9.1 °C, 3.3 m/s, 79.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāĀrpus Rīgas nedrīkst valdīt tuksnesis
Ārpus Rīgas nedrīkst valdīt tuksnesis
13/03/2008

Sabiedrības līdzdalības projekta «Latvija 2030. Tava izvēle» Zemgales foruma dalībnieki Jelgavā pagājušajā nedēļā izteica savas domas par diviem Latvijas attīstības jautājumiem. Proti, vai labāk koncentrēt resursus visdinamiskākajā vietā – Rīgā -, vai arī jānodrošina daudzu attīstības centru veidošana. Otra joma – vai valsts un valdība aktīvi veicina vēlamo dzīves veida attīstību un ierobežo nevēlamo, vai arī jāievēro individuālā brīvība un privātās sfēras neaizskaramība.

Anna Afanasjeva

Sabiedrības līdzdalības projekta «Latvija 2030. Tava
izvēle» Zemgales foruma dalībnieki Jelgavā pagājušajā nedēļā
izteica savas domas par diviem Latvijas attīstības jautājumiem.
Proti, vai labāk koncentrēt resursus visdinamiskākajā vietā – Rīgā
-, vai arī jānodrošina daudzu attīstības centru veidošana. Otra
joma – vai valsts un valdība aktīvi veicina vēlamo dzīves veida
attīstību un ierobežo nevēlamo, vai arī jāievēro individuālā
brīvība un privātās sfēras neaizskaramība.

Eksperti atzīst, ka Rīgā koncentrēta vismaz puse valsts
ekonomiskās aktivitātes un, ieskaitot apkaimes teritorijas, arī
puse iedzīvotāju. Nacionālais attīstības plāns (NAP) paredz
policentrisku jeb līdzsvarotu valsts teritorijas attīstību un
pakalpojumu pieejamību. Tomēr lielā daļā no 77 pilsētām resursu
koncentrācija un izaugsmes tempi ir nelieli. Lai nodrošinātu
ekonomisko konkurētspēju un attīstību, nepieciešami nopietni
ieguldījumi ceļu, komunikāciju un pakalpojumu infrastruktūras
uzlabošanā.

Izmaksu ziņā izdevīgāk būtu attīstīt tikai Rīgu. Debašu
dalībnieki – plānošanas reģiona, pašvaldību, uzņēmēju un citu
institūciju pārstāvji – atbalstīja vienmērīgu attīstības centru
nostiprināšanos, uzsverot, ka pārējo Latviju nedrīkst padarīt par
tuksnesi.

Jelgavu nevēlas redzēt kā Rīgas
priekšpilsētu

Jelgavnieki apšaubīja, vai viņi nākotnē savu pilsētu gribētu
redzēt kā Rīgas priekšpilsētu ar visām no tā izrietošajām
problēmām: zemāku dzīves līmeni, lielāku bezdarbu, veselības
aprūpes un citu pakalpojumu kvalitātes problēmām. Iedzīvotājiem
dzīvesvieta nebūtu jāmaina tikai tāpēc, ka Rīgā var labāk nopelnīt
vai labāk dzīvot. Cilvēkiem jāpaliek tur, kur viņi ir, uz
lielpilsētu var raudzīties kā uz darba vietu, bet veselīgāka un
dabīgāka dzīves vide ir ārpus Rīgas.

Šāds variants it kā neatbilst ilgtspējīgas attīstības
principiem, jo transports kā pārvietošanās risinājums prasa
līdzekļus, lielāku enerģijas patēriņu un piesārņo vidi. No otras
puses, domājot par iespēju veicināt digitālā attāluma
samazināšanos, kas arī ir viena no stratēģijas piedāvātajām
izvēlēm, tas varētu būt pieņemams, – norādīja Zemgales plānošanas
reģiona direktors Raitis Vītoliņš. Tam piekrita virkne diskutētāju,
tostarp jaunieši.

Arta Kronberga, Zemgales ES struktūrfondu informācijas centra
vadītāja, un citi akcentēja, ka attīstības centri dažādās jomās
reģionā jau ir izveidojušies. Lai nodrošinātu mērķtiecīgu to
attīstību, valstī ir svarīgi pareizi plānot publiskās investīcijas.
Katram centram, sākot ar vietējo un turpinot ar reģiona līmeni,
jānodrošina iedzīvotājiem noteikts pakalpojumu grozs. Skaidrs, ka
sociālā sfēra jāattīsta vienmērīgi, savukārt zinātnes centri – tur,
kur tiem jau radīta bāze. Operu katrā centrā nevajag, bet
bērnudārzi gan jāceļ.

Jāuzticas tiem, kas pārzina situāciju

Debatētāji uzsvēra, ka ekspertiem divritenis nav jāizgudro no
jauna, bet jāuzticas plānošanas reģionu un citiem speciālistiem,
kas pārzina faktisko situāciju. Izskanēja apņemšanās sekot, lai tā
pasākums neizvērstos tikai tukšā parunāšanā, lai tiktu ņemta vērā
pašreizējā situācija, nevis vienkārši pieņemts politisks lēmums. Tā
kā jebkurš šodien spertais solis var nopietni ietekmēt nākotni,
visiem, pieņemot stratēģiju, jābūt atbildīgiem.

Arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars
Zalāns atbalstīja vienmērīgu attīstības centru nostiprināšanos.
«Svarīgi panākt, lai katram cilvēkam būtu pieejami kvalitatīvi
pakalpojumi 20 – 30 kilometru attālumā. Jāapzinās, ka tie,
piemēram, veselības aprūpē nav iespējami bez attīstītas pilsētas,
kurā strādā kvalificēti ārsti. Tātad – jāpalīdz centriem veidoties
un nostiprināties.»

Kuluāros netrūka neticības, ka stratēģija neizvērsīsies par
kārtējo naudas notērēšanas un papīra tonnu saražošanas pasākumu, jo
sevišķi tāpēc, ka daudzi stratēģijas izstrādātāji runā no Rīgas
pozīcijām. Projekta eksperts Viesturs Celmiņš pauž, ka valstī līdz
šim nav bijis ilgtermiņa dokumenta par ilgtspējīgu attīstību. Tas,
kā to iemiesos dzīvē, atkarīgs nevis no projekta īstenotājiem, bet
politiķiem un valdības.

E.Zalāns nepiekrīt liekai naudas tērēšanai, norādot, ka pirmo
reizi kāds dokuments tiek veidots kā kopdarbs ar sabiedrību.
Stratēģija būs kā ietvars, kam sekos citas aktivitātes, kurām būs
paredzēts arī finansējums. Līdz šim valsts investīciju politikā
pietrūcis konsekvences – valsts budžeta nauda nav sekojusi
attīstības prioritātēm. Tikai pēc NAP pieņemšanas valdībā
parādījusies cita virzība. Ne E.Zalāns, ne ministrijas valsts
sekretāre Laimdota Straujuma nezināja nosaukt stratēģijas izstrādes
izmaksas. Ministrija esot tikai uzdevuma devējs, izmaksas sedz
Hipotēku un zemes banka.

Ar aizliegumiem nevar sākt

Runājot par ilgtspējīga dzīves veida izvēli, diskusijas
dalībniekus mudināja atbildēt uz jautājumiem, kādās jomās valsts
iejaukšanās būtu attaisnojama kopējā labuma panākšanai; vai vēlams,
lai valsts norāda cilvēkiem, kas ir labi un kas kaitīgi, varbūt
jāizmanto arī citi līdzekļi (likumi, noteikumi, sodi), lai panāktu
vēlamo rīcību. Zemgaliešu viedokļi dalījās. Tomēr, domājot
ilgtermiņā, labāk ieguldīt līdzekļus ilgtspējīga dzīvesveida
popularizēšanā un priekšnosacījumu radīšanā, nevis sākt ar
aizliegumiem. Izskanēja arī, ka jānomainās vairākām paaudzēm, kamēr
cilvēki iemācīsies rīkoties ilgtspējīgi, tātad nevar paļauties
tikai uz iedzīvotāju gribu. Pašlaik ir nepieciešama valsts
iejaukšanās, tomēr tai jābūt nevis represīvai, bet «pareizās
izvēles» atbalstošai rīcībai.

Aplausus izpelnījās viedoklis, ka valstij šajā gadījumā jābūt kā
gudrai sievai, kas panāk to, ka vīrs domā – pats pieņēmis lēmumus.
Arī ilgtspējīgas attīstības ziņā cilvēki ir jāizglīto, jāmāca,
nevis jāpiespiež kaut ko darīt. Ir jāatrod atbilstoši veidi, kā
uzrunāt katru auditoriju, lai noticētu. Attīstot domu, tika
norādīts, ka cilvēki jāuzrunā ne tikai valstij. Tas jādara arī
nevalstiskajām organizācijām, uzņēmējiem un katram individuāli.
Valsts institūcijas varētu rādīt priekšzīmi, izvēloties
ilgtspējīgus risinājumus savā darbībā.