Ekonomika

Kristīne Langenfelde

Viens no vecākajiem uzņēmumiem, kas Jelgavā piedāvā
konsultācijas biznesā un ekonomikā, ir SIA «A.E.J Consulting».
Īpašniece Anita Rozenberga stāsta, ka šo darbību sākusi jau 2002.
gadā, bet 2004. gadā dibināts arī savs uzņēmums. «Šobrīd vēl
sūdzēties nevaram – klientu pietiek,» nosaka A.Rozenberga.

 

Lai arī sākotnēji kā darbības virziens izvēlētas konsultācijas
grāmatvedībā, ātri vien Anita sapratusi, ka daudz sekmīgāk
iespējams darboties projektu konsultēšanā. «Sāku ar pirmajiem
SAPARD projektiem – tā kā var teikt, ka no pašiem pirmsākumiem,» tā
A.Rozenberga.

 

Lielāko un ilglaicīgāko klientu vidū ir zemnieki, kuriem
diezgan sistemātiski ir pieejamas dažādas atbalsta programmas, taču
A.Rozenberga uzsver, ka vienlaikus viņas pakalpojumu izmanto arī
citi vidējie un mazie uzņēmēji. «Piemēram, šobrīd ļoti aktuāli
daudziem ir saprast, vai viņa ideja ir dzīvotspējīga un kā tai
piesaistīt finanses. Ar kādām idejām viņi nāk pie mums? Grib atvērt
kādu mazu veikaliņu pilsētā; frizieri, kuriem apnicis būt darba
ņēmējiem, šobrīd skatās, vai nevar atvērt savu saloniņu; kāda
zobārstniecība grib paplašināties. Patiesībā, jā, šobrīd vairāk tās
biznesa lietas ir mazais uzņēmums. Lai gan tas ir arī likumsakarīgi
– bankas kredītus izsniedz nelabprāt un lielām lietām cilvēkiem
pašiem naudas nav, tāpēc arī tie, kas domā par kaut ko savu vai jau
esošo vēlas paplašināt, to dara nelielos apmēros,» uzsver
A.Rozenberga, piebilstot, ka lielās lietās patlaban arī tajos
gadījumos, ja izdodas dabūt cauri projektu, nav garantijas, ka
banka piešķirs kredītu projekta realizācijai. «Un tas viss
uzņēmējiem liek būt piesardzīgiem. Tagad varbūt vēl ir iespējams
saņemt kredītu jaunu tehnoloģiju ieviešanai vai kādām iekārtām,
taču jaunu objektu būvniecībai jau tas ir ļoti sarežģīti. Tāpat arī
praktiski nereāli ir uzsākt biznesu no nulles, jo tam nepieciešams
vismaz 20 – 25 procentu līdzfinansējums, kā jaunam uzņēmējam
nav.»

 

Tomēr ir atsevišķas programmas, kur arī šobrīd uzņēmēji var
gūt atbalstu – tikai jāzina, kur meklēt. «Un tas ir tas, kāpēc
uzņēmējs izvēlas mūsu pakalpojumu. Cilvēkam nav laika, lai regulāri
sekotu līdzi visai informācijai, un arī tad, ja viņš informāciju
atrod, bieži vien saviem spēkiem galā tikt nevar,» pēc pieredzes
saka Anita.

To, ka uzņēmēji labprāt izmanto iespēju konsultāciju saņemt no
konkrētas jomas speciālista, nevis paši to meklē, piemēram,
interneta tīmeklī, apliecina arī Zemgales plānošanas reģiona
Eiropas Savienības struktūrfondu informācijas centrs, kur
pagājušajā gadā pēc informācijas vērsušies ap 500 fizisku un
juridisku personu. «Pieprasījums tiešām ir liels, un mēs nevaram
teikt, ka tas pēdējā laikā būtiski saruktu. Protams, no šiem 500,
iespējams, trešdaļa ir uzņēmēji, jo mēs konsultējam arī
nevalstiskās organizācijas, studentus, fiziskas personas, kas tikai
grasās kļūt par uzņēmējiem. Tomēr tas ir apliecinājums, ka cilvēki
meklē iespēju attīstīt savu biznesu,» uzsver centra konsultante
Mairita Pauliņa.

 

Tomēr šajā centrā uzņēmējs var iegūt tikai informāciju par
kādu sev interesējošu atbalsta programmu vai arī meklēt veidu, caur
kādu programmu attīstīt savu biznesu. «Mēs palīdzam ar informāciju,
mums ir savas datu bāzes, taču tālākais gan jāīsteno pašam
uzņēmējam – biznesa plānu un projektu viņa vietā nerakstīsim. Taču
tajā pašā laikā, ja uzņēmējs pats jau ir sagatavojis projekta
pieteikumu, mēs labprāt viņu konsultēsim, vai ievērotas visas
prasības, vai projekts atbilst noteikumiem,» skaidro
M.Pauliņa. 

 

Patlaban no uzņēmēju vidus lielāka interese ir par Hipotēku un
zemes bankas administrēto programmu jaunajiem uzņēmējiem, ko līdz
šim labāk pazina kā ALTUM programmu. «Tā ir iespēja saņemt atbalstu
jaunu ideju īstenošanai iesācējiem,» piebilst M.Pauliņa.

 

Arī A.Rozenberga neslēpj, ka par šo programmu interesējas arī
viņas klienti, taču prakse liecina, ka, lai uzsāktu dalību šajā
programmā, jaunajam uzņēmējam jābūt īpaši pacietīgam. «Atbalstu
šeit saņemt ir iespējams, bet tas velkas ļoti ilgi,» tā
A.Rozenberga.

 

Vēl kā iespējas M.Pauliņa šobrīd min Latvijas Investīciju un
attīstības aģentūras (LIAA) koordinēto projektu, kas ļauj iegūt
atbalstu ārējo tirgu apgūšanā un ārējo tirgu mārketingā. Tuvākajā
laikā tikšot atvērta arī projektu pieteikumu pieņemšana darbinieku
kvalifikācijas paaugstināšanai, arī šo programmu koordinē LIAA.
«Paredzams, ka šogad tiks atvērts vēl viens projektu pieteikumu
konkurss, kurā uzņēmēji varēs gūt atbalstu jaunu produktu
attīstīšanai,» piebilst M.Pauliņa.

 

Tomēr arī M.Pauliņa vērtē, ka šobrīd lielākās problēmas
uzņēmējiem rada nevis iespēja atrast sev piemērotu atbalsta
programmu, bet gan tās praktiskā īstenošana. «Nav noslēpums, ka
uzņēmējiem atbalsts nav tik dāsns kā, piemēram, pašvaldībām –
uzņēmējiem ES piešķir finansējumu līdz 50 procentiem no projekta
kopējām izmaksām, bet pārējo ir jāspēj nodrošināt pašiem. Izņēmums
ir jau minētā programma par eksporta tirgu, kur semināru un
apmācības atbalstam var saņemt finansējumu līdz 75 procentiem.
Tāpēc arī daudzi tālāk par informācijas iegūšanu arī nenonāk. Jā,
mēs sniedzam konsultācijas, kur un ko atrast, taču mums nav tādu
datu, kas ļautu analizēt, cik no tiem uzņēmējiem, kas pie mums
vēršas, vēlāk arī reāli saņem atbalstu savam biznesam,» atzīst
M.Pauliņa.

Nākamais solis, kad ir iegūta informācija par iespējamām
atbalsta programmām un atrasts variants, kas tiešām uzņēmējam der,
ir projekta pieteikuma sagatavošana. Kā atzīst «Jelgavas Vēstneša»
aptaujātie mazie uzņēmēji, visbiežāk pašiem tikt galā ar projektu
sagatavošanu ir pagrūti, jo birokrātiskās prasības ir visai
neskaidras. «Es uzskatu tā – katram ir jādara tas, kas viņam
vislabāk padodas. Es pat nemēģināju lauzīt galvu, lai saņemtu
atbalstu ALTUM programmā. Zināju, ka vēlos uzsākt savu biznesu,
presē arī ieguvu pirmo informāciju par šādu programmu, sapratu, ka
tas man der, un uzreiz meklēju kādu, kas varētu palīdzēt projektu
sagatavot. Kāpēc pašam urbties tam cauri, ja ir profesionāļi, kas
to spēj izdarīt?! Mazais uzņēmējs taču nevar sev nodrošināt
darbinieku grāmatvedi, projektu rakstītāju – tas nav vajadzīgs, šo
pakalpojumu taču var nopirkt,» uzsver jelgavnieks Harijs Sproģis,
kurš kā mazais uzņēmējs startējis ALTUM programmā, lai izveidotu
savu mopēdu un motorolleru servisu. «Saņēmu atbalstu, aprīkoju
telpas un uzsāku darbu. Protams, tagad arī es izjūtu krīzi, jo nav
cilvēkiem tās naudiņas, lai pirktu manu pakalpojumu. Skaidrs taču,
ja dēlam ir motorollers un tas noplīst, tēvs taču neatdos pēdējo
desmitnieku no ģimenes budžeta, lai motorolleru salabotu. Taču
nedomāju, ka šobrīd ir jēga gausties – grūti iet visiem un nekas
cits neatliek, kā vien ieslēgt izdzīvošanas režīmu. Manā gadījumā
uzņēmējdarbības sākšana nebija balstīta uz grandioziem biznesa
plāniem – es vienkārši nolēmu darīt to, ko pārzinu, jo pats 16
gadus esmu nobraucis motokrosā un man ir nepieciešamās zināšanas.
Ja tagad būtu jāsāk, droši vien par to neizšķirtos – tādam mazajam
uzņēmējam ļoti būtisks ir starta kapitāls, nu nav mums nauda zeķē,
tāpēc šī programma tobrīd bija īsti laikā,» atzīst H.Sproģis.

 

Arī A.Rozenberga piekrīt, ka projektu pieteikumu sagatavošana
ir pieprasītākais pakalpojums. «Jā, man ir bijuši arī tādi klienti,
kuri paši vairākkārt jau rakstījuši projektu, bet atbalstu nav
saņēmuši, un tad vēršas pie manis. Patiesībā projektu rakstīšana
nav nekas grūts un tā shēma, ja to apgūst, ir skaidra, taču visu
izšķir nianses, kas nezinātājam bieži vien paslīd garām. Es pati,
ziņkārības dzīta, esmu apmeklējusi dažus seminārus, kur konkrētas
programmas interesentiem māca, kā rakstīt projektu, lai to
iesniegtu konkrētā programmā. Kādi ir mani secinājumi? Nereti tur
šos projektus rakstīt māca teorētiķi, kas praktiski savā dzīvē
nevienu projektu tā arī nav iesnieguši. Sniegtās zināšanas ir
sausas, tās daudz neatšķiras no tā, ko par šo tēmu var izlasīt
internetā jebkuras programmas sadaļā, kur sniedz informāciju par
to, kā rakstīt projektu iesniegšanai šajā programmā. Tāpēc nav
brīnums, ka uzņēmēji, ja viņiem nav pieredzes, paši galā netiek,»
atzīst Anita.

 

Tieši projektu birokrātiskās prasības un vispārīgums ir tas,
kas rada klientus biznesa un ekonomikas konsultantiem. Tāpēc arī
Anita atzīst, ka darba pietiek un, lai arī nedaudz mainās klientu
struktūra un vēlmes, viņa tomēr neizjūt, ka uzņēmēju vidū būtu
iestājies galīgs panīkums. «Ir jūtama kustība, jā, varbūt
piesardzīgāki, apdomīgāki, taču uzņēmēji meklē iespējas, grib
attīstīties,» tā Anita.

Citās domās ir uzņēmuma «RGI» vadītājs Gundars Riekstiņš, kurš
arī savu biznesu Jelgavā sācis kā biznesa konsultants – viņš gan
izvēlējies citu profilu: konsultēt mārketinga jautājumos. «Bija
pieredze, zināšanas, un nospriedu, kāpēc ne Jelgavā?! Nav jau liela
māka atvērt šādu uzņēmumu Vecrīgā! Taču nevajadzēja pat pusgadu,
lai es saprastu, ka Jelgavas uzņēmējiem šādas konsultācijas nav
vajadzīgas. Man pat šķiet, ka nevienu uzņēmumu tā arī Jelgavā
nepaspēju konsultēt,» saka G.Riekstiņš.

 

Viņš gan atzīst, ka šāda tendence nav vērojama tikai Jelgavā.
«Patiesībā šādam pakalpojumam pieprasījuma nav nevienā vietā ārpus
Rīgas, kur mazie uzņēmēji orientējas tikai uz vietējo pilsētas
tirgu. Visbiežāk šeit uzņēmējiem šķiet, ka galvenais trumpis, lai
piesaistītu klientus un bizness attīstītos, ir atrašanās uz
galvenās ielas – klienti tevi paši atradīs, kāda tur vēl
piesaistīšana vajadzīga. Savukārt tiem, kas nav mazie veikaliņi vai
pakalpojumu sniedzēji, bet tirgo lielas preces mazos apjomos,
svarīgākais klientu piesaistē šķiet personīgie kontakti. Lūk, arī
viss mārketings!» nosaka Gundars.

 

Taču tajā pašā laikā Gundars gan nenoliedz, ka uzņēmēji
izprot, ka laiku pa laikam ir nepieciešams tāds kā skats no malas
uz viņu biznesu. «Bieži vien, tikai paskatoties no malas, ir
iespējams ģenerēt jaunas idejas, lai turpinātu attīstību.
Paskatīties uz visu no cita redzes leņķa, ieraudzīt to, kas ikdienā
paslīd garām. Bet diemžēl šī atziņa tā arī paliek bez tālākas
darbības – pilsētas uzņēmēji nav gatavi algot profesionālu
konsultantu, kas varētu dot savu redzējumu, ieviest jaunas idejas,»
spriež Gundars.

 

Tieši tāpēc nu jau kādu laiku Gundara uzņēmumam ir cits
profils – velosipēdu un motorolleru tirdzniecība.