«Mans vectēvs bija karojis leģionā, bet par karu daudz nerunāja. Tomēr es piekrītu vēsturniekiem, kas uzskata, ka leģionāri cīnījās, lai aizsargātu Latviju, tāpēc uzskatu – man ir pienākums un tiesības izrādīt cieņu šiem cilvēkiem,» uzskata biedrības «Latviešu nacionālistu klubs» biedrs Ivo Rubīns.
Ilze Knusle-Jankevica
Ivo Rubīns ir viens no retajiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, kam nav vienaldzīgi savu tuvāko un savu tautiešu likteņi. Laika gaitā sabiedrības interese par leģionāru piemiņas pasākumiem ir samazinājusies un bijušais leģionārs, jelgavnieks Žanis Vadonis, pieļauj, ka pēc kādiem pieciem gadiem interese vispār apsīks. «Bijušos biedrus pieminu ik gadu. Mēs, dzīvi palikušie zēni, satiekamies Lestenē, noliekam ziedus un aprunājamies – klusi un mierīgi, bez ārišķībām. Agrāk uz Lesteni brauca tūkstošiem cilvēku, bet tagad ar katru gadu cilvēku paliek arvien mazāk. Ja vēl pirms gadiem desmit maniem biedriem līdzi brauca mazbērni, tagad arī viņi vairs to nedara,» par šo sev nozīmīgo dienu stāsta Ž.Vadonis. Arī viņam pašam ir divas meitas un četri mazbērni, dažs pat piepulcējies studentu saimei, bet viņiem notikušais neinteresē. «Tagad jau citi laiki, viņiem visiem savas rūpes, nav laika,» par attaisnojumu sev tuvajiem saka bijušais leģionārs, bet sirdī tomēr sāpe palikusi, ko nodod neviļus pateiktais: «Kaut būtu kāds no viņiem man ko pajautājis…» Tomēr gandarījumu sniedz ap 20 gadu jauns radinieks, kurš nu jau gadus divpadsmit dzīvo Zviedrijā. Jauneklis esot sapircis daudz grāmatu par leģionāriem, un katru reizi, kad atbraucot ciemos, abi ar Žaņonkuli pārcilā vecās bildes un pārrunā tā laika notikumus.
Ž.Vadonis ir pārliecināts, ka jaunā paaudze notikušo tā pa īstam nesapratīs nekad, jo leģionārus vieno piedzīvotais – tas viņiem liek turēties kopā līdz pēdējam. «Man jaunības nav bijis. Tikko biju pabeidzis skolu un nosvinējis savu deviņpadsmito dzimšanas dienu, mani iesauca armijā. Divus gadus karoju. Pēc tam divus gadus studēju tautsaimniecību Tālajos Austrumos. Kad pārbraucu mājās, svēru 42 kilogramus un nevarēju pat uzkāpt pa trepēm,» atceras leģionārs. Un skaidrs, ka to var izprast tikai tie, kas piedzīvojuši ko līdzīgu. Ž.Vadonis piebilst, ka datumam nav nozīmes, jo galvenais ir satikšanās. Tiesa, viņš īsti nepiekrīt sabiedrībā izskanējušajai domai, ka leģionāru atceres pasākumi būtu jāatzīmē Lāčplēša dienā. Viņaprāt, Pirmā pasaules kara veterānus jeb Lāčplēšus tāpat daudzi atceras, bet Otrā pasaules kara veterāni jeb leģionāri nepelnīti pamesti novārtā.
Līdzīgi kā Latvijā, kur 16. marts ir Latviešu leģiona piemiņas diena, arī citās valstīs, piemēram, Igaunijā, Ukrainā, tiek pieminēti kritušie leģionāri.
7.8 °C,
1.1 m/s,
92.7 % 
7.8 °C,
1.1 m/s,
92.7 %