Godinot 1991. gada barikāžu dalībniekus, šorīt Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas audzēkņi un pedagogi pulcējās pie ugunskura skolas priekšā. «Bailes bija tābrīža izjūtu pamats, un spēku deva tikai kopā būšana – līdzīgi kā mēs šobrīd stāvam bariņā pie šī ugunskura. Visi baidījās, bet kopā bija stipri,» savās izjūtās par barikādēs piedzīvoto dalījās Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse.
Skolas direktore norādīja, ka, viņasprāt, cilvēki devās uz Vecrīgu, jo šķita – ja nelaime būs, tad kopā mēs varēsim stāvēt kā mūris. «Katrs barikāžu dalībnieks varēja teikt – es esmu Latvija, un es esmu brīvība, tādēļ, ja kāds mirtu, tad mirtu mūsu zeme,» tā I.Vilkārse.
Arī ģimnāzijas pirmais direktors un vēsturnieks Andris Tomašūns uzsvēra, ka barikāžu laiks bija cilvēku vienotības laiks. «Neskatoties uz to, ka barikāžu laikā aicināja jauniešus, bērnus un sievietes nebraukt uz Rīgu, zinu, ka Spīdolas skolas audzēkņi aizmuka no stundām, jo barikādes bija kas vairāk par sēdēšanu pie ugunskura un pačalošanu draugu pulkā – barikāžu laiks bija vienotības laiks. Vienotība ir kaut kas tāds, kas liek dažādi domājošiem, dažādi runājošiem, dažādi dzīvojošiem cilvēkiem sanākt kopā par kaut ko vienu, par kaut ko ļoti svarīgu, par kaut ko tādu, par ko viņi ir gatavi atdot pat savu dzīvību,» uzsvēra A.Tomašūns.
Spīdolas Valsts ģimnāzijas saime pie ugunskura un siltas tējas vienojās arī kopīgās dziesmās un uzklausīja barikāžu dalībnieku atmiņu stāstus par 1991. gadā piedzīvoto. «Man ir prieks, ka mūsu skolā ir šī tradīcija pieminēt barikāžu laiku, jo mana paaudze to nepiedzīvoja, un šī mums ir iespēja par to runāt un šo notikumu atcerēties,» vērtē 9. klases skolniece Tīna. «Protams, mēs šodien nevaram pieredzēt tās sajūtas, kādas toreiz piedzīvoja mūsu vecāki, piedaloties barikādēs, bet šis ir kā neliels vēsturiskā notikumu inscinējums,» tā 11. klases skolēni Raivis un Rihards.
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»
7.1 °C,
2.8 m/s,
94.3 % 
7.1 °C,
2.8 m/s,
94.3 %