Pilsētā

«Lūdzu, pastāstiet par iespēju vientuļajiem pensionāriem
saņemt norīkojumu veselības uzlabošanai rehabilitācijas centros.
Kur jāvēršas un kādi ir nosacījumi?» jautā lasītāja
Lilita.
Rita Stūrāne: «Vispirms jau jāpaskaidro kāda būtiska atšķirība – ja
cilvēks jautā par medicīnisku rehabilitāciju, tad šis jautājums
noteikti nav Sociālo lietu pārvaldes kompetencē. Ja personai ir
vajadzīga medicīniskā rehabilitācija, tad pareizākais ceļš būtu
vērsties pie sava ģimenes ārsta un tad kopīgi izlemt, kur un kāda
medicīniskā rehabilitācija ir iespējama. Savukārt, ja runājam par
sociālo rehabilitāciju, tad tā ir tiešā Sociālo lietu pārvaldes
pārziņā. Kas tad ir sociālā rehabilitācija un kas to var saņemt?
Sociālā rehabilitācija ir iespēja cilvēkam uzlabot savu sociālo
funkcionēšanu, taču to nevar uztvert kā ārstēšanas kompleksu. Šāda
rehabilitācija pienākas trīs personu grupām – represētajiem (vienu
reizi trīs gados); Černobiļas avāriju seku likvidatoriem (vienu
reizi gadā); personām ar funkcionāliem traucējumiem (vienu reizi
divos gados). Pirmām kārtām, lai pretendētu uz šo sociālo
rehabilitāciju, kas notiek Sociālās integrācijas centrā
Jaundubultos, personai nepieciešams nosūtījums no sava ģimenes
ārsta, kurā apliecināts, ka nav kontrindikāciju, saņemot šo
pakalpojumu, piemēram, tuberkuloze, smaga infekcija, ādas vai
onkoloģiska saslimšana. Tad ar iesniegumu jāvēršas Sociālo lietu
pārvaldē, kur, izmantojot īpašu izvērtēšanas metodi, nosaka
personas funkcionālo traucējumu pakāpi, informāciju apkopo un
nosūtīta Sociālo pakalpojumu pārvaldei, kas izvērtē saņemto
dokumentu atbilstību noteiktām tiesību normām un uzņem konkrēto
personu rindā uz sociālās rehabilitācijas centru. Šis pakalpojums
pilnībā tiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc
saprotams, ka pieprasījums pēc tā ir ļoti augsts. Cilvēkiem būtu
jārēķinās, ka pēc dokumentu iesniegšanas var paiet pat pāris gadu,
līdz pienāk viņa rinda doties uz rehabilitācijas centru. Paziņojums
par iespēju doties uz centru tiek nosūtīts cilvēkam uz norādīto
adresi, taču paralēli tam kopiju saņem arī Sociālo lietu pārvalde.
Tas nozīmē: gadījumā, ja cilvēks savā adresē nesaņem šo paziņojumu,
viņam ir iespēja vērsties Sociālo lietu pārvaldē un pārliecināties,
vai viņa rinda jau nav pienākusi. Jāpiebilst, ka rehabilitācijas
centrā kurss ilgst 21 dienu. Tas sākās ar vizīti pie speciālista,
kurš vēlreiz izvērtē ģimenes ārsta rekomendācijas un nosaka
piemērotāko rehabilitācijas kursu. Tajā ietilpst gan fizioterapija,
ūdens procedūras, masāža, ārstnieciskā vingrošana un citas
manipulācijas – kopumā ne vairāk kā trīs vienā dienā. Interesanti,
ka vispieprasītākās bieži vien šajos centros ir deju nodarbības,
kas arī ļauj uzlādēt emocijas un iekustināt ķermeni. Tāpat cilvēkam
ir iespēja izvēlēties ne tikai viņam piedāvātās procedūras, bet arī
tādas, kas nav iekļautas valsts apmaksātās programmas sarakstā un
ir maksas pakalpojums, piemēram, zemūdens masāžas vai
ārstnieciskais pedikīrs.»

«Vairākkārt esmu pildījusi maznodrošināto deklarācijas, bet
sociālo palīdzību tā arī diemžēl nespēju saņemt. Strādāju pilsētas
bērnudārza un arī dzīvoju faktiski pilsētā, lai gan mana deklarētā
dzīves vieta ir Ozolniekos. Viena pašvaldība sūta pie otras, bet
palīdzības kā nav, tā nav. Viena pati ar aukles algu «velku» divus
bērnus. Mani nodokļi taču paliek pilsētā! Ko man darīt, kā saņemt
palīdzību?» jautā lasītāja.
Rita Stūrāne: «Sievietes priekšstats par to, kur paliek viņas
nomaksātie nodokļi, šajā gadījumā diemžēl ir maldīgs. Šeit svarīgi
būtu paskaidrot, ka strādājoša cilvēka nodokļi nonāk tajā
pašvaldībā, kur viņš ir deklarējis savu dzīves vietu. Tātad šajā
gadījumā sievietes nomaksātie nodokļi nonāk Ozolnieku novada domes
budžetā. Līdz ar to arī sociālā palīdzība viņai būtu jālūdz no
Ozolnieku pašvaldības, jo katras pašvaldības sociālo budžetu veido
tieši nodokļu maksātāju nauda, tā palīdzību sniedz tiem
iedzīvotājiem, kas deklarēti konkrētajā pašvaldībā. Lai pretendētu
uz sociālo palīdzību Jelgavā, sievietei jābūt deklarētai dzīves
vietai pilsētā. Lai arī, kā pati saka, viņa faktiski dzīvo Jelgavā
un šeit strādā, nenokārtojot to oficiāli, viņa ir Ozolnieku novada
iedzīvotāja.»

«Esmu trešās grupas invalīde. Man ir 60 gadi, taču turpinu
strādāt. Kāda būs mana pensija?» jautā lasītāja.
Rita Stūrāne: «Ar šo jautājumu kundzei vajadzētu vērsties Valsts
sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas filiālē, kuras
kompetencē ir šis jautājums.»

«Es viena audzinu divus bērnus. Gaidu un gaidu, kad
pašvaldība man beidzot piešķirs dzīvokli, bet palīdzības nekādas.
Kur lai vēl vēršos? Ko lai daru? Maniem čigānu tautības
audžubērniem jau ir 18 gadu,» norāda sieviete.
Rita Stūrāne: «Pirmkārt, šķiet, ka sieviete neprecīzi formulē savas
uzņemtās rūpes par bērniem, jo Jelgavā šobrīd nav reģistrēta
neviena audžuģimene, tāpēc oficiāli attiecības šajā ģimenē noteikti
ir citas. Otrkārt, tas ir dzīvokļu jautājums, un to reglamentē
pašvaldības saistošie noteikumi, tāpēc būtu jāpainteresējas par
atbilstību kādai no personu grupām, kas tiek uzņemtas dzīvokļu
rindas reģistrā. Taču vienlaikus šeit varētu būt arī jautājums par
to, ka «bērni», kā saka sieviete, patiesībā jau ir pilngadīgi
cilvēki, kuriem pašiem būtu jāgādā par sevi. Tāpēc šeit vairs
nevarētu būt runa par māmiņu, kas viena audzina bērnus, bet gan par
trīs pieaugušiem cilvēkiem. 18 gadu vecumā, ja cilvēks nemācās,
viņam būtu jānonāk darba tirgū, bet, ja darbu atrast neizdodas,
reģistrētam kā bezdarbniekam un jāpilda līdzdalības pasākumi –
jāceļ kvalifikācija, jāapgūst kāda profesija, regulāri jāmeklē
darbs.»

«Es ilgus gadus dzīvoju Jelgavā, tad uz kādu laiku pārcēlos
dzīvot citur, bet nu jau septiņus gadus atkal esmu atpakaļ savā
pilsētā. Esmu vientuļā pensionāre, man ir deformēta gūža, kas
praktiski neļauj man pašai sevi apkopt. Divas reizes nedēļā pa
vienai stundai pie manis ierodas aprūpētāja no Sociālo lietu
pārvaldes, kas iespēju robežās palīdz. Bet ar to tiešām ir par maz.
Tāpēc lūdzu arī savas draudzenes palīdzību, kas arī šad tad atnāk –
piepalīdz. Saprotu, ka ir lietas, ko nevaru no viņām prasīt, tāpēc
par to, ka tiek samaksāti mani rēķini pastā un vēl kāda lieta
nokārtota, papildus piemaksāju. Taču viegli nav – es jau nevaru
atļauties par visu maksāt, man taču arī bērēm naudiņa ir jāsataupa!
Gribētu zināt, vai man nepienākas vēl kāda palīdzība, piemēram,
pabalsts zāļu iegādei, jo tās tiešām ir dārgas. Vienai ar pensiju
iztikt nav iespējams. Tagad jau domāju, ka varbūt jāmaina dzīvoklis
– es jau tāpat pārsvarā esmu uz gultas, kāpēc man tik liels
dzīvoklis vajadzīgs! Sakiet, vai es varu cerēt, uz kādu palīdzību?»
jautā Silvija Amanda Koks.
Rita Stūrāne: «Te tiešām ir plašs jautājumu loks. Sākšu jau ar to,
ka vientuļai pensionārei varbūt tiešām šobrīd nebūtu jādomā par to,
ka jākrāj naudiņa bērēm – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra
šādos gadījumos izmaksā bēru pabalstu divu pensiju apmērā. Nākamais
noteikti ir aprūpe mājās – Sociālo lietu pārvalde cilvēkiem, kas
paši nevar sevi aprūpēt, piedāvā mājas aprūpi, kas aptver vismaz to
minimumu, lai cilvēkam palīdzētu tikt ar sevi galā. Tās ir divas
reizes nedēļā pa divām stundām. Ja cilvēkam ar to ir par maz un
aprūpe jau patiesi nepieciešama katru dienu, tad varbūt jālūkojas
uz kādu sociālās aprūpes iestādi. Diemžēl šajos gadījumos tas tomēr
ir maksas pakalpojums, jo arī sociālās aprūpes centros cenas ir
augušas. Taču, ja sieviete jau šobrīd domā par iespēju mainīt
dzīvokli, kas viņai kļuvis gan par plašu, gan grūti uzturamu,
varbūt ir vērts padomāt par iespēju dzīvokli izmantot kā materiālo
nodrošinājumu tam, lai segtu izmaksas sociālajā aprūpes centrā, kur
pensionāre būs aprūpēta un uzmanīta katru dienu. Pašvaldība
izstrādājusi šādu praksi, kad dzīvokli kā dāvinājumu iespējams
noformēt pašvaldībai, bet par tā vērtību visa mūža garumā cilvēkam
ir apmaksāta uzturēšanās sociālajā aprūpes centrā.
Tas, protams, ir tikai viens no variantiem, ko izmantot tad, kad
patiesi ir skaidrs – vienai tikt galā vairs nav iespējams un ar
mūsu nodrošināto aprūpi divreiz nedēļā ir par maz. Taču šajā
gadījumā ļoti gribas uzteikt risinājumu, kad palīdzīgu roku sniedz
draugi – nereti tieši viņi ir tie, kas grūtā brīdī izrādās tuvāki
par pašiem tuvākajiem radiem. Tas tikai lieku reizi pierāda, ka ne
jau visu iespējams atrisināt ar naudu. Ja šādu cilvēku būtu vairāk,
sabiedrība iesaistītos brīvprātīgo darbā un būtu gatava palīdzēt
vientuļiem cilvēkiem, tas noteikti būtu liels ieguvums. Taču,
protams, pašvaldība šajā gadījumā nevarētu uzņemties pilnu
atbildību par šiem aprūpētājiem.
Tad vēl noteikti būtu jāpaskaidro par papildu maksāšanu sociālajiem
aprūpētājiem. Saprotu, ka šajā gadījumā sieviete par palīdzību
piemaksā savai draudzenei, taču šeit vietā būtu uzsvērt, ka mūsu
sociālo aprūpētāju pakalpojums ir bezmaksas – par sniegto palīdzību
viņas noteikti nedrīkst prasīt papildu samaksu. Arī gadījumā, ja
gatavi darīt kaut ko tādu, kas varbūt viņu pienākumos neietilpst.
Jo sociālo aprūpētāju darbs ir ļoti noslogots – katram no viņiem ir
vidēji astoņi desmit aprūpējamie. Tas nozīmē, ka visa darba nedēļa
ir patiesi noslogota.
Un visbeidzot par iespēju saņemt papildu pabalstus medikamentu
iegādei. Šeit gan jāpiebilst, ka šāds jautājums mazliet izbrīna,
jo, ja sievieti divreiz nedēļā aprūpē mūsu darbinieki, tad viņu
pienākums būtu izklāstīt visu informāciju par iespējām pensionārei
palīdzēt. Taču, ja tas kaut kādu iemeslu dēļ līdz šim nav izdarīts,
tad jāuzsver, ka iespēja saņemt pabalstu medikamentu iegādei
noteikti pastāv. Atsevišķi dzīvojošiem pensionāriem, ja viņu
ienākumi mēnesī nepārsniedz 160 latus, ir iespēja reizi gadā saņemt
pabalstu 110 latu apmērā slimnīcas izdevumu segšanai. Savukārt
medikamentu iegādei paredzēti 80 lati gadā. Protams, lai saņemtu
pabalstu, nepieciešams uzrādīt ārsta izziņu par to, vai saslimšana
ir akūta vai tas ir hroniskas slimības paasinājums. Un tad, ja
nepieciešamie medikamenti nav iekļauti valsts kompensējamo
medikamentu sarakstā vai tie tiek kompensēti mazāk par 75
procentiem, lēmumu par pabalsta piešķiršanu pieņem Jelgavas domes
Pabalstu piešķiršanas komisija.»

«Kas jādara, lai vientuļā māmiņa ar diviem bērniem saņemtu
sociālo palīdzību,» jautā Aiga.
Rita Stūrāne:
«Civillikums paredz, ka vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem.
Tāpēc šeit būtu jāuzsver, ka tāda atsevišķa palīdzība vientuļajām
māmiņām netiek izdalīta – jūs tāpat kā jebkurš maznodrošināts
iedzīvotājs esat tiesīga pretendēt uz sociālo palīdzību. Jebkura
materiāla pabalsta piešķiršana sākas ar situācijas novērtēšanu.
Tātad kā galvenais nosacījums neapšaubāmi ir tas, vai jūs esat
deklarēta Jelgavas pašvaldības teritorijā, kā arī nepieciešams
aizpildīt iztikas līdzekļu deklarāciju, kur iespējams aprēķināt
ienākumus uz vienu ģimenes locekli mēnesī. Ja tie ir mazāki par 50
procentiem no minimālās algas (šobrīd tas būtu 80 lati uz vienu
ģimenes locekli mēnesī), jums ir iespēja pretendēt uz sociālo
pabalstu. Tātad, ja ģimene ir atzīta par trūcīgu, tai ir iespēja
pretendēt uz šādiem pabalstu veidiem:
– bērna ēdināšana skolā vai pirmsskolas izglītības iestādē;
– pabalstu mācību piederumu iegādei;
– zobārstniecības pakalpojumu apmaksu – līdz 40 latiem gadā;
– pabalstu briļļu iegādei bērniem;
– dzīvokļu pabalstu – 90 lati trīs mēnešu periodā vai, ja dzīvojamā
platība nav apkurināma ar centrālapkuri, tad 100 lati vienreiz gadā
kurināmā iegādei;
– pabalstu medicīnas pakalpojumiem;
– arī GMI – garantēto minimālo ienākumu, kas ir 27 lati uz vienu
ģimenes locekli, ja ģimenes kopējie ieņēmumi ir mazāki.»

«Viena audzinu trīs bērnus. Situācija izvērtās tāda, ka
pavisam nesen izšķīros ar vīru un paliku viena ar trīs bērniem.
Līdz šim nekad nav bijusi nepieciešamība pēc citu palīdzības, bet
tagad saprotu, ka viena, turklāt vēl ar mazu zīdaini izdzīvot
nespēšu. Bērnu nauda mums tagad ir 60 lati mēnesī. Ko man darīt? Uz
vīra palīdzību nav ko cerēt – viņam nekad nav tā īsti paticis
strādāt, arī šobrīd viņš nestrādā,» klāsta Ilze.
Rita Stūrāne: «Šis ir ļoti līdzīgs jautājums kā tas, kurā arī
vientuļa māmiņa lūdza izskaidrot iespēju saņemt pabalstus, tāpēc,
lai nebūtu jāatkārtojas, uz šo gadījumu attiecas visi
iepriekšminētie varianti. Taču šeit es gribētu uzsvērt ko citu –
proti, vai tiešām ģimene ir bijusi atbildīga, plānojot laist
pasaulē bērniņus. Iespējams, ka tiešām daudzi, pirms lūgt materiālu
palīdzību, neaizdomājas par to, ka, laicīgi meklējot atbalstu, no
šādām situācijām varētu arī izvairīties. Proti, mūsu pārvaldes
paspārnē darbojas gan Bērnu un ģimenes atbalsta centrs Zirgu ielā,
gan Sociālo lietu pārvaldē iespējams saņemt psihologa palīdzību.
Laicīgi pamanot pirmās plaisas ģimenes saskaņā un tās uzsākot
risināt, tagad mums nevajadzētu spriest par to, kādu materiālu
pabalstu ģimenei piešķirt. Tas, protams, vairāk attiecas uz citām
ģimenēm, kur situācija nav nonākusi tik tālu. Taču šajā gadījumā
noteikti gribu uzsvērt, ka mammai, pirmkārt, vajadzētu vērsties
tiesā par uzturlīdzekļu piedzīšanu no bērna tēva. Jā, viņa jau
norādīja, ka tēvam ienākumu praktiski nav un viņa attieksme pret
darbu, pieticīgi sakot, ir noraidoša. Taču arī šajā gadījumā, ja
uzturlīdzekļus nevar piedzīt tiesas ceļā vai ar tiesu izpildītāju
palīdzību, ir iespēja vērsties Uzturlīdzekļu garantijas fondā, kas
katram bērnam izmaksā vismaz minimālo pabalstu, ja to nav spējīgs
darīt tēvs. Protams, vēlāk šī summa no tēva tiek atgūta.»

«Esmu māmiņa meitai – otrās grupas invalīdei. Viņas valsts
nodrošinātais sociālais pabalsts ir 45 lati mēnesī. Gribētu zināt,
vai nav plānots to tuvākajā laikā paaugstināt. Es strādāju, un
kopumā mēnesī mūsu ienākumi abām ar meitas pensiju ir 300 lati.
Tas, protams, nav daudz, ja ņem vērā, ka maksājumi par dzīvokli
vien ir 100 lati,» vaicā mamma.
Rita Stūrāne: «Jā, diemžēl šajā gadījumā ģimene nevar pretendēt uz
trūcīgas ģimenes statusu, jo tās ienākumi ir lielāki nekā noteikts.
Taču jautājums par valsts sociālā pabalsta apmēra palielināšanos
tomēr būtu adresējams Labklājības ministrijai, kuras kompetencē tas
ir. Taču esmu dzirdējusi, ka šobrīd valdībā tiek spriests par to,
ka no 2009. gada šī pabalsta apmērs tomēr varētu pieaugt, taču, vai
tas notiks, atkarīgs no valsts budžeta līdzekļu iespējām un Saeimas
balsojuma.»