpusdienas, palīdzību skolas piederumu iegādei, garantēto
minimālo ienākumu, dzīvokļa pabalstu, pašvaldība segusi arī parādu
par ūdeni 447 latu apmērā) saņēmusi vairāk nekā 3500 latu
apmērā.
Jā, varbūt situācija nebija no patīkamākajām, kad Alitei ar bērniem
no siltās sociālās mājas bija jāatgriežas savā aukstajā dzīvoklī,
taču norunu viņa zināja. Ja vien laicīgi būtu par to domājusi,
vismaz pirms atgriešanās regulāri dzīvokli izkurinājusi, viss šis
bēdu stāsts iegūtu pavisam citu nokrāsu.
«Tagad jau saprotu, ka tik traki nav – nu pamazām esam
iekārtojušies. Ja jau ķeras klāt, tad kaut kas sakustas, tu redzi,
ka iet uz priekšu, un saproti, ka vari kaut lēnām, bet tikt galā
arī ar to, kas sākumā varbūt šķita neiespējami un traki. Arī
pašvaldības saremontētās krāsnis tiešām silda, tāpēc aukstumā
jādzīvo nav. Cilvēki palīdz – mums uzdāvināja gāzes plīti, un tagad
varam gatavot ēst, arī dušas kabīne, vanna un ūdens sildītājs mums
uzdāvināts, tagad tikai jāpieslēdz. Protams, gribētos, lai
pašvaldība vēl nomaina logu vienā istabā un vannasistabā, tad jau
būtu pavisam labi,» saka Alite.
Noslēgumā Alite uzsver, ka viņa noteikti neesot pieskaitāma pie tām
ģimenēm, kas tikai lūdz, bet palīdzību novērtēt neprot. «Jā, kādam
varbūt šķiet, ka te kāda prot tikai bērnus pasaulē laist, bet
audzināt nepietiek spēka. Mēs neesam no tām ģimenēm – man visi
bērni kārtīgi, saģērbti, paēduši, mācās, dzied, dejo – viņi taču
būs nākamā paaudze, kas dos savu ieguldījumu Jelgavai, tieši tāpēc
es cenšos,» tā mamma.
Sagatavija Kristīne Langenfelde