Pilsētā

«Tās dienas emocijas pat pēc 30 gadiem aizmirst nevar – tā bija milzīga tautas vienotība, neviens negribēja palikt malā. Mēs todien, tiklīdz man beidzās maiņas darbs Rīgā, visa ģimene uzreiz sēdāmies savā «zaporožecā», lai dotos uz «Baltijas ceļu». Bija aicinājums rīdziniekiem izbraukt ārpus galvaspilsētas, lai nodrošinātu «Baltijas ceļa» nepārtrauktību, taču tālu mēs netikām – uz ceļa jau veidojās lieli sastrēgumi. Bija bail, ka nepaspēsim. Gribējām aizbraukt tālāk no Rīgas, bet paspējām tikai līdz Ķekavai,» šodien, atceroties «Baltijas ceļa» notikumus, saka jelgavnieks Augusts.

Šodien aprit 30 gadi kopš akcijas «Baltijas
ceļš» norises, kad 1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju uz 15 minūtēm sadevās
rokās, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas, lai simboliski
atspoguļotu kaimiņvalstu vienotību un pieminētu 1939. gada 23.
augustā starp Vāciju un PSRS parakstīto Molotova–Ribentropa paktu.
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā šodien ikviens
bija aicināts atcerēties «Baltijas ceļu».

«Precīzu jelgavnieku skaitu, kas piedalījās
šajā akcijā, mēs nezinām, jo daudzi turp devās paši ar savām
mašīnām, tāpēc, ka organizētie autobusi bija pārpildīti. Tāpat
iespējams daudzi jelgavnieki akcijā iesaistījās no citām pilsētām,
jo augusts ir atvaļinājuma laiks, kad cilvēki izbrauc no pilsētas.
Taču aicinājumā, ko Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļa bija
publicējusi tā laika pilsētas laikrakstā «Jelgavas Ziņotājs»,
jelgavnieki bija aicināti stāties «Baltijas ceļā» starp Bausku un
Iecavu,» savā priekšlasījumā «Baltijas ceļam 30» sacīja muzeja
galvenais speciālists Edgars Umbraško, kurš bija apkopojis Latvijas
Atmodas laika notikumu hroniku jeb ceļu, kā tika atjaunota
valstiskā neatkarība, un «Baltijas ceļš» bija tā neatņemama daļa.
«Lai arī Latvijas Tautas fronte aicināja tautiešus uz akciju
ierasties ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kuriem piestiprināta
sēru lente, mēs pat pēc 30 gadiem tā laika fotogrāfijās redzam, ka
cilvēki nesēroja – viņu sejas bija priecīgas. Cilvēki nedevās
«Baltijas ceļā», lai pieminēto pārdzīvoto. Viņi turp devās, ar
milzīgu ticību nākotnei. Tā bija neizsakāma vienotība un emocijas.
Manuprāt, tieši emocionalitāte ir viens no «Baltijas ceļa» atslēgas
vārdiem,» tā E.Umbraško, uzsverot, ka tieši šī nevardarbīgā akcija,
kurai nesekoja nekādas represijas, deva vēl lielāku pārliecību, ka
ir jāiet līdz galam, ka Latvija atkal var būt brīva.  

«Labi atceros 90.-to gadu sākumu, kad
nezinājām, vai spēsim nodrošināt pārtiku slimnīcai, skolām…, kad
katru dienu rēķinājām, kā dzīvosim rīt. Šo 30 gadu laikā mēs esam
sasnieguši daudz, jā, arī kļūdījušies, taču mums ir jābūt stipriem
un gudriem, lai turpinātu attīstīt savu valsti. Tāpēc ir svarīgi
atcerēties pagātnes emocijas, atcerēties savu identitāti un savu
valsti, lai kopā mums izdotos,» pasākumā uzsvēra Jelgavas domes
priekšsēdētājs Andris Rāviņš.

Simboliski šajā dienā jelgavnieki tika
aicināti arī piedalīties vienotības jostas sasiešanā, kamolā
ietinot savas atmiņas un izjūtas par trīsdesmit gadus seno notikumu
– katrs kamolā varēja ietīt savu lentīti kādā no trīs Baltiju
valstu karoga krāsām. Simboliski satītais kamols kā piemiņa par
«Baltijas ceļa» 30. gadadienu turpmāk glabāsies Jelgavas
muzejā.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»