Izglītība

Ritma Gaidamoviča

Rītā pēc valsts svētkiem zemi klāj pāris centimetru bieza
sniega kārta. Tiesa gan – slapja, tādēļ, visticamāk, jau vakarpusē
sniegs būs pārvērties lielās peļķēs. Taču tas ir pirmais signāls,
lai sāktu veidoties rindas pie riepu centriem. Atšķirībā no citiem
servisiem, kur vizīte jāpiesaka kā pie ārsta, šeit visi mainīt
gribētāji stāv «dzīvajā» rindā: tā teikt – kurš pirmais brauc, tas
pirmais maļ. Neraugoties uz to, viss notiek salīdzinoši raiti. Kad
ierodamies, pie riepu centra savu kārtu gaida vairāk nekā piecas
automašīnas, tostarp gan dažādu firmu logotipu rotātas, gan
privātas. Tikko viena mašīna izbrauc no boksa ar ziemas «apaviem»,
nākamā brauc iekšā. 

Cilvēku rīcība gadiem 

mainījusies minimāli

«AB Montāžas» īpašnieks un Riepu tirgotāju asociācijas
priekšsēdētājs Alnis Birkāns atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem
teju visi ziemas riepas mainījuši pēdējā brīdī – vai nu tad, kad
jau sniegs pārsteidzis, vai 1. decembris klauvē pie durvīm, taču,
pateicoties profesionāliem centriem un atbildīgiem speciālistiem,
kas šo gadu garumā neatlaidīgi klāstījuši, ka tas jāizdara
savlaicīgi, daļa šoferu savus ieradumus tomēr mainījuši. Taču
joprojām ir tādi, kas šo soli sper pēdējā brīdī. «Tas ir
neizbēgami, jo to diktē gan nauda, gan citi apstākļi. Biežāk to
veicina faktors, ka pirms sniega un apledojuma šoferis nejūt
saslīdēšanas draudus, tāpēc arī neredz vajadzību braukt uz servisu.
Kā uzsnieg pirmais sniegs, pie servisa parādās rindas,» situāciju
ieskicē A.Birkāns.

Vienīgais, kādā veidā cilvēkus varot kaut cik pārliecināt,
esot brīdināt, kā to arī dara dažādos autoraidījumos: savlaicīgi
montējiet! ir bijuši gadījumi…

Izvēlas piemērotākas 

Latvijas laika apstākļiem

Runājot par to, kādas riepas klienti saviem braucamajiem
izvēlas ziemā, A.Birkāns min, ka šeit dažāda izmēra automašīnām no
lielā pasaules riepu klāsta ik dienu tiek uzliktas tās, kuras
vislabāk piemērotas Latvijas laika apstākļiem. Ziemas riepu modeļus
var iedalīt trīs kategorijās: cietas, mīkstas un ļoti mīkstas jeb
frikcijas riepas – visas tās paredzētas dažādiem klimatiskajiem
apstākļiem. Vienas konkrētas, kas būtu vispiemērotākās tieši mūsu
ceļiem, gan nav – riepas pielāgo katram braucējam un viņa
automobilim individuāli. Piemēram, uzņēmumiem nepieciešamas
lētākas, lai mazāki izdevumi, celtniekiem nepieciešamas cietāka
sastāva riepas. Tas arī atkarīgs no tā, pa kurieni cilvēks ar auto
mēdz braukt, no automašīnas smaguma, no mašīnas noslogotības un
citiem faktoriem. Primitīvākais iedalījums: pilsētnieki un
reģionālie braucēji. Proti, preču pārvadātāji, kas pieskaitāmi pie
reģionālajiem braucējiem un katru dienu dodas, piemēram, uz
Latgali, nevar uzlikt riepas, kas domātas tikai pilsētai, viņam
jāliek riepas ar radzēm, kaut arī brauks cauri Rīgai, kur tās
varbūt nav vajadzīgas. 

Ziemas riepas glabā 

gan paši, gan riepu centrs

Lielākoties gan klienti izvēlas paši parūpēties par savām
riepām un uzglabāt tās, taču daļa šo uzdevumu gadu no gada uztic
servisam. Viena no priekšrocībām ir tā, ka tieši šie auto īpašnieki
ir pirmie, kas tiek mudināti jau laicīgi nomainīt auto «apavus».
Taču apjautātie jelgavnieki atzīst, ka sava auto riepas glabā vai
nu garāžā, vai šķūnītī. Īpašu noteikumu, kā glabāt riepas, gan nav,
izņemot to, ka cilvēki pēc ziemas sezonas aicināti tās nomazgāt no
sāļiem, kas saēd gumiju un kaitē. Savukārt nolietotās riepas var
nodot servisā. Tās sadarbībā ar dabas aizsardzības programmu vēlāk
nogādā otrreizējo izejvielu pārstrādes rūpnīcām.

Priekšroka jaunām riepām

Mainot «apavus» savām automašīnām, šoferi labprātāk priekšroku
dod jaunām vai lietotām riepām. Atjaunotas nekotējoties, jo cilvēki
pārliecinājušies, ka tas nav labākais risinājums. «Tas tāpēc, ka
Baltijas valstīs lielākoties nonāk otrās un pat trešās šķiras
riepas, lai būtu tā lētā cena. Kaut gan neviens to nereklamē un
nestāsta, tās ir bēdīgā stāvoklī. Lietotas riepas iepriekšējos
desmit gados izmantoja aptuveni 80 procentu braucēju, tagad ir
otrādi – priekšroka dota jaunām riepām, ar kurām var nobraukt
vidēji trīs sezonas, bet pārējā daļa cilvēku iegādājas lietotas.
Jaunu riepu komplekta vidējā cena ir 120 lati. Lietotām riepām
pēdējo piecu gadu laikā Eiropā cenas cēlušās vairākkārt – šobrīd
vidēji tās maksā no 60 līdz 80 latiem par komplektu. Taču tās jau
ir piecus vai sešus gadus vecas, tāpēc jāmaina katru ziemu,» tā
A.Birkāns.

Brauc arī ar 

lielveikalos nopirktām

Brauc mainīt ne tikai riepas, kas iegādātas profesionālos
veikalos, centros, bet parādās arī tādas, kas nopērkamas pilsētas
lielveikalos. Taujāts, vai ar tādām riepām vispār var rādīties uz
ceļa, A.Birkāns smejoties attrauc, ka no viena krustojuma līdz
otram var nobraukt arī bez riepām – ar diskiem vien. «Viss
iespējams. Ja cilvēkam ir naudas ierobežojumi, viņš izvēlas sev
pieejamāko. Piemēram, starp desmit lētajiem piedāvājumiem ir
iespējams izcelt divus trīs normālus – riepas, ar kurām var braukt,
taču tās ir jāredz un jānovērtē,» tā īpašnieks. 

Riepas kvalitāte un cena veidojas no dažādiem ķīmiskiem
piejaukumiem kaučukam – galvenās sastāvdaļas ir kaučuks un silīcijs
jeb silikons, kam klāt pievieno veselu «buķeti» ķīmisku vielu
atkarībā no tā, kam riepas paredzētas. «Tas nozīmē: jo lētāka
riepa, jo mazāk piejaukumu, līdz ar to tās sliktākas lietošanai,»
skaidro A.Birkāns. Arī veidojot protektora zīmējumu, ieguldīts
daudz līdzekļu nepieciešamo iekārtu iegādei. Piemēram, lai
izveidotu vienu riepas gumijas klucīti, kas darbojas trīs dažādos
veidos – sānslīde, bremzēšana, uzsākšana –, nepieciešamas sešas
iekārtas. «Izpētot Ķīnā un citu mazpazīstamu firmu ražotas riepas,
redzams, ka krietni ietaupīts uz tā rēķina,» tā īpašnieks.

Viņš gan atzīst, ka noteikti jāievēro, kas rakstīts cenas
zīmes apakšā ar maziem burtiem. «Tirgotāji parasti ir viltīgi –
lieliem burtiem uzrakstījuši «Jaunas riepas cena», bet apakšā
maziem burtiņiem, ka tās patiesībā ir restaurētas riepas. Tas
saprotams, jo cilvēkus nevar apgrūtināt ar tik plašu informācijas
daudzumu. Pārtikas veikalā viņš domā par desu, gaļu un citām
pārtikas precēm. Par riepām interesējas pie profesionāļiem, kas arī
viņam var palīdzēt,» tā A.Birkāns.

Ar vissezonas riepām 

var braukt rudenī, 

ziemā, pavasarī

Vienu gan A.Birkāns atklāj – cilvēki aicināti neticēt mītam
par «M+S» riepām jeb tautā sauktajām vissezonas. Izrādās, ka «M+S»
– ziema plus vasara – ir tikai mīts, jo pasaulē vissezonas riepas
neražo. «Šis ir triks, lai tās vieglāk pārdotu. M jeb angliski mud
nozīmē dubļi, bet S jeb angliski snow ir sniegs, un patiesībā
braukt ar tām var tikai līdz plus pieciem grādiem. Par vissezonas
riepām tās tiek sauktas, jo ar tām var braukt rudenī, ziemā un
pavasarī. Taču ne vasarā, jo šajā gadalaikā tās dilst trīs reizes
ātrāk, bremzēšanas ceļš ir daudz garāks, turklāt karstā un slapjā
laikā tās daudz sliktāk jūtas. Turpretim vasaras riepai ir tāda
īpatnība, ka tā pie plus pieciem sešiem grādiem paliek cieta kā
koks un, kaut gan neslīd sala dēļ, slīd tāpēc, ka vairs nav
elastīga,» skaidro īpašnieks. 

Profesionāļi strādā 

desmit reizes ātrāk

Izrādās, riepu nomaiņa neprofesionālim var aizņemt vidēji 40
minūtes, bet profesionāļi šeit, savā starpā konkurējot, vienu
automašīnu var «apģērbt» pat četrās minūtēs. Tiesa gan – tad strādā
četri meistari, turklāt ar nosacījumu, ka nav sarūsējušas skrūves,
veci diski, kurus nepieciešams īpaši sagatavot, un citi defekti.
Lēni strādājot, riepas centrā meistari nomaina aptuveni 10 minūtēs.
Šajos boksos strādā četras brigādes, katrā pa diviem cilvēkiem.
Neviens meistars sezonas laikā bez darba nestāv. Jo mazāk mašīnu,
jo ātrāk, iesaistoties kolēģiem, tās tiek «apautas». Tieši tāpēc
šeit dienas laikā spēj apkalpot visus gribētājus – gan savus
klientus, gan iebraucējus. To veicina tā sauktā «dzīvā» rinda. «Nav
trīs dienas jāgaida pieraksts un šīs trīs dienas jāiet kājām, lai
nenosistos, braucot ar auto, kuram ir vasaras riepas nepiemērotos
laika apstākļos,» ieviesto kārtību izskaidro A.Birkāns.

Cik automašīnu dienā tiek apkalpotas šeit? A.Birkāns negribīgi
teic, ka šo skaitli konkurences dēļ nevēlas atklāt, taču skaidrs,
ka strādā tik ilgi, kamēr visi klienti apkalpoti un viņu
automašīnas «apautas».

Mīts: radzes bojā ceļu 

un vairāk slīd

Mēģinot izzināt, cik «veselīgas» vai «neveselīgas» Latvijas
ceļiem ir riepas ar radzēm jeb šipiem, A.Birkāns nopūšoties atzīst,
ka tā ir plaša tēma, par kuru varētu runāt daudz. «Radzes ir lieta,
kuru izpētīšanai pētniecības institūtos tiek tērēti miljoni. Augsti
kvalificēti zinātnieki strādā, lai pētītu, analizētu, ražotu un
izlaistu šo produktu tāpēc, lai tas uzlabotu braukšanas kvalitāti
un nebojātu ceļa segumu. Uzskats, ka radzes slīd vairāk un tās bojā
ceļa segumu, ir mīts. Protams, ar nosacījumu, ka riepas ekspluatē
līdz 100 kilometriem stundā, jo ar lielāku ātrumu veidojas lielāks
centrberzes spēks, kas savukārt darbojas uz radzes izspiešanu no
riepas, un tas gan bojā ceļa segumu,» skaidro riepu centra
īpašnieks.

Latviju vien varot iedalīt trīs klimatiskajās joslās –
Latgale, kur 90 procenti šoferu brauc ar radžotām riepām, jo ziemā
citādi nevar noturēties uz ceļa; Latvijas vidusdaļā ar radzēm brauc
vairāk ārpus pilsētas dzīvojošie, tāpat arī Liepājas un Ventspils
pusē. Tomēr, lai gādātu par savu drošību, jākonsultējas ar
profesionāliem speciālistiem. 

Brīdī, kad pametam riepu centru, rindā vēl stāv vairākas
automašīnas.