Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Karatē treneris Andris Vasiļjevs Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā dzīvo jau mazliet vairāk nekā gadu – viņu turp aizveda darbs: Andri uzaicināja trenēt valsts karatē izlasi. «Mani visvairāk šeit saista tropu klimats un unikālā daba un tajā pašā laikā arī iespēja baudīt dzīvi pasaules līmeņa metropolē, kam visam klāt ir stabilitātes sajūta, drošība par rītdienu un profesionālās iespējas,» saka Andris.

Lai nokļūtu Malaizijā, jārēķinās ar 12 – 14 stundu ilgu lidojumu
(ar pārsēšanos kaut kur Eiropā) un apmēram 1000 eiro biļetei vienai
personai turp un atpakaļ. «Sākumā bija kultūršoks, jo dzīve Āzijā
pati par sevi ir citādāka, ja salīdzinām to ar Eiropā pierasto.
Turklāt Malaizija ir trīskopienu valsts, kur plecu pie pleca dzīvo
malajieši, ķīnieši un indieši, un katrai kopienai ir savas
tradīcijas, kultūra, reliģija, kas tiek respektēts,» stāsta
A.Vasiļjevs. Viņš spriež, ka Malaizija pievilina cilvēkus ar savu
liberālismu, kas tur valda – šo valsti ir iecienījuši gan tūristi
no visas pasaules, gan citu islāma valstu iedzīvotāji, kuri savās
dzimtenēs ir spiesti pakļauties ļoti stingriem ierobežojumiem un
nereti pat emigrē uz Malaiziju. A.Vasiļjeva līgums ir līdz 2014.
gada beigām, un viņš norāda, ka pagaidām vēl pāragri spriest, ko
darīs tālāk un vai Malaizija tiešām kļūs par viņa mājām.

Karatē – cīņas sports numur viens

A.Vasiļjevs lēš, ka Malaizijā ar karatē aktīvi nodarbojas ap 20
tūkstošiem cilvēku, bet «svētdienas» karatistu ir trīsreiz vairāk.
«Biju ļoti pozitīvi pārsteigts, kad uzzināju, ka mans sporta veids
– karatē – ir vadošais cīņas sporta veids šajā valstī,» neslēpj
Andris, piebilstot, ka sporta sistēma tur ir ļoti sakārtota un
sportisti saņem valsts atbalstu. «Es un mana komanda – Malaizijas
karatē izlase – esam Malaizijas Nacionālās sporta padomes paspārnē,
kas nodrošina mums pilnu atbalstu visā, kas nepieciešams. Strādājam
Nacionālajā olimpiskajā bāzē, kur ikdienā trenējas visi vadošie
valsts olimpieši. Nacionālais sporta institūts mūs nodrošina ar
zinātnisko atbalsta grupu. Tās sastāvā ir eksperti, ārsti,
zinātnieki, pētnieki, kuru pakalpojumi sportistiem pieejami visu
gadu,» sistēmu ieskicē A.Vasiļjevs.

Sporta padome nodrošina treneri arī ar dzīvošanu. Viņš ar ģimeni
apmeties divu kilometru attāluma no sporta bāzes – villas tipa
četristabu dzīvoklī ar apsargājamu teritoriju, baseinu, skvoša,
badmintona, tenisa un kriketa kortiem, saunu, veikalu, kafejnīcu,
ar bērnu spēļu laukumiem un pastaigu dārzu.

Vidējā temperatūra – plus 32 grādi

Latvijā gaiss virs 30 grādiem sasilst labi ja dažas nedēļas
gadā, bet tur tā ir ikdienišķa lieta. «Malaizija ir tropu valsts,
kur 12 mēnešus gadā ir vasara ar vidējo dienas gaisa temperatūru no
32 līdz 34 grādiem. Protams, arī gaisa mitrums cauru gadu ir
iespaidīgs – vidēji no 70 līdz 100 procentiem atkarībā no nokrišņu
daudzuma,» stāsta treneris, norādot, ka turienes klimats licis
aizmirst, kas ir slimot. «Pirmos mēnešus vajadzēja pielāgoties
klimatam un pamainīt dienas kārtību, lai aktīvā kustība notiek
piemērotākā gaisa temperatūrā. Saule spīd gandrīz katru rītu līdz
vēlai pēcpusdienai, tad savelkas nokrišņu mākoņi un uz kādām 40
minūtēm nolīst lietus, bet pēc tam atkal ir saule,» tā viņš,
piebilstot, ka pēc dzīves Latvijā viņam saules joprojām neesot par
daudz.

Gada ciklā ir arī lietus sezonas mēneši, taču vietējie sakot, ka
tie vairs nav tik izteikti kā agrāk – tas ir globālās sasilšanas
rezultāts. «Šajā lietus sezonā no novembra līdz februārim vidēji
dienā 60 – 90 minūtes gāza pamatīgs lietus, bet pēc tam atkal bija
saulains laiks,» atceras Andris, piebilstot, ka tropu lietus ir
silts, līdz ar to samirkt nav nepatīkami.

Aktīvs dzīvesveids, regulāra svaigo vitamīnu un saules deva ir
pozitīvi ietekmējusi arī viņu veselību, piemēram, Andra dēls vairs
nezina, kas ir iesnas, bronhīts, visādi vīrusi, ar ko Latvijā nācās
regulāri saskarties.

Vietējos baida ziema

Cilvēkus jau vienmēr pievelk nezināmais – vietējie iedzīvotāji
sākumā Andri apsēduši ar jautājumiem, kā ir dzīvot četru gadalaiku
sezonā. «Sākumā bieži stāstīju, kādas Latvijā mēdz būt gan ziemas
ar milzīgām sniega kupenām un iespaidīgiem mīnus grādiem, gan
pārējie gadalaiki ar sev raksturīgajām pārmaiņām. Daudzi teica, ka
labprāt gribētu dzīvot Latvijas klimatā, taču domas mainījās, kad
martā ar komandu devāmies uz Eiropu, kur vēl joprojām bija ziema.
«Izbaudot» aukstu vēju ar lietu un sniegu, četri gadalaiki vairs
reti kuram šķita pievilcīgi,» smej karatē treneris, piebilstot, ka,
tiesa gan, sniegs joprojām malajiešiem šķiet īsts brīnums. «Mums
laimējās būt Slovēnijā tieši tad, kad sniga milzīgas sniega
pārslas. Komanda bija sajūsmā par iespēju pirmo reizi mūžā
pieskarties sniegam, to pagaršot un pikoties.»

Gandrīz Bābele

To, ka Malaizijā saplūst dažādu tautu cilvēki, var novērot arī
ikdienā – Andra dēls Dans Alberts mācās kopā ar bērniem vismaz no
desmit valstīm. «Dans Alberts mācās starptautiskā privātskolā
«Fairview International school», kurā pamatā mācās vēstniecībās,
ministrijās un citās valsts, privātajās iestādēs vai uzņēmumos
strādājošo ārzemnieku un vietējo bērni, piemēram, no Austrālijas,
Ķīnas, Korejas, Vācijas, Krievijas, Indijas, Irānas, Kazahstānas,
Taizemes, Singapūras un, protams, arī Malaizijas. Un tagad klāt
nācis arī viens mūsējais – latvietis,» stāsta A.Vasiļjevs. Dana
klasē (pagājušajā nedēļā viņš pabeidza mācības 4. klasē) mācās 18
bērni.

Mācības sākas darba dienās pulksten 7.30 un ilgst līdz 13.30.
Trešdienās ir garā diena, kad ir obligātais skolas pulciņš – tas
var būt kāds no sporta veidiem vai dziedāšana, dejošana, vizuālā
māksla, teātris. Mācības Andra dēlam notiek angļu valodā, zēns
papildus skolā apgūst arī ķīniešu un malajiešu valodu.

Arī Andris ikdienā sarunvalodā izmanto angļu valodu un atzīst,
ka problēmu sazināties gan veikalos, gan ēstuvēs un citās publiskās
vietās neesot.

Pietrūkst biezpiena

Tā kā Malaizija ir trīskopienu valsts, tajā sastopams ļoti
bagātīgs un piesātināts dažādu kultūru kulinārijas spektrs. «Katrai
kopienai ir sava specifiska galda kultūra ar saviem nacionālajiem
ēdieniem un ēšanas tradīcijām. Klāt pie visa arī rietumu un japāņu
virtuves šeit ir populāras,» stāsta Andris. Viņš ir novērojis, ka
Malaizijas iedzīvotāji ir lieli ēdāji. «Pat satiekoties pēc
«Labrīt!» vai «Labdien!» mums ierasto «Kā iet?» vai «Kas jauns?»
vietā viņi vaicā «Vai esi paēdis?». Apalīšu šeit ir salīdzinoši
daudz,» tā viņš.

«Indiešu un malajiešu galda kultūras ir nedaudz līdzīgas.
Tradicionāli ēšanai viņi izmanto labo roku vārda tiešā nozīmē, bez
dakšiņas vai karotes. Kreisā roka tiek izmantota tualetes higiēnas
vajadzībām. Tas gan neattiecas uz augstākas klases restorāniem, kur
tiek lietota dakšiņa un karote naža vietā. Sākumā to visu redzēt
bija diezgan jocīgi, bet tad, kad pirmo reizi paši paēdām indiešu
tradicionālos ēdienus, kas tiek pasniegti uz banānkoka lapas, viss
kļuva daudz saprotamāks un pieņemams,» stāsta Andris. No vietējām
virtuvēm viņa ģimenei vistuvākā ir ķīniešu, jo tā, viņuprāt, ir
veselīgāka par pārējām. «Esam iecienījusi dažādas nūdeles ar jūras
veltēm, rīsus ar vistu, pīli, dārzeņiem, zupas. Kopumā
tradicionālais ēdiens ir daudz asāks par rietumu virtuvei
raksturīgo, jo garšvielās tiek daudz vairāk izmantots čilli un citi
asumi,» vērtē treneris.

Mājās gan tiek gatavots arī šis tas no latviešiem ierastās
virtuves, bet ģimenes mīļākais deserts ir siera kūka. Vasiļjevu
mājas ēdienkarte pamatā tiek veidota no dārzeņiem, dažādiem
zaļumiem, augļiem, jūras veltēm, arī jēra un vistas gaļas. No
Latvijā mazāk sastopamiem augļiem viņi iecienījuši mangostānus,
rambutānus, papaiju, ličī, drakona un longana augļus. «Pat šeit
augošie mango un ananāsi ir ļoti atšķirīgi no Eiropas tirgū
nopērkamajiem,» piebilst A.Vasiļjevs. Visvairāk viņiem uzturā
pietrūkst Latvijā ražoto saldumu, sieru un biezpiena, kas Malaizijā
vispār nav nopērkams.

Nav pieradis, ka viņam klanās

Jelgavnieks spriež, ka Malaizijā dzīvo ļoti viesmīlīgi,
labsirdīgi un ģimeniski cilvēki, kuri, kā jau Āzijā pieņemts, pret
visu izturas ar cieņu. Viņi ir ļoti reliģiozi, bet katrs var brīvi
izvēlēties savu reliģiju. «Manuprāt, reliģijas faktors pozitīvi
ietekmē cilvēku attieksmi pret visu apkārtējo, tajā skaitā arī
citam pret citu. Malaizijā visbiežāk viens otru uzrunā par brāli
vai māsu,» viņš stāsta.

Tradīcijas un hierarhija šajā valstī tiek stingri ievērotas.
«Sākumā man bija jāpierod pie tā, ka cilvēki apkārt bieži paklanās.
Dažkārt gadās arī tā, ka esmu ar ģimeni Kualalumpuras centrā, kādā
no lielveikaliem, un pēkšņi kāds garāmgājējs apstājas un
sasveicinoties paklanās. Joprojām katru reizi samulstu,» ieskicē
Andris. Karatē komandā ierasta sasveicināšanās ir, kad sportists
pēc rokas spiediena pieliek savu pieri pie trenera rokas. «Īpaši
nozīmīgos brīžos, kā tas bija pirms izšķirošajām cīņām
Dienvidaustrumāzijas čempionātā, sportisti pēc pieres pielikšanas
pie trenera rokas pieskaras ar pirkstiem pie trenera pēdas
virspuses, tādējādi izrādot savu cieņu, kas vairāk ir raksturīgs
tieši indiešu kultūrā. Tagad zinu, ka šādos brīžos man ir
jāpieskaras viņu galvai, dodot savu svētību veiksmei,» treneris
iepazīstina ar Malaizijas tradīcijām.

Lai gan valsts ir liberāla, ikdienā Andrim nākas krietni
piedomāt pie savas uzvedības un izturēšanās, īpaši tāpēc, ka ieņem
publisku – valsts karatē izlases trenera – amatu. «Acis un ausis
šeit ir visur, tāpēc biežāk smaidu un audzinu sevī vairāk
pieklājības,» viņš neslēpj.

Foto: no personīgā arhīva

Malaizija
Atrašanās vieta: DA Āzija
Galvaspilsēta: Kualalumpura
Teritorija: 329 758 km²
Iedzīvotāji: 28,3 milj.
Valūta: ringits (= 1 USD)
Avots: www.tourism.gov.my