Kultūra

Ritma Gaidamoviča

Par kolektīva desmit gadiem vadītāja Annika Andersone teic, ka
tas bijis normāls dzīves posms, kurā attīstījies gan kolektīvs, gan
dejotāji, gan arī viņa kā vadītāja. «Šobrīd, kad paskatos uz mūsu
pirmajām dejām, man smiekli nāk – kā gan kaut ko tādu var izdomāt!
Taču viss attīstās, un nu katru gadu, kad top kāda jauna konkursa
deja, žūrijas pārstāvji parasti saka: jā, šī ir labāka. Forši, tas
nozīmē, ka ir progress. Šobrīd man šķiet – ārprāts, kas notiks, kad
«Beneficei» būs jau 20 un vairāk…» prāto vadītāja.  

«Protams, dažbrīd man šķiet, ka dejotāji domā – man jau tikai
dejošana dzīvē pats svarīgākais, es nesaprotu, ka ir eksāmenu
laiks, mācības un daudzas citas lietas. Es to visu saprotu! Taču es
mācu jauniešiem atbildības sajūtu – ja tu esi uzņēmies nākt un
dejot tik nopietnā kolektīvā kā «Benefice», te ir prasības, treniņi
un noteikts režīms, un pēc tam nāk panākumi, par ko visiem prieks.
Man pat ir tradicionāla uzruna pēc konkursiem – mēs sastājamies
aplī, iegūtajā kausā ielejam šampanieti un es viņiem saku: «Es biju
šausmīgi stingra skolotāja, bija brīži, kad pat asaras lija, bet
tagad taču esam laimīgi, ka mums ir 1. vieta un jūs te stāvat?!»
Tad viņi visi piekrīt – jā. Tas ir grūti – psiholoģiski, personiski
un vēl pedagoģiski katram pieiet, taču, ja būtu citādāk, mums
nebūtu tik kolosālas attiecības. Mēs esam tik ļoti sadraudzējušies!
Nesen ar lielajiem dejotājiem pārrunājām interesantu tēmu – mums ir
grūti izveidot personīgo dzīvi, jo tik ļoti esam iekšā «Beneficē»,
ka tā otra pusīte bieži nesaprot – ko tur var darīt, ko ar viņiem
tik daudz tusēt! Smējāmies, ka tad nu otra pusīte jāmeklē
kolektīvā, starp mūsu dejotājiem,» tā Annika. 

«Meitenes, pirmajā rindā 

neieciklējieties»

«Skaidrs arī tas – ja «Beneficē» kāds ienāk un cenšas
izrādīties, rupji runājot, košļājot košļenes, pīpējot, viņš ātri
izstumjas no kolektīva. Jūt, ka te nebūs nekāds tusiņš. «Beneficē»
ir citāda aura, kuru grūti raksturot. Bet šobrīd esmu novērojusi,
ka kolektīvā parādījusies arī slikta īpašība, par kuru ļoti
nopietni domāju, – sākusies sacensība. Tā jūtama nevis starp
lielajiem, bet mazajiem. Man tā nekad nav bijis. Jā, vienmēr esmu
teikusi, ka tie, kuri neiemācīsies, nevarēs uzstāties, bet
sešgadīgie to uztver citādāk nekā pārējie – plēšas, grūž, mēdās, ja
netiek pirmajā rindā, uz tiem, kuri tikuši. 

Parasti septembra sākumā, kad pie manis atnāk jaunie dejotāji,
viņiem stāstu, kā es izaugu par dejotāju – kad 14 gadu vecumā
aizgāju dejot uz «Intrigu», bija deja baltās pidžamās. Es stāvēju
astotajā rindā, priekšā bija 40 bērni, vadītāja nemaz nezināja, kas
es esmu. Pirmajā rindā dejoja manas klasesbiedrenes, kuras skolā
teica: «Tu arī «Intrigā»?! Mēs tevi vispār neredzam, ko tu tur pa
beigām…» Manī bija spīts un mērķis, ka augšu un iešu tālu. Jau
nākamajā dejā es biju otrajā rindā, tad arī pirmā rinda mani
ievēroja: «Re, kur Annika stāv!» Savukārt pirmās rindas meitenes
bija tik apmierinātas, ka necentās, un es viņas apgāju. Tieši tāpēc
saviem bērniem vienmēr saku: meitenes, tās, kuras ir pirmajā rindā,
neieciklējieties un nedomājiet, ka jūs tur paliksiet vienmēr,» saka
Annika. 

Lai cilvēkiem smieklīgi

«Katrs priekšnesums ir redzējums par to, kā jādzīvo. Šajā
gadījumā – man, jo man patīk izaicināt. Protams, tas nenozīmē, ka
es tagad no mājas jumta ar izpletni lēkšu, man ir arī saprāta
robežas, bet savā darbā man patīk pārkāpt savu varēšanu un arī
skatītāju robežas – cik viņus var pārsteigt. Parasti tā ideja pati
atnāk, es to nemeklēju. Šajos laikos, kad cilvēki ir drūmi, vajag,
lai viņiem ir smieklīgi. Mans elks kā kustību meistare ir Olga
Žitluhina. Viņas izrādēs vienmēr varu teikt – nu kā gan viņai
atnākusi tāda ideja par vienu vai otru pāra kompozīciju. Mana
autoritāte ir arī Sergejs Ostrenko, kurš man iemācījis sakarības,
kuras jāzina dejotājiem, veidojot deju, un tie ir knifiņi, ko arī
mani dejotāji jau iemācījušies. Viņš ir tas, kurš iemācījis man
kompozīcijas lietas, kā visu salikt kopā. Protams, man palīdz arī
mani dejotāji – viņi mani iedvesmo. Nepietiek tikai ar dabas
dotumu, nepieciešama arī informācija, lai varētu darīt ko jaunu.
Piemēram, tagad modē ir gaismu spēles, bet es to nevaru ieviest
savās dejās, jo nemāku. Man vēl ir jāizglītojas,» spriež
vadītāja. 

«Man jau šķiet, ka esmu ievilkusi dejotājus savos tīklos, bet
tie dejotāji, kuri tā nevēlas dejot, aiziet prom. Sākumā parasti
iesācēji skatās un saka: vai, cik jums tā deja dulla! Jautāju – bet
tev tomēr tā patīk? Un tu tādu dejosi? Atbilde parasti ir
apstiprinoša,» stāsta vadītāja. 

Dzimšanas dienā viss kā pasakā

Stāstot par desmitās dzimšanas dienas koncertiem, vadītāja
teic, ka viss notiks kā pasakā «Princese uz zirņa», bet šeit būs
daudz princešu, tāpēc dejas izrādes nosaukums ir «Princeses uz
zirņa». «Sākumā bijām iecerējušas izrādi «Princese Gundega un
karalis Brusubārda», par kuru rakstījām projektu, taču, nesaņemot
finansējumu, sāku domāt, ka man šī pasaka nav viegli izveidojama,
jo es gribēju tādu, kuru var parādīt mūsdienīgā stilā, kur ir daudz
meiteņu, bet maz puišu. Aprunājoties ar «Jundas» režisoru Valdi
Pavlovskis, secināju, ka mums dejas sakrājušās no dažādām pasakām –
kā gan lai mēs tās visas parādām?! Viņš ierosināja iestudēt
«Princesi uz zirņa». Vārdu sakot – mums deju izrāde uztaisīta veco
un jauno deju apvienojumā, pielāgojoties stāstam. Būs 167 dejotāji
plus bundzinieki, plus puiši, kas dejo salsu, un koncertā mums
palīdzēs arī Jelgavas Speciālās pamatskolas skolēni. Izrādē
piedalīsies arī skolotājas, kurām es mācu dejot. Pēc koncerta kopā
ar visiem dejotājiem un viņu vecākiem tiksimies Raiņa parkā, kam
sekos balle «Benefices» mājās ar «dzīvo» mūziku,» stāsta
vadītāja.