Pilsētā

Drošība uz ielām, bērnu drošība, drošība skolās – šķiet, neviens no šiem jēdzieniem komentārus neprasa. Katra no šīm jomām valstī ir prioritāra, bet kas notiek ar darba drošību, vai tur šī apziņa «neklibo»? «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicina Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītāju Valdi Dūmu.

Kristīne Langenfelde

Drošība uz ielām, bērnu drošība, drošība skolās – šķiet,
neviens no šiem jēdzieniem komentārus neprasa. Katra no šīm jomām
valstī ir prioritāra, bet kas notiek ar darba drošību, vai tur šī
apziņa «neklibo»? «Jelgavas Vēstnesis» uz sarunu aicina Zemgales
reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītāju Valdi
Dūmu.

Valdis sarunu iesāk, negaidot jautājumus. Tieši pirms mūsu
ierašanās viņam, nākot no pusdienām, Akadēmijas ielā no kādas ēkas
gluži vai uz galvas uzkritis spainis ar gruvešiem. Celtnieki
strādā! Protams, Valsts darba inspekcija nekavējoties veikusi
pārbaudi – strādnieki esot instruēti, nodrošināti ar
aizsargķiverēm, bet darba drošības noteikumus vienkārši neievēro.
Notikuma brīdī uz ēkas jumta kāds no strādniekiem pat bija
pamanījies paņemt līdzi savu meiteni: tā teikt – eksotiska
izklaide. Šādu gadījumu netrūkst.

Es esmu gatavs
kļūt par invalīdu
V.Dūms saka strikti: «Kamēr nemainīsies sabiedrības, valdības un
katra indivīda attieksme pret drošību darba vietā, uz situācijas
uzlabošanos cerēt ir naivi.»
Var jau regulāri veikt pārbaudes, sodīt, atkal pārbaudīt, censties
pierādīt, pakratīt ar pirkstu, bet skaitļi neapgāžami rāda, ka tas
nedarbojas. Pēdējo četru gadu statistika apliecina – nelaimju
skaitam darba vietās ir tendence pieaugt.
«Nezinu, kāpēc mūsu valstī nav vēlmes situāciju mainīt kardināli –
tā, lai tiešām reāli apkarotu nelaimes darba vietās. Mēs varam
saņemties un vērsties pret dzērājšoferiem, un tas strādā. Es saku,
tas strādātu arī mūsu gadījumā. Piemēram, Lielbritānijā ir
izveidota kolosāla reklāmas kampaņa, līdzīgi kā pie mums «Dzer.
Brauc. Pievienojies» – vispieprasītākajā reklāmas laikā televīzijās
tiek pārraidīts iespaidīgs reklāmas rullītis, kurā atklāti rāda
nelaimes gadījumus būvniecībā: spēcīgs vīrs strādā… līdz nelaime,
un viņš jau ir invalīds ratiņkrēslā. Ja tu neziņo par to, noklusē,
tad paliec viens ar savu invaliditāti. Tev nav cerību nedz uz
valsts sociālo palīdzību, nedz garantijām. Tu esi invalīds. Un
patiesībā katrs no mums, kurš vieglprātīgi uztver darba drošību,
parakstās zem tā, ka ir gatavs kļūt par invalīdu. Skarbi? Varbūt,
bet tas ir fakts,» uzskata V.Dūms.
Viņš atklāj vēl kādu shēmu, kas sekmīgi darbojas citās valstīs un
noteikti palīdzētu arī Latvijā apkarot negodīgus darba devējus,
kuriem nav vēlmes rūpēties par savu darbinieku drošību. «Kā ir ar
auto apdrošināšanu? Ja izraisi avāriju, saņem apdrošināšanu, ja
avārijas atkārtojas, jau vairs nevari cerēt, ka tavas
apdrošināšanas iemaksas būs iepriekšējās – tās strauji aug. Tāpat
citās valstīs ir ar darba drošības jautājumiem: tavā uzņēmumā
notiek nelaimes gadījums, un – hop! – uz gadu tev būtiski tiek
paaugstināta nodokļu likme. Tas liek aizdomāties, vai tomēr nebija
izdevīgāk jau laikus domāt par strādniekiem, nevis tagad maksāt
patiesi augstas nodokļu likmes,» stāsta V.Dūms.
Pirmie divi līderi darba drošības noteikumu pārkāpšanā daudziem jau
var šķist pašsaprotami – būvniecība un kokapstrāde. Tieši tur ik
gadu cieš un iet bojā visvairāk cilvēku. Bet izrādās, ka trešajā
vietā ir medicīnas iestādes. «Jā, arī tur notiek ļoti daudz
negadījumu – patiesībā par katru gadījumu, kad medmāsiņa sev ar
šļirci ieskrāpē rokā, būtu jāraksta akts. Jūs teiksiet – cilvēks
jau nav zaudējis darba spējas, tas taču sīkums, bet padomājiet, ja
pēc laika viņai tiek atklāts HIV vai hepatīts. Tad jau būs par
vēlu, cilvēkam ar savu likstu nāksies tikt galā pašam,» uzsver
V.Dūms.
Un arī šādu gadījumu, kad cilvēks vienkārši nezina savas tiesības,
nav mazums. «Tik pat labi cilvēks darbā var vienkārši sagriezt
pirkstu. Atkal sīkums – apsien un turpini strādāt. Bet ir gadījies,
ka vēlāk pirkstā rodas infekcija. Var nonākt pat līdz amputācijai –
cilvēks viens, turklāt invalīds,» tā V.Dūms, piebilstot, ka nereti
darbinieki nezina, ar ko jāsaprot darba trauma. «Tas ir jebkurš
nelaimes gadījums, kas noticis darba vietā un darba laikā. Jā, arī
tad, ja skolotāja vienkārši skolā nokritusi uz tikko novaskotas
grīdas un guvusi kādu lūzumu. Ziniet, patiesībā 1. septembrī tie
nemaz nav tik reti gadījumi,» atzīst V.Dūms.
Vēl, ja runājam par darbinieku tiesībām, visbiežāk cilvēks pēc
nelaimes «uzķeras» uz darba devēja solījumiem. «Neuztraucies, mēs
palīdzēsim, samaksāsim, rūpēsimies, tikai nestādīsim aktu, nevienam
neziņosim. Tā paiet mēnesis, viens, otrs, slimība ievelkas, darba
devējs par savu solījumu jau aizmirsis, un cilvēks atkal paliek
viens un neaizsargāts. Tāpēc, cilvēki, neklusējiet, izmantojiet
savas tiesības,» aicina V.Dūms.

Kurš ir miris –
rumānis vai ukrainis?
Otra ļoti būtiska problēma, ar ko ik dienas cīnās darba inspekcija,
ir nelegālā nodarbinātība. Un atkal jau Latvijā viss tikai uz
papīra – neskaitāmi dokumenti, rīkojumi, saistības. Dažas pat
absurdas – Ministru kabineta rīkojums liek Valsts darba inspekcijai
katru mēnesi noķert 20 nelegāli nodarbinātos. Kāds nežēlīgs, bet
skarbi patiesību atklājošs stāsts: pagājušajā vasarā, rekonstruējot
RAF administratīvo ēku, no liela augstuma nokrita un darba vietā
mira strādnieks. Viss oficiāli – cilvēks pieņemts darbā, papīri
kārtībā. Vīrietis bija rumāņu tautības Latvijas pilsonis. Taču pēc
pāris dienām morgā ierodas sieviete, kas meklē savu bojā gājušo
civilvīru ukraini. Izrādās, ukrainis nelegāli iebraucis Latvijā,
darbā iekārtojies uz sveša vārda un, neviena neatklāts, strādājis.
«Nebūtu sieva viņu atnākusi meklēt…» nosaka V.Dūms.
Lai gan patiesībā Jelgavā inspektoriem vairāk jācīnās ar vietējiem,
kas negrib un negrib legāli strādāt. «Atkal tā pati vecā dziesma –
nu nav tas izdevīgi ne darba devējam, ne ņēmējam. Saņem uz rokas,
un viss. Vēl tik nosmej, kādi nodokļi, tāpat līdz pensijai
neizvilkšu. Bet neviens jau nepadomā par to, kas notiks, kad darba
spējas beigsies, un agri vai vēlu tas notiks – nekādu garantiju,
paliec viens bez iztikas līdzekļiem,» saka V.Dūms.
Tomēr viņš atzīst, ka situācija kaut nedaudz, bet palēnām mainās.
«Lai arī to pašu minimālāko, bet cilvēki tomēr grib, lai par viņiem
nodokļi tiktu maksāti. Un tad mums te parādās tādi celtnieki, kas
saņem 200 latus mēnesī, kaut ikvienam skaidrs, ka tur līdz
patiesībai tālu,» atzīst V.Dūms.
Tagad parādās arī cita tendence – cilvēki nāk un meklē palīdzību
Valsts darba inspekcijā. «No vienas puses, jā, šobrīd atbildība par
nelegāli strādājošo ir tikai darba devējam: viņam var uzlikt sodu,
bet darbiniekam nav nekādas atbildības. Tiek diskutēts, vai to
nevajadzētu mainīt, paredzot atbildību arī nelegāli strādājošajam.
Bet ziniet, Lietuva to jau izmēģināja – nedarbojas. Tad vispār
nelegālais darbs aiziet pagrīdē – klusē darba devējs, jo viņu var
sodīt, un neko neatklāj darbinieks, jo arī viņam draud sods. Pie
mums vismaz tajos gadījumos, kad, tā teikt, darba devējs uzmet
darbinieku – sola maksāt, bet alga izpaliek, cilvēks nāk uz
inspekciju un lūdz palīdzību. Protams, pirmais jautājums ir: kur
tad tu, mīlīt, biji, kad nodokļi jāmaksā un līgums jāslēdz? Bet
labi, vismaz kaut kas. Mēs ķeramies klāt katrai šādai lietai, un ir
tomēr gadījumi, kurus izdodas atklāt. Konkrētajam cilvēkam tā
varbūt ir mācība, bet nevar gaidīt, ka tas mainīs kopējo situāciju
valstī,» spriež V.Dūms, piebilstot gan, ka klusēšana arī gadījumos,
kad šķiet – viss jau pazaudēts, nav pareiza. «Lai arī pats
grēkojis, cilvēkam vēl tomēr ir cerība, ka viņš atgūs zaudēto.»
Tas par mūsu pašu cilvēkiem, bet, jautāts, kas tad Jelgavā notiek
ar ārvalstu viesstrādniekiem, V.Dūms atbild, ka situācija kopumā
nav tik traka. «Tagad ir izstrādājusies tāda interesanta shēma –
šķiet, vai katrā nozarē nu jau strādā pa kādam Krievijas,
Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas vai Uzbekijas cilvēkam, bet viņus
darbā nav pieņēmušas mūsu firmas. Te darbojas starpnieki – Rīgas
firma piedāvā savu pakalpojumu mūsu uzņēmējiem: jums vajag
strādniekus, lūdzu! Un Jelgavas ražotāji slēdz līgumu ar Rīgas
firmu, saņem pakalpojumu – viesstrādniekus, bet visus maksājumus
kārto nevis ar konkrēto cilvēku, bet starpnieka firmu. Tātad no
juridiskā viedokļa uzņēmējam nav nekādas atbildības pret šo
cilvēku, viņi samaksā starpniekam, un beigta balle,» skaidro
V.Dūms.
Viņš arī piebilst, ka pagaidām, šķiet, mūsu uzņēmēji ir visai
piesardzīgi. «Jelgava tomēr ir samērā maza, tāpēc, ja te notikt
šausmu lietas ar nelegāli nodarbinātajiem, tas būtu pavisam īsa
laika jautājums, līdz nāktu gaismā. Tāpēc nedomāju, ka mēs tik drīz
dzirdēsim par šķūnī izmitinātiem desmitiem mongoļu. Bezdrāts
telefons strādā perfekti,» spriež V.Dūms.